Blakus bezgalvainajai žurkai tupēja melnais kaķis, gandarīti savilcis purniņu. Vienu ķepu tas bija uzlicis uz stikla lodītes.
Šķiet, es jau reiz labākos laikos esmu teicis, ka ļoti nevaru ciest žurkas, kaķis bilda. Man likās, tev bija vajadzīga tieši šī. Ceru, ka tev nav iebildumu pret manu iesaistīšanos spēlē.
- Es domāju, nomurmināja Koralīna, pūloties atdabūt elpu, domāju gan, ka tu nesen ko tamlīdzīgu teici.
Kaķis palaida lodīti vaļā, un tā pieripoja pie Koralīnas. Viņa to pacēla. Apziņā uzstājīgi iečukstējās pēdējā no rēgu balsīm: "Viņa tev meloja. Viņa nekad neatdos tevi, tagad tu piederi viņai. Viņa negrasās atdot kādu no mums vai mainīt savu dabu." Matiņi uz pakauša sacēlās stāvus, jo Koralīna zināja, ka balss teiktais ir patiesība. Viņa ielika lodīti halātiņa kabatā pie divām pārējām.
Tagad viņai bija visas trīs lodītes.
Vēl vajadzēja atrast vecākus.
Koralīna atskārta, ka tas ir viegls uzdevums. Viņa skaidri zināja, kur atrodas vecāki. Ja iepriekš būtu bijis laiks pārdomām, viņa jau uzreiz būtu sapratusi, kur tie ir. Cita māte nespēja radīt. Viņa prata tikai pārveidot, sagrozīt un izmainīt.
īstajā dzīvoklī kamīna dzega viesistabā bija tukša. Bet, zinot to, Koralīna aptvēra vēl ko.
- Mana cita māte taču ir nodomājusi lauzt doto solījumu. Viņa neļaus mums aiziet, Koralīna teica.
- Es tādu iespēju neizslēgtu gan, kaķis atzina. Kā jau minēju, nav nekādu garantiju, ka viņa spēlēs godīgi. Tad kaķis paslēja galvu uz augšu. Paklau… vai tu to redzēji?
- Ko tad?
- Paskaties sev aiz muguras, kaķis mudināja.
Nams bija saplacis vēl vairāk. Tas vairs neizskatījās pēc fotoattēla tagad tas bija kā primitīvs ogles zīmējums uz pelēka papīra.
- Lai kas arī notiktu, Koralīna sacīja, liels paldies tev par palīdzību ar to žurku. Domāju, ka esmu jau gandrīz galā. Tā ka tu vari mierīgi doties prom miglā vai kur citur, un es, cerams, satikšu tevi atkal savās mājās. Ja viņa atlaidīs mani uz mājām.
Kaķa akots bija saslējies un astes spalvas izspūrušas kā skurstenslauka suka. > »
- Kas noticis? Koralīna vaicāja.
- Nu tās ir pazudušas, kaķis atteica, to vairs šeit nav. Izejas un ieejas šajā vietā. Tās vienkārši saplacinājās.
- Vai tad ir tik ļauni?
Kaķis nolaida asti un nikni kulstīja to pa labi, pa kreisi, izgrūzdams zemu rūcienu no rīkles dziļuma. Viņš apgāja loku, nostājās ar muguru pret Koralīnu, tad stīviem soļiem kāpās atpakaļ, līdz piespiedās pie meitenes kājas. Viņa noglāstīja kaķa muguriņu un sajuta, cik stipri dauzās dzīvnieka sirds. Kaķis drebēja kā sausa lapa vētrā.
- Tev viss būs labi, Koralīna mierināja, viss būs labi. Es tevi aizvedīšu uz mājām.
Kaķis klusēja.
- Kaķīt, iesim nu, Koralīna aicināja. Viņa spēra soli kāpņu virzienā, bet kaķis nekustējās, viņš izskatījās nelaimīgs un dīvainā kārtā sarucis mazāks.
- Ja vienīgais ceļš ārā ved garām viņai, Koralīna sacīja, tad mums jāiet pa šo ceļu. Viņa atgriezās pie kaķa, noliecās un paņēma to rokās. Kaķis nepretojās, tikai trīcēja. Atbalstījusi kaķa pakaļķepas uz kreisās rokas, Koralīna uzlika tā priekšķepas sev uz pleca. Dzīvnieks bija smags, bet ne tik ļoti, ka to nevarētu panest. Kaķis nolaizīja viņas delnu, kur vēl aizvien sūcās asinis no nobrāzuma.
Koralīna lēni, pa vienam pakāpienam kāpa augšā uz savu dzīvokli. Viņa dzirdēja, kā kabatā klikšķ stikla lodītes, zināja, ka pie viņas ir akmens ar caurumu vidū, sajuta, ka cieši klāt glaužas kaķis.
Viņa nonāca pie ieejas durvīm, kas šobrīd atgādināja maza bērna zīmētu kricelējumu, un ar plaukstu pagrūda tās, pa daļai sagaidot, ka roka izies durvīm cauri un aiz tām atklāsies tikai tumsa un zvaigznes pie debesīm.
Taču durvis atvērās un Koralīna iegāja iekšā.
NonāKUSI savā dzīvoklī vai, precīzāk sakot, nesavā dzīvoklī, Koralīna bija priecīga, redzot, ka tas nav pārvērties par plakanu zīmējumu kā nama pārējā daļa. Dzīvoklī bija dziļums un ēnojums, un kāda būtne, kas stāvēja ēnā, gaidot Koralīnu.
- Ak tā, beidzot esi klāt, teica viņas cita māte, neizklausoties iepriecināta. Un sev līdzi esi paņēmusi parazītu.
- Nekā nebija, Koralīna atcirta, esmu paņēmusi līdzi draugu.
Viņa juta, kā kaķis saspringst rokās, it kā gribētu aizmukt. Koralīna vēlējās to mīļi apkampt kā spēļu lācīti, bet zināja, ka kaķi necieš, ja tos spaida, turklāt saprata, ka nobijies kaķis var arī sākt skrāpēties un kost, kad to aiztiek, pat ja tas ir tavs draugs.
- Tu zini, ka es tevi mīlu, sausi noteica cita māte.
- Tu nu gan to izrādi ļoti dīvainā veidā, Koralīna attrauca. Viņa devās prom pa koridoru, iegriezās viesistabā, sperot pārliecinātus soļus, izlikdamās, ka nejūt citas mātes tukšo melno acu skatienu sev aiz muguras. Vecmammas pompozās mēbeles vēl aizvien bija tur, tāpat kā glezna pie sienas ar savādajiem augļiem (bet tagad augļi gleznā bija apēsti un šķīvī palikusi tikai brūngana ābola serde, pāris plūmju un persiku kauliņi, un kāts no kādreizēja vīnogu ķekara). Galda lauvķepu kājas braucīja grīdu, kā nepacietībā kaut ko gaidot. Istabas tālākajā stūrī bija koka durvis, kas citā pasaulē bija vedušas uz mūra sienu. Koralīna pūlējās neskatīties uz tām. Aiz loga bija redzama vienīgi blīva migla.
Koralīna saprata tas nu reiz ir pienācis. Patiesības brīdis. Brīdis, kad tiek atšķetināts mudžeklis.
Cita māte arī ienāca viesistabā, nostājās telpas vidū starp Koralīnu un kamīnu un blenza uz meiteni ar melnām pogu acīm. Koralīna nodomāja: cik smieklīgi! Viņas cita māte itin nemaz neizskatījās pēc viņas īstās mātes. Meitene nespēja aptvert, kā varēja tā ļaut sevi apmuļķot, lai saskatītu kādu līdzību. Cita māte bija milzīga tās galva gandrīz vai pieskārās griestiem un ļoti bāla, zirnekļa vēdera krāsā. Viņas mati locījās ap galvu un zobi bija asi kā naži…
- Nu? cita māte šerpā tonī jautāja. Kur tās ir?
Koralīna atspiedās pret krēsla atzveltni, ar kreiso
roku ērtāk iekārtoja kaķi, iebāza labo roku kabatā un izvilka trīs stikla lodītes. Tās bija matēti pelēkas un noklikšķēja plaukstā. Cita māte pastiepa savus baltos pirkstus, lai paņemtu tās, bet Koralīna ielika tās atpakaļ kabatā. Viņa šobrīd saprata, ka tā ir patiesība cita māte negrasās atlaist viņu vai turēt solījumu. Tā bija tikai izklaide.
- Pagaidi, viņa teica, mēs taču vēl neesam visu pabeigušas.
Cita māte izskatījās ļoti nikna, tomēr saldi pasmaidīja. Nē, liekas, neesam gan. Tev taču vēl jāatrod vecāki, vai ne?
-Jā, Koralīna piekrita. "Es nedrīkstu skatīties uz kamīnu," viņa domāja, "es nedrīkstu pat domāt par to."
- Nu? cita māte atkārtoja. Parādi man viņus! Varbūt vēlreiz gribi ieskatīties pagrabā? Vai zini, man tur ir noslēptas dažas ļoti interesantas lietiņas.
- Nē, Koralīna atbildēja, es zinu, kur ir mani vecāki. Bija smagi turēt kaķi. Viņa pavirzīja to nedaudz uz augšu, lai kaķa nagi atāķētos no pleca.
- Kur tad?
- Tas ir loģiski, Koralīna bilda, esmu jau pārbaudījusi visas vietas, kur tu varēji viņus noslēpt. Viņu nemaz nav šajā mājā.
Cita māte stāvēja pilnīgi nekustīgi, cieši sakniebtām lūpām, neizrādot nekādas emocijas. Viņa bija kā vaska figūra. Pat viņas mati bija beiguši kustēties.