- Es gan nedomāju, ka tas radījums grib gaļu, Koralīna noteica. Viņa pielika roku pie melnās atslēgas, kas bija pakārta kaklā. Tad viņa iegāja savā dzīvoklī, nomazgājās vannā, visu laiku paturot kaklā atslēgu un neņemot to nost arī pēc tam.
Kad viņa bija iegājusi gultā, kaut kas sāka skrāpēties gar vannasistabas logu. Koralīna bija gandrīz jau aizmigusi, tomēr izrāpās no gultas un atrāva vaļā aizkarus. Balta roka ar koši sarkaniem nagiem nolēca no ārējās palodzes uz notekas reni un pazuda skatienam. Uz rūts no ārpuses bija palikušas dziļas švīkas.
Tonakt Koralīna gulēja nemierīgi, ik pa laikam pamostoties, lai plānotu, prātotu un apsvērtu, un tā arī nesaprotot, kur beidzas viņas apsvēršana un sākas sapnis, ar vienu ausi nemitīgi klausoties, vai kāds neskrāpējas gar guļamistabas logu.
No rīta Koralīna pavēstīja mātei: Es šodien rīkošu pikniku ar lellēm. Vai es varētu paņemt vienu palagu vecu, kas tev vairs nav vajadzīgs, kā galdautu?
- Nedomāju, ka mums tāds vispār ir, māte noteica. Atvērusi virtuves skapīša atvilktni, kurā bija galdauti un salvetes, viņa parakņājās tajā. Paskaties: vai šis derēs?
Tas bija salocīts vienreiz lietojams galdauts ar sarkanu puķīšu rakstu, palicis pāri no piknika pirms vairākiem gadiem.
- Ļoti labi, Koralīna sacīja.
- Es nemaz nezināju, ka tu vēl aizvien spēlējies ar lellēm, misis Džounsa ieminējās.
- Es jau nespēlējos, tā būs tikai kā aizsardzība.
- Bet nāc mājās uz pusdienām, māte piekodināja, un lai tev veicas.
Koralīna piepildīja kartona kasti ar lellēm un plastmasas leļļu krūzītēm. Viņa paņēma arī krūzi ar ūdeni.
Meitene devās laukā un gāja pa šoseju, it kā vienkārši ietu uz veikalu. Bet pirms lielveikala viņa izlīda cauri žogam, pārgāja pāri tukšam laukumam, nogriezās pa aizaugušu celiņu un izrausās cauri dzīvžogam.
Viņai nācās divas reizes līst tam cauri, lai neizlietu ūdeni no krūzes.
Tas bija garš gājiens līkločiem un aplinkiem, bet tā beigās Koralīna bija pārliecināta, ka neviens nav sekojis.
Viņa nonāca pie pamestā tenisa laukuma, pārgāja tam pāri līdz pļavai ar garo zāli. Pļaviņas malā viņa atrada dēļus. Tie bija negaidīti smagi gandrīz pārāk smagi, lai ar savu spēku tos izkustinātu maza meitene, tomēr Koralīnai tas izdevās. Viņa aizvilka dēļus nostāk, citu pēc cita, elsojot un svīstot piepūlē, un zemē atsedzās dziļš, apaļš, ķieģeļiem izlikts caurums. No tā nāca drēgnuma un tumšuma smārds. Ķieģeļi bija iezaļgani un slideni.
Koralīna atlocīja galdautu un uzmanīgi izklāja to pāri akas mutei. Ik pēc desmit centimetriem viņa izkārtoja leļļu tasītes, atsvaram piepildot tās ar ūdeni no krūzes.
Viņa nosēdināja pa lellei pie katras tasītes tā, lai skats pēc iespējas vairāk līdzinātos leļļu viesībām, un tad devās atpakaļ cauri dzīvžogam, pa putekļaino celiņu, garām lielveikalam un atgriezās mājās.
Koralīna noņēma melno atslēgu no kakla, piesēja to auklā, it kā gribētu ar to vienkārši parotaļāties. Tad viņa piebungoja pie mis Spinkas un mis Forsiblas dzīvokļa durvīm.
Durvis atvēra mis Spinka.
Sveiki, mīļukiņ! viņa sveicināja.
- Es neiešu iekšā, Koralīna skaidroja, tikai gribēju uzzināt, kā klājas Heimišam.
Mis Spinka nopūtās. Dakteris apgalvo, ka Heimišs ir brašs zaldāts. Par laimi, brūce nav inficēta. Mēs nevaram iedomāties, kas to būtu izdarījis. Dakteris saka, tas esot kaut kāds zvērs, bet nav zināms, kāds. Misters Bobo domā, ka tā esot zebiekste.
- Misters Bobo?
- Nujā, vīrietis no pēdējā stāva. Misters Bobo. Viņš nāk no smalkas cirka mākslinieku ģimenes, kā es saprotu. No Rumānijas, Slovēnijas vai Lietuvas, kādas no tām valstīm. Ak kungs, es vairs nevaru atcerēties, no kuras.
