Tad rokas lēciena spēks un svars apgāza plastmasas tasītes un galdauts, atslēga un citas mātes labā roka iegāzās akas tumsībā.
Koralīna, aizturējusi elpu, lēnām skaitīja. Viņa tika līdz četrdesmit, kad izdzirdēja klusinātu šļakstu dziļi lejā.
Kāds reiz bija teicis viņai: ja paskatās uz debesīm no ogļu šahtas dibena, pat visspožākajā saulē redzēs naksnīgas debesis un zvaigznes. Koralīna prātoja, vai roka var redzēt zvaigznes no turienes, kur tā iekritusi.
Viņa atstiepa smagos dēļus atpakaļ virs akas, apsedzot to, cik labi vien prata. Viņa negribēja, lai kāds iekristu tur iekšā. Un viņa negribēja, lai kāds no turienes tiktu ārā.
Tad Koralīna ielika lelles un tasītes kartona kastē. Kamēr viņa visu kārtoja, meitenes uzmanību piesaistīja kāda kustība, un, izslējusies taisni, viņa ieraudzīja, ka šurp soļo melnais kaķis, augstu izslējis asti, kuras galiņš bija noliekts kā jautājuma zīmei. Kaķi viņa nebija redzējusi jau vairākas dienas, kopš abi atgriezās no citas mātes mitekļa.
Kaķis pienāca klāt un uzlēca uz dēļiem. Tad tas lēnām pamirkšķināja meitenei ar vienu aci.
Pēc tam tas ielēca garajā zālē un apvēlās uz muguras, labsajūtā grozīdamies.
Koralīna glāstīja un braucīja maigo spalvu uz kaķa vēderiņa, un dzīvnieks apmierināts murrāja. Kad tam apnika, kaķis piecēlās stāvus un gāja prom uz veco tenisa laukumu mazs pusnakts gabaliņš dienasvidus saulē.
Koralīna devās atpakaļ uz mājām.
Pie iebraucamā ceļa viņu gaidīja misters Bobo. Viņš uzsita meitenei uz pleca.
- Pelītes man saka, ka viss ir labi, viņš stāstīja, tās saka, ka tu esot mūsu glābēja, Karolīn.
- Mister Bobo, mans vārds ir Koralīna. Nevis Karolīna, bet gan Koralīna.
- Koralīna, noteica misters Bobo, atkārtojot pie sevis meitenes vārdu ar izbrīnu un godbijību. Ļoti labi, Koralīna. Pelītes saka, man esot jāpaziņo tev: tiklīdz viņas būs gatavas uzstāties publiski, tev jāatnāk un jānoskatās priekšnesums kā pašai pirmajai skatītājai. Viņas spēlēs "tumti-amti" un "umpapā-umpapā", un viņas dejos un vēl taisīs tūkstoš trikus. Tieši tā viņas saka.
- Tas man ļoti patiktos, Koralīna bilda, protams, tad, kad viņas būs gatavas.
Viņa pieklauvēja pie mis Spinkas un mis Forsiblas durvīm. Mis Spinka ielaida meiteni iekšā, un Koralīna iegāja veco dāmu "salonā". Viņa nolika kasti ar lellēm uz grīdas, tad izvilka no kabatas akmeni ar caurumu vidū.
- Te nu tas ir, viņa teica, man tas vairs nav vajