Tās atvērās.
Mātei bija taisnība durvis neveda ne uz kurieni. Aiz tām bija mūra siena.
- Kad šeit bija vienas ģimenes māja, māte paskaidroja, šīs durvis uz kaut kurieni veda. Bet, kad māju sadalīja dzīvokļos, durvis vienkārši aizmūrēja. Tām otrā pusē ir tukšais dzīvoklis mājas otrā daļā, tas vēl nav pārdots.
Viņa aizvēra durvis un pakāra atslēgu saišķi atpakaļ pie virtuves durvīm.
- Tu neaizslēdzi, Koralīna ieminējās.
Māte paraustīja plecus. Kāpēc man būtu tās jāaizslēdz? viņa teica. Tās ne uz kurieni neved.
Koralīna neko neiebilda.
Ārā bija jau gandrīz tumšs, un lietus vēl aizvien lija, bungojot pie logiem un izplūdinot automašīnu ugunis uz ielas.
Koralīnas tēvs pārtrauca darbu un pagatavoja visiem vakariņas.
Meitenei tās ļoti negaršoja. Tēt, viņa teica, tu atkal esi uztaisījis ēdienu pēc grāmatas.
- Tas ir puravu un kartupeļu sautējums ar estragonu un kausētu Grijēras sieru, viņš atzinās.
Koralīna nopūtās, piegāja pie ledusskapja un sameklēja saldētās kartupeļu nūjiņas un minipicu.
- Tu taču zini, ka man negaršo pēc receptēm gatavoti ēdieni, viņa sacīja tēvam, kamēr viņējās vakariņas griezās mikroviļņu krāsnī un sarkanie cipariņi aizskaitīja līdz nullei.
- Ja tu pamēģinātu, tev varbūt iegaršotos, ieminējās tēvs, bet meitene tikai pašūpoja galvu.
Tonakt Koralīna gulēja nomodā. Lietus bija mitējies, un viņa gandrīz jau laidās miegā, kad atskanēja: "T-t-t-t-t-t." Viņa pietrūkās sēdus.
Tad atskanēja "Krīīīīī…
…āāāāk!"
Koralīna izkāpa no gultas un aplūkoja halli, taču neko neparastu nemanīja. Viņa nokāpa lejā koridorā. No vecāku guļamistabas bija dzirdama klusa krākšana (tas bija tēvs) un paretam murmināšana miegā (tā bija māte).
Koralīna nevarēja saprast, vai to ir nosapņojusi, lai kas tas arī būtu.
Kaut kas sakustējās.
Tas bija kas vairāk par ēnu, un tas naski aizbēga pa tumšo koridoru kā maza driska no nakts.
Viņa cerēja, ka tas nav zirneklis. Zirnekļi uzdzina Koralīnai šermuļus.
Melnais apveids iegāja viesistabā, un Koralīna tam bažīgi sekoja.
Istaba bija tumša. Vienīgā gaisma nāca no gaiteņa puses, un Koralīna, nostājusies uz sliekšņa, meta milzīgu kroplīgu ēnu uz istabas tepiķa viņa izskatījās pēc kārnas milzenes.
Koralīna jau nodomāja, vai tikai nebūtu jāieslēdz elektrība, kad pamanīja, ka melnais apveids lēnām izlien no sofas apakšas. Tas uz brīdi apstājās, tad bez skaņas pārskrēja pāri tepiķim uz tālāko telpas kaktu.
Kaktā nebija mēbeļu.
Koralīna ieslēdza gaismu.
Kakts bija tukšs. Tajā bija tikai vecās durvis, kas veda uz mūra sienu.
Viņa bija pārliecināta, ka māte tās aizvērusi, bet tagad durvis stāvēja pavērtas pavisam mazā spraudziņā. Koralīna piegāja klāt un paskatījās iekšā. Tur bija tikai sarkanu ķieģeļu siena.
Aizvērusi vecās koka durvis, meitene nodzēsa gaismu un gāja gulēt.
Sapņos viņa redzēja melnus apveidus, kas slīdēja šurpu turpu, vairoties no gaismas, līdz visi sapulcējās zem mēness sirpja. Mazi, melni apveidi ar mazām, sarkanām ačelēm un asiem, dzeltganiem zobiņiem.
Tie sāka dziedāt:
Mēs esam mazas, bet mūsu ir daudz, mūsu ir daudz, mēs esam mazas. Mēs bijām šeit, pirms tu cēlies, mēs būsim šeit, kad tu kritīsi.
Balstiņas bija augstas, čukstošas un nedaudz raudulīgas. Koralīnai kļuva neomulīgi.
Pēc tam viņa manīja tādus kā reklāmas klipus, bet pašās beigās neredzēja neko.
NāKAMAJĀ DIENĀ vairs nelija un māju ieskāva bieza, balta migla.
- Es iziešu pastaigāties, Koralīna bilda.
- Tikai neej nekur tālu, māte piekodināja. Un uzvelc siltas drēbes.
Koralīna uzvilka zilo mēteli ar kapuci, aplika sarkano šalli un uzāva dzeltenos Velingtona firmas zābakus.
Viņa izgāja ārā.
Mis Spinka bija izvedusi pastaigā savus suņus.
- Sveika, Karolīna, sacīja mis Spinka. Draņķīgs laiks, vai ne?
- Jā, piekrita Koralīna.
- Es senāk spēlēju Portiju, ierunājās mis Spinka,
- mis Forsibla gan stāsta par savu Ofēliju, bet cilvēki nāca skatīties tieši uz manu Portiju. Kad mēs uzstājāmies rampas gaismā.
Mis Spinka bija satuntuļojusies puloveros un jakās, tādēļ izskatījās vēl sīkāka un bumbai līdzīgāka nekā parasti. Viņa bija līdzīga lielai, pūkainai olai. Viņa bija uzlikusi brilles ar bieziem stikliem, un viņas acis likās milzīgas.
- Viņi uz manu ģērbtuvi vienmēr sūtīja puķes. Tā bija gan, mis Spinka skaidroja.
- Kādi viņi? vaicāja Koralīna.
Mis Spinka piesardzīgi pavērās apkārt vispirms pāri vienam plecam, tad otram, bažīgi ieskatoties miglas vālos, it kā kāds varētu noklausīties.
- Vīrieši, viņa nočukstēja, tad pievilka sev klāt šuneļus un aiztuntuļoja prom mājas virzienā.
Koralīna devās tālāk.
Apstaigājusi trīs ceturtdaļas no loka apkārt namam, viņa ieraudzīja mis Forsiblu, kas stāvēja pie dzīvokļa durvīm, kurā dzīvoja viņas abas ar mis Spinku.
- Karolīna, vai neesi redzējusi mis Spinku? Meitene atteica, ka ir gan redzējusi un ka mis Spinka
ir izvedusi ārā suņus.
- Es ļoti ceru, ka viņa neapmaldīsies citādi viņai atkal uzmetīsies izsitumi, raizējās mis Forsibla. Jābūt pētniekam, lai atrastu ceļu šādā miglā.
- Es arī esmu pētniece, teica Koralīna.
- Nu, protams, esi, mīļumiņ, piekrita mis Forsibla. Tikai neapmaldies.
Koralīna turpināja staigāt pa dārzu pelēkajā miglā. Viņa ne uz brīdi neizlaida no acīm namu. Pēc desmit minūtēm viņa bija nonākusi pastaigas sākumpunktā. Mati uz pieres bija samirkuši, un seja bija mikla.
- Ahoi, Karolīna, iesaucās savādais večuks no augšstāva.
- Sveiki, atbildēja Koralīna.
Cauri biezajai miglai večuku bija grūti saskatīt. Viņš slāja lejup pa kāpnēm mājas ārpusē. Tās veda garām Koralīnas dzīvokļa ieejas durvīm augšup uz večuka dzīvokli. Viņa gaita bija ļoti lēna. Koralīna gaidīja kāpņu apakšā.
- Pelītēm nepatīk migla, večuks pavēstīja. No miglas viņu ūsiņas nestāv gaisā.
- Man arī diez ko nepatīk migla, atzina Koralīna.
Večuks pieliecās tuvu klāt, tik tuvu, ka viņa ūsu gali pieskārās meitenes ausij. Pelītēm priekš tevis ir kāds vēstījums, viņš nočukstēja.
Koralīna nezināja, ko atbildēt.
- Un vēstījums ir šāds: Neej nekad cauri tām durvīm. Viņš ieturēja pauzi. Vai tas tev kaut ko izsaka?
- Nē, atteica Koralīna.
Večuks paraustīja plecus. Tās pelītes vispār ir dīvaini radījumi. Viņas reizēm visu saputro. Viņas jauc tavu vārdu, starp citu. Viņas tevi sauc par Koralīnu, nevis par Karolīnu. Nepavisam ne par Karolīnu.
Viņš paņēma piena pudeli no kāpņu pakājes un kāpa augšup uz savu mansarda dzīvokli.
Koralīna iegāja mājā. Māte strādāja savā kabinetā, kas smaržoja pēc ziediem.
- Ko lai es daru? Koralīna vaicāja.
- Kad tev sākas skola? māte atjautāja.
- Nākamajā nedēļā, Koralīna atbildēja.
- Ak tā, māte novilka. Liekas, vajadzēs tev sagādāt jaunas drēbes skolai. Mīļumiņ, atgādini man par to, citādi es piemirsīšu. Un viņa atkal sāka darboties ar tastatūru.
- Nu bet ko lai es daru? Koralīna atkārtoja.
- Uzzīmē kaut ko. Māte padeva papīra lapu un lodīšu pildspalvu.