Koralīna vērās uz lapām kokos un gaismēnu rotaļām uz dižskābarža stumbra tieši pie loga. Tad viņa paraudzījās lejā uz kaķi: kā saulstari to apmirdzēja, liekot katrai ūsai zeltaini uzdzirkstīt.
Viņa nodomāja nekas nekad vēl nav bijis tik interesants.
Un, pasaules interesantuma savaldzināta, Koralīna nemaz nemanīja, ka ir ieritinājusies vecmammas neērtajā klubkrēslā kaķa pozā, un nemanīja, ka ieslīgst dziļā miegā bez sapņiem.
MĀTE pamodināja Koralīnu, viegli purinot aiz pleca.
- Koralīna? viņa teica. Mīlulīt, tā nu gan ir dīvaina vieta, kur aizmigt. Un vispār, šī istaba taču domāta tikai īpašiem gadījumiem. Mēs pārmeklējām visu māju, lai atrastu tevi.
Koralīna izstaipījās un samirkšķināja acis. Neņem ļaunā, es vienkārši aizmigu.
- To nu es redzu gan, māte bilda. Un no kurienes uzradies tas kaķis? Tas sēdēja pie ārdurvīm, kad es ienācu dzīvoklī, un izskrēja ārā kā bulta.
- Iespējams, ka viņam bija šis tas darāms, Koralīna noteica. Tad viņa apskāva savu māti tik cieši, ka pat rokas iesāpējās. Māte arī apkampa Koralīnu.
- Pusdienas būs pēc piecpadsmit minūtēm, māte pavēstīja. Un neaizmirsti nomazgāt rokas. Tikai paskaties uz šīm pidžamas biksēm. Ko tu esi izdarījusi ar savu celi?
- Es pakritu, Koralīna atbildēja. Vannasistabā viņa nomazgāja rokas, notīrīja asiņaino ceļgalu un uzsmērēja nobrāzumiem ziedi.
Koralīna iegāja guļamistabā savā īstajā, savā patiesajā guļamistabā. No halātiņa kabatām viņa izvilka trīs lodītes, akmeni ar caurumu vidū, melno atslēgu un "krītošā sniega bumbu".
Viņa pakratīja "sniega bumbu" un vēroja, kā sniedziņš mirguļo caur ūdeni, piepildot tukšo pasauli. Viņa nolika to uz grīdas un brīdi noraudzījās, kā krīt sniegs, pārklājot vietu, kur senāk stāvēja abas mazās figūriņas.
No savas rotaļlietu kastes Koralīna izvilka aukliņas gabalu un ievēra atslēgu tajā. Viņa sasēja auklu mezglā un uzkāra kaklā.
- Nu tā, viņa noteica, uzvilka T kreklu un paslēpa zem tā atslēgu. Atslēga bija auksta. Akmeni viņa ielika bikšu kabatā.
Koralīna devās uz tēva kabinetu. Viņš sēdēja ar muguru pret durvīm, taču, tikai paskatoties uz tēvu, meitene zināja viņa acis būs viņas tēva maigās, pelēkās acis. Koralīna piezagās klāt un nobučoja tēvu uz pakauša vietā, kur jau sāka izkrist mati.
- Cau, Koralīna, viņš teica, atskatījās uz meitu un uzsmaidīja. Par ko tad bučas?
- Tāpat vien. Man tevis reizēm pietrūkst. Tas arī viss.
- Ak tā, viņš bilda, izslēdza datoru, piecēlās un bez kāda īpaša iemesla paņēma Koralīnu rokās un aiznesa uz virtuvi. To viņš nebija darījis jau krietni sen, kopš tā laika, kad bija pateicis, ka Koralīna jau ir pārāk liela, lai viņu nēsātu uz rokām.
Todien vakariņās bija pica, un, lai gan to bija gatavojis tēvs (tas nozīmēja, ka pica bija pārāk bieza un pusizcepta vai arī pārāk plāna un piedegusi) un lai gan viņš bija ielicis tajā zaļās paprikas šķēles, frikadeles un ak kungs! ananasu gabaliņus, Koralīna apēda visu porciju, ko viņai pasniedza.
Nu labi, viņa apēda visu, izņemot ananasus.
Drīz pienāca laiks iet gulēt.
Koralīna paturēja atslēgu ap kaklu, bet pelēkās stikla lodītes pabāza zem spilvena, un tonakt savā gultā meitene redzēja šādu sapni.
Viņa bija atnākusi uz pikniku zem veca ozola zaļā pļavā. Augstu gaisā spīdēja saule, un debess velve bija spilgti zila, tikai pamalē kārtojās pūkaini mākonīši.
Zālē bija noklāts balts galdauts, un uz tā bija trauki, pārpilni ar ēdamo viņa redzēja salātus un sviestmaizes, riekstus un augļus, limonādes un ūdens krūzes un biezu šokolādes pienu. Koralīna atsēdās vienā galā uz galdauta, bet trīs pārējie bērni katrs savā pusē. Viņi bija ģērbušies ļoti dīvainās drēbēs.
Mazākais pa kreisi no Koralīnas bija puika sarkanās samta bikšelēs līdz ceļiem un kruzuļotā baltā kreklā. Viņa seja bija nosmulēta, un viņa šķīvis bija piekrauts pilns ar vārītiem jaunajiem kartupelīšiem un veselu vārītu foreli.
- Šis gan ir pats lieliskākais no visiem piknikiem, jaunkundz, puika paziņoja.
- Jā gan, Koralīna piekrita, es domāju tieši tāpat. Bet kurš to sarīkoja?
- Man gan liekas, ka jūs to izdarījāt, jaunkundz, sacīja gara auguma meitene, kas sēdēja pretim Koralīnai. Viņai bija brūna, visai bezformīga kleita un brūna cepurīte, sasieta zem zoda. Un mēs esam tik pateicīgi par šīm viesībām un visu pārējo, ka nespējam to izteikt vārdos.
Viņa mielojās ar džema maizītēm, ar milzum lielu nazi prasmīgi griežot šķēles no zeltaini brūna maizes kukuļa un ar koka karotīti liekot uz tām sarkanu ievārījumu. Visa mute viņai bija nosmērēta ar sarkano masu.
Tieši tā. Šeit ir visgardākie ēdieni, kādus es nebiju baudījusi gadsimtiem ilgi, ierunājās meitene pa labi no Koralīnas. Viņa bija ļoti bāla, tērpusies tādos kā zirnekļa tīmekļos un mirdzošu sudraba diadēmu blondajos matos. Koralīna bija gatava apzvērēt, ka šai meitenei ir divi spārniņi sudraba putekļiem apbārstīti tauriņa spārni, nevis putna spārni. Meitenes šķīvis bija pildīts ar skaistiem ziediem. Viņa uzsmaidīja Koralīnai tā, it kā ļoti sen nebūtu smaidījusi un gandrīz būtu aizmirsusi, kā tas jādara. Koralīna atskārta, ka šī meitenīte viņai ļoti patīk.
Un tad, kā jau mēdz notikt sapnī, pikniks bija beidzies un visi rotaļājās pļavā, skraidelēja un klaigāja, un svieda cits citam mirguļojošu bumbu. Koralīna zināja, ka tas ir sapnis, jo neviens nenogura un neaizelsās. Viņa pat nenosvīda. Viņi vienkārši smējās un gāja rotaļu, kas pa daļai bija "sunīši", pa daļai "Ādamam bij' septiņi dēli" un pa daļai vienkārši lieliska jandalēšana.
Trīs no viņiem skrēja, bet bālā meitenīte ar tauriņa spārniem lidinājās nedaudz virs visu galvām, nolaižoties lejā, lai saķertu bumbu, un paceldamās gaisā, pirms atkal padot bumbu kādam no bērniem.
Un nu spēle bija galā bez īpaša pieteikuma, un visi četri devās atpakaļ uz piknika vietu, kur ēdienu trauki jau bija novākti un to vietā saliktas četras bļodas: trīs ar saldējumu, bet ceturtā ar sausserža ziediem.
Visi ar lielu baudu sāka mieloties.
- Liels paldies, ka atnācāt uz manām viesībām, Koralīna sacīja. Ja tās vispār ir manējās.
- Mēs esam pagodināti, Koralīna Džounsa, bilda spārnotā meitenīte, našķējoties ar sausserža ziedu.
- Ja vien mēs varētu izdarīt ko tādu, lai tev pateiktos un tevi atalgotu.
- Jā gan, noteica puika ar sarkanajām samta īsbiksēm un nosmulēto seju. Viņš saņēma Koralīnas plaukstu savējā. Šoreiz viņa roka bija silta.
- Jūs ļoti mums palīdzējāt, jaunkundz, ierunājās garā meitene. Tagad viņas mute bija noziesta ar šokolādes saldējumu.
- Es priecājos, ka nu tas viss ir pagājis, Koralīna atteica.
Vai tā bija tikai viņas iztēle, vai arī tiešām pārējo piknika dalībnieku sejām pārskrēja ēna?
Spārnotā meitenīte ar diadēmu, kas matos mirdzēja kā zvaigzne, uz mirkli aizskāra Koralīnas roku. Tas ir beidzies un pagājis mums, viņa bilda. Mums te ir jaunu gaitu sākums. No šejienes mēs trīs dosimies ceļā uz nezināmām zemēm, un, kas sekos turpmāk, neviens no dzīvajiem nespēj pateikt… viņa aprāvās pusteikumā.
- Tātad šajā lietā ir kāds "bet"? vaicāja Koralīna.