Koralīnai nekad nebija ienācis prātā, ka dīvainajam večukam no pēdējā stāva ir vārds. Zinot, ka to sauc misters Bobo, viņa būtu to izrunājusi, cik bieži vien varētu. Cik tad bieži vispār var rasties iespēja teikt skalā balsī "Misters Bobo"?
- Ak šitā gan, Koralīna bilda. Misters Bobo. Nu skaidrs. Labi, viņa ierunājās krietni skaļāk, es tagad iešu paspēlēties ar savām lellēm tur pie vecā tenisa laukuma.
- Tas ir jauki, mīļukiņ, mis Spinka sacīja. Tad viņa konfidenciālā tonī piebilda: Bet nekādā gadījumā neej klāt pie vecās akas. Misters Lovats, kurš te dzīvoja pirms vairākiem gadiem, teica, ka tās dziļums ir pusjūdze vai pat vēl vairāk.
Koralīna cerēja, ka roka nav sadzirdējusi pēdējos teikumus, un mainīja tematu: Šī atslēga? Nu, tā ir tikai veca atslēga no mūsu mājas. Tā ir daļa no manas spēles. Tāpēc jau es to nēsāju sev līdzi šajā aukliņā. Labi, uz redzēšanos pagaidām.
Cik neparasts bērns, mis Spinka noteica pie sevis, aizverot durvis.
Koralīna aizsoļoja pāri pļavai uz veco tenisa laukumu, auklā plaši šūpodama melno atslēgu.
Vairākas reizes viņa pamanīja kaulu krāsas būtni biezajā zālē. Tā turējās viņai līdzi kādas trīsdesmit pēdas atstatu.
Koralīna mēģināja svilpot, bet tas īsti nesanāca, tāpēc viņa skaļi uzdziedāja dziesmiņu, ko tēvs bija sacerējis viņai agrā bērnībā. Tā Koralīnu vienmēr sasmīdināja. Dziesmiņa bija šāda:
Ak tu mana raganiņa mazā,
tu man esi tik jauka,
es došu tev tonnām putras
un tonnām saldējuma,
saldo dējumu.
Es došu tev tonnām buču,
es došu tev tonnām glāstu,
bet es nemūžam nedošu tev bulkas
ar vabolēm.
To Koralīna skandināja, lēni staigājot koku saaudzē, un viņas balss gandrīz nemaz neietrīsējās.
Leļļu viesības bija vēl aizvien turpat. Koralīna priecājās, ka laiks nav vējains, jo itin viss bija savā vietā, katra ar ūdeni pielietā plastmasas tasīte noturēja papīra galdautu, kā paredzēts. Viņa atviegloti uzelpoja.
Tagad nāca visgrūtākais uzdevums.
- Čau, lelles, meitene mundri iesaucās, nu jau laiks dzert tēju!
Koralīna piegāja tuvāk galdautam.
- Es atnesu jums laimīgo atslēdziņu, lai pikniks izdotos, kā pienākas.
Tad, cik piesardzīgi mācēdama, viņa noliecās un uzlika atslēgu uz galdauta, nenoņemot to no auklas. Viņa aizturēja elpu, cerot, ka tasītes ar ūdeni uz akas malām saturēs galdautu un ļaus tam nest atslēgas smagumu, neiekrītot akā.
Atslēga gulēja pārsega viducī. Koralīna atlaida auklu un paspēra soli atpakaļ. Turpmākais bija atkarīgs no rokas.
Viņa pievērsās lellēm. Kura no jums vēlas ķiršu tortīti? viņa vaicāja. Džemaima? Pinkija? Primroza? Viņa pasniedza katrai lellītei neesošas tortes gabalu uz neesoša šķīvīša, bezrūpīgi tērzējot.
Ar acs kaktiņu Koralīna redzēja kaulu krāsas būtni pārskrienam no viena koka stumbra līdz nākamajam aizvien tuvāk un tuvāk. Viņa piespieda sevi neskatīties turp.
- Džemaima! viņa iesaucās. Tu nu gan esi slikta meitene! Tu taču nometi zemē savu tortīti. Tagad man jāiet pēc jauna gabala. Koralīna apgāja apkārt galdautam, līdz nonāca tieši pretī rokas slēptuvei. Viņa tēloja, ka satīra nokritušo torti un dod lellei citu.
Pēkšņi parādījās roka: uz pirkstgaliem trakā ātrumā izskrējusi no garās zāles, tā uzrāpās kokā, brīdi uzkavējās tur, kā krabis pētot apkārtni, un tad nagu klakšķienu pavadījumā veica triumfējošu lēcienu uz papīra galdauta vidu.
Koralīnai šķita, ka laiks apstājas. Baltie pirksti saslēdzās ap melno atslēgu…