Nez kāpēc no šīs domas kļuva vieglāk. Koralīna iegāja zaļi rozīgajā savas guļamistabas parodijā. Viņa aizvēra durvis un pievilka tām priekšā rotaļlietu kasti tā nevienu nespētu aizkavēt, bet atbīdīšanas troksnis pamodinātu, vismaz tā viņa cerēja.
Mantas rotaļlietu kastē vēl aizvien bija aizmigušas, bet, kad meitene pakustināja kasti, tās sarosījās un sāka murmināt, tad atkal ieslīga miegā. Koralīna palūkojās zem gultas, vai tur nav žurku, bet pagulte bija tukša. Viņa novilka halātiņu un čības, iekāpa gultā un aizmiga tik ātri, ka nebija laika pārdomāt, ko kaķis bija gribējis teikt ar vārdu "izaicinājums".
kORALĪNU PAMODINĀJA rīta saule, kas spoži uzspīdēja sejai.
Mirkli viņa apjuka nevarēja aptvert, kur atrodas un kas viņa īsti ir. Patiešām pārsteidzoši, cik lielā mērā to, kas mēs esam, nosaka gulta, kurā pamostamies no rītiem, un pārsteidzoši, cik nepastāvīgi tas ir.
Reizēm Koralīna mēdza aizmirst, kas viņa ir, nomodā sapņojot, ka pēta Arktiku vai Amazones džungļus, vai Āfrikas vidieni, līdz kāds viņai piebikstīja vai pasauca vārdā. Tad Koralīna satrūkusies atgriezās šejienē no miljoniem jūdžu attāluma un sekundes simtdaļā vajadzēja atcerēties, kas viņa ir, kā viņu sauc un ka viņa atrodas šejienē.
Tagad saule apspīdēja seju un viņa bija Koralīna Džounsa. Jā gan. Istabas zaļums un rozīgums un liela apgleznota papīra taureņa čabēšana, sitoties pret griestiem, pavēstīja, kur viņa šobrīd ir pamodusies.
Koralīna izkāpa no gultas. Viņa taču nevarēja ģērbt savu pidžamu, halātiņu un čības pa dienu, pat ja tas nozīmētu, ka viņai būs jāņem citas Koralīnas drēbes. (Vai tad vispār bija vēl cita Koralīna? Nē, viņa aptvēra, ka tādas nebija gan. Bija tikai viņa pati.) Bet skapī nemaz nebija normālu drēbju. Tās visas vairāk izskatījās pēc karnevāla tērpiem vai (tā meitene nosprieda) tāda veida drēbēm, ko viņa labprāt redzētu savā skapī: plušķains raganas tērps, ielāpains putnubiedēkļa paltraks, nākotnes karotāja skafandrs ar digitālām mirgojošām gaismiņām, šmauga vakarkleita ar spalvām un fliteriem. Visbeidzot viņa atvilktnē atrada tumšus džinsus, kas likās taisīti no nakts melnuma, un svīterīti pelēkā biezu dūmu krāsā ar ieaustām mazītiņām zvaigznēm, kas ik pa brīdim uzdzirkstīja.
Viņa uzvilka bikses un svīteri, kā arī koši oranžus zābakus, ko bija uzgājusi skapja apakšā.
No halātiņa kabatas Koralīna izņēma pēdējo ābolu un akmeni ar caurumu vidū.
Meitene iebāza akmeni džinsu kabatā, un viņai likās, ka galvā pēkšņi ieviešas skaidrība it kā viņa būtu iznirusi no miglas.
Koralīna iegāja virtuvē, bet tā bija tukša.
Tomēr viņa bija pārliecināta, ka dzīvoklī kāds ir, un pa koridoru aizgāja līdz tēva kabinetam. Izrādījās, ka tas ir apdzīvots.
- Kur ir mana cita māte? viņa jautāja citam tēvam, kurš sēdēja pie galda, kas izskatījās pilnīgi kā viņas tēva galds. Taču viņš nedarīja neko, pat nelasīja dārzkopības katalogu kā viņas tēvs, kad izlikās strādājam.
- Ārā, viņš atbildēja, aizver durvis. Mums te ir problēmas ar kaitēkļiem. Likās, viņš priecājas, ka var ar kādu parunāt.
- Žurkas?
- Nē, žurkas ir mūsu draugi. Tas ir cita veida kaitēklis. Liels, melns radījums ar augsti paceltu asti.
- Kaķis?
>
- Tieši tā, viņas cits tēvs atbildēja.
Šodien cits tēvs mazāk līdzinājās īstajam tēvam. Tā seja bija nedaudz izplūdusi kā mīkla, kas sākusi rūgt, nogludinot ieliekumus un izliekumus.
- Vispār jau es nedrīkstu runāt, kamēr viņas nav šeit, cits tēvs sacīja. Bet tu neuztraucies. Viņa bieži nebūs projām. Es tev pierādīšu mūsu lielisko viesmīlību, lai tu pat neiedomātos par atgriešanos mājās. Viņš apklusa un salika rokas klēpī.
- Kas tad man tagad jādara? Koralīna vaicāja.
Viņas cits tēvs pieskārās ar pirkstu pie lūpām: "Jāklusē."
- Ja tu neparunāsies ar mani, Koralīna noteica, es iešu pētīt.
- Tam nav jēgas, atbildēja viņas cits tēvs, te ir tikai šejiene. Viņa to visu uztaisīja: māju, dārzu, cilvēkus mājā. Viņa to uztaisīja un sāka gaidīt. Pēkšņi samulsis, cits tēvs atkal pielika pirkstu pie lūpām, it kā būtu pārāk izpļāpājies.
Koralīna devās ārā no kabineta un, iegājusi viesistabā, paraustīja vecās durvis, tad ieķērās kliņķī un ar rāvienu lūkoja tās atvērt. Nē, durvis bija cieši aizslēgtas, un atslēga bija pie citas mātes.
Meitene aplūkoja istabu. Tā bija tik pazīstama un tieši tāpēc viņai bija sajūta, ka tā ir pavisam sveša. Itin viss bija pilnīgi tāds pats, kā viņa atcerējās: vecmammas mēbeles ar savādo smaržu, augļu vāze (vīnogu ķekars, divas plūmes, persiks un ābols) gleznā pie sienas, zemais galdiņš ar kājām lauvas ķetnu formā un tukšais kamīns, kas šķita izsūcam siltumu no istabas.
Bet tur bija vēl kas, ko viņa neatminējās redzējusi agrāk. Augšā uz kamīna atradās stikla lode.
Koralīna piegāja pie kamīna, paslējās pirkstgalos un nocēla lodi. Tā bija stikla bumba ar krītošu sniegu, un iekšā bija divas mazas cilvēku figūriņas. Koralīna to sakratīja, un sniegs sāka birt, mirdzošām pārslām krītot cauri ūdenim bumbas iekšienē.
Atlikusi stikla bumbu vietā, meitene turpināja meklēt savus īstos vecākus un izeju.
Viņa izgāja no dzīvokļa garām durvīm ar neona gaismām, aiz kurām mis Spinka un mis Forsibla bezgalīgi atkārtoja savu uzstāšanos, un devās iekšā mežinā.
Tajā vietā, no kurienes Koralīna bija ieradusies, parasti bija tā: ja cilvēks izgāja cauri koku audzei, skatam pavērās tikai pļava un vecais tenisa korts. Bet šeit mežs bija plašāks un koki kļuva aizvien dīvaināki un mazāk līdzīgi kokiem.
Drīz vien tie tapa pavisam stilizēti, tādi kā priekšstati par kokiem: lejā slējās pelēki brūns stumbrs, bet augšā kaut kāds zaļgans mudžeklis, kas varētu būt lapotne.
Koralīna nesaprata, vai viņas citu māti vienkārši neinteresēja koki vai arī tā nebija pacentusies piekopt šo apkārtnes daļu, domājot, ka neviens tik tālu nenonāks.
Viņa turpināja soļot.
Tad sākās migla.
Tā nebija mikla kā normāla migla. Tā nebija drēgna, un tā nebija arī silta. Meitenei šķita, ka viņa
iesoļo tukšumā.
"Es esmu pētniece," domāja Koralīna, "un man vajadzīgas visas izejas no šejienes, kādas vien var atrast. Tāpēc iešu uz priekšu."
Pasaule, pa kuru viņa gāja, bija bālgans tukšums kā balta papīra lapa vai milzīga, tukša, balta istaba. Tai nebija temperatūras, smaržas, garšas un faktūras.
"Tā noteikti nav nekāda migla," nosprieda Koralīna, kaut gan nezināja, kas tā ir. Uz mirkli viņa nodomāja, vai tikai nav kļuvusi akla. Tomēr nē, viņa pilnīgi skaidri varēja sevi redzēt. Bet zem kājām nebija zemes, tikai miglains piena baltums.
- Un kā tev liekas, ko tu tagad dari? ierunājās kāda kontūra netālu no viņas.
Pagāja pāris sekunžu, līdz meitenes acis spēja koncentrēties: vispirms likās, ka tas ir lauva krietnā attālumā no viņas, pēc mirkļa viņa noturēja to par peli tepat tuvumā. Beidzot viņa saprata, kas ir šī būtne.
- Es eju un pētu, Koralīna paskaidroja kaķim. Kaķa spalva bija sacēlusies stāvus gaisā un acis plaši