- Un tā, Koralīna turpināja, ar abām rokām stingri satverot melno kaķi. Es zinu, kur viņiem jābūt. Tu esi noslēpusi viņus pārejā starp mājām, vai ne? Viņi ir aiz tām durvīm. Meitene pameta ar galvu pret durvīm istabas stūrī.
Cita māte aizvien vēl atgādināja vaska figūru, bet viņas sejā iezagās smaida atblāzma. Ak tā, viņi ir tur?
- Tad kāpēc gan tev neatvērt durvis? Viņi būs tur, tas ir skaidrs.
Koralīna zināja, ka tas ir vienīgais ceļš uz mājām. Bet tas bija atkarīgs no citas mātes vēlmes triumfējoši padižoties, no vēlmes ne tikai uzvarēt, bet arī demonstrēt šo uzvaru.
Cita māte nesteidzoties iebāza pirkstus priekšauta kabatā un izvilka melno dzelzs atslēgu. Kaķis uztraukti sarosījās Koralīnas rokās, kā gribēdams izrauties. "Paliec uz vietas vēl brīdi," Koralīna raidīja kaķim savas domas, "un es nogādāšu mūs abus mājās. Es taču teicu, ka to izdarīšu. Es apsolu." Viņa juta, ka kaķis nedaudz nomierinās.
Cita māte aizsoļoja līdz durvīm un ielika atslēgu slēdzenē.
Viņa to pagrieza.
Koralīna dzirdēja, ka mehānisms dobji noklakšķ. Cik klusu vien spēdama, viņa nemanāmiem soļiem virzījās klāt kamīnam.
Cita māte nospieda rokturi un atrāva vaļā durvis, aiz kurām kļuva redzams tumšais un tukšais koridors. Nu lūdzu, viņa ar abām rokām norādīja uz koridoru. Tīksmes vaibsts viņas sejā bija biedējošs. Tu esi kļūdījusies! Tu nezini, kur ir tavi vecāki. To šeit nav. Viņa apgriezās un paskatījās uz Koralīnu. Un tagad, viņa paziņoja, tu paliksi šeit uz mūžīgiem laikiem.
Nē, Koralīna atteica, nepalikšu vis! No visa spēka viņa svieda melno kaķi virsū citai mātei. Kaķis nejauki iebrēcās un uzkrita uz citas mātes galvas, cērtot ar nagiem, atieztiem zobiem, mežonīgs un
nevaldāms. Ar saslieto spalvu viņš izskatījās divreiz lielāks, nekā patiesībā bija.
Negaidot, kas notiks tālāk, Koralīna pasniedzās līdz kamīna dzegai, saķēra "sniega bumbu" un noslēpa to dziļi halāta kabatā.
Kaķis raidīja dobju, gaudojošu skaņu un iecirta zobus citas mātes vaigā. Viņa atgaiņājās ar saviem garajiem pirkstiem. No brūcēm baltajā ģīmī straumēm tecēja asinis nevis sarkans šķidrums, bet gan sula darvas melnumā. Koralīna traucās uz durvīm.
Viņa izrāva atslēgu no slēdzenes.
Pamet viņu! Skrien šurp! Koralīna uzsauca kaķim. Tas šņākdams vēl niknā vēzienā pārlaida savus kā skalpelis asos nagus pāri citas mātes sejai, un no dziļiem skrāpējumiem uz viņas deguna izšļācās melnā sula. Tad kakis nolēca nost. Ātrāk! Koralīna sauca.
Kaķis piesteidzās pie viņas, un abi ieskrēja tumšajā koridorā.
Koridors bija tik vēss, it kā viņi karstā vasaras dienā būtu nokāpuši pagrabā. Kaķis brīdi saminstinājās, tad, redzot, ka cita māte viņiem seko, metās pie meitenes un pieglaudās viņai pie kājām.
Koralīna iekārās durvīs un vilka tās ciet.
Tās bija daudz smagākas, nekā viņa bija iedomājusies, un to aizvēršana bija līdzīga cīņai ar viesuli. Tad meitene juta, ka arī no pretējās puses durvis kāds velk.
"Verieties taču ciet," Koralīna domās lūdza. Skaļā balsī viņa sacīja: Nu lūdzu! Viņa juta, ka durvis sāk kustēties, lai aizvērtos, pārvarot vētras brāzmu.
Pēkšņi meitene atskārta, ka koridorā ir vēl citi cilvēki. Viņa nevarēja pagriezt galvu, lai tos apskatītu, bet tāpat to zināja. Palīdziet man, lūdzu, jūs visi!
Pārējie cilvēki koridorā trīs bērni un divi pieaugušie bija pārāk rēgaini, lai vilktu durvis.
Tomēr viņu rokas sakļāvās ap Koralīnas rokām, kamēr meitene rāva aiz lielā durvju roktura, un piepeši viņa sajutās ļoti stipra.
- Tikai nelaid vaļā! Velc no visa spēka! No visa spēka! viņas apziņā nočukstēja meitenes balss.
- Meitenīt, velc, nu velc taču! izdvesa cita balss.
Tad kāda balss, kas izklausījās pēc mātes balss viņas pašas īstās, brīnišķīgās, kaitinošās, tracinošās, lieliskās mātes balss -, īsi noteica: Ļoti labi darīts, Koralīna, un ar to pietika.
Durvis nu vērās ciet pavisam viegli.
- Nē, iegārdzās balss no durvju otras puses, un nu tā vairs nemaz neatgādināja cilvēka balsi.
Kaut kas ķerstījās gar Koralīnu, izkļuvis cauri šaurajai spraugai starp durvīm un stenderi. Meitene atrāva galvu atpakaļ, bet durvis atkal sāka vērties vaļā.
- Mēs visi tūlīt būsim mājās, Koralīna teica, mēs visi! Palīdziet man. Viņa izvairījās no uzmācīgajiem pirkstiem.
Pārējie izspiedās viņai cauri, un rēgu rociņas piešķīra viņai jaunu spēku. Vēl īsa pretestība, it kā kāds priekšmets būtu iestrēdzis spraugā, un koka durvis ar skaļu dārdienu aizcirtās pilnīgi ciet.
Kaut kas no durvīm Koralīnas galvas augstumā nokrita uz grīdas, nobūkšķēja un aizdipināja prom.
Nu ejam taču! kaķis mudināja. Sī ir ļoti nelaba vieta. Ātrāk prom!
Koralīna sāka skriet, cik ātri vien iespējams tumšajā koridorā, pa ceļam laižot plaukstu gar sienu, lai nesadurtos ar kaut ko vai neapmaldītos.
Skrējiens veda pret kalnu, un Koralīnai likās, ka attālums ir lielāks nekā jebkas pasaulē. Siena, ko viņa aizskāra, tagad bija silta un nedaudz mīksta, un viņa atskārta, ka tā ir klāta ar tādu kā smalku vilnu. Turklāt siena kustējās, kā ievilkdama elpu. Viņa atrāva no tās roku.
Tumsā gaudoja vēji.
Lai neuzskrietu kam virsū, Koralīna vēlreiz pieskārās sienai. Šoreiz tas, kam meitene piedūra plaukstu, bija karsts un slapjš, it kā viņa būtu ielikusi pirkstus kāda radījuma mutē, un viņa šausmās atrāva roku.
Acis pamazām aprada ar tumsu. Priekšā viņa spēja saskatīt divus pieaugušos un trīs bērnus, blāvi vizmojošas kontūras. Turpat līdzās viņa dzirdēja arī kaķa soļus.
Bet tur bija vēl kāds radījums tas pēkšņi izskrēja Koralīnai starp kājām, gandrīz nogāžot viņu zemē. Meitenei tomēr izdevās nepaklupt, un, atguvusi līdzsvaru, viņa turpināja skriet. Koralīna saprata ja viņa pakritīs šajā koridorā, tad, ļoti iespējams, vairs nepiecelsies. Lai kas arī šis koridors būtu, tas bija nesalīdzināmi vecāks par viņas citu māti. Tas bija dziļš un lēns, un tas zināja, ka viņa ir šeit…
Tad atspīdēja dienasgaisma un Koralīna traucās tai pretī, elsdama no piepūles. Mēs jau gandrīz esam galā! viņa iesaucās, bet gaismā atklāja, ka rēgi ir pazuduši un viņa ir viena pati. Nebija laika pārdomāt, kas ar tiem noticis. Cīnoties pēc elpas, viņa izgāja pa durvīm un aizcirta tās aiz sevis ar visskaļāko gandarījuma pilno klaudzienu, kāds vien iespējams.
Koralīna aizslēdza durvis un ielika atslēgu kabatā.
Melnais kaķis bija saritinājies istabas tālākajā stūrī, nedaudz pabāzis sārto mēlīti un plati iepletis acis. Koralīna notupās uz grīdas tam blakus.
- Atvaino mani, viņa to uzrunāja, atvaino, ka metu tevi viņai virsū. Bet tas bija vienīgais veids, kā novērst viņas uzmanību, lai mēs visi varētu tikt ārā. Viņa taču nekad nebūtu turējusi doto solījumu, vai ne?
Kaķis palūkojās uz Koralīnu, tad uzlika purniņu uz meitenes plaukstas un nolaizīja viņas pirkstus ar savu smalkam smilšpapīram līdzīgo mēlīti.
- Tātad mēs esam draugi? Koralīna vaicāja.
Viņa apsēdās vienā no vecmammas neērtajiem klubkrēsliem, un kaķis ielēca viņai klēpī un omulīgi iekārtojās. Pa mozaīkas logu spīdēja saule, īsta vēlas pēcpusdienas zeltainā saule, nevis bālgana miglas blāzma. Debesis bija lazurīta zilumā, un Koralīna redzēja kokus, bet aiz tiem zaļus pakalnus, kas pie apvāršņa krāsojās pelēki un iesārti. Debesis nekad nebija likušās tik debešķīgas un pasaule tik pasaulīga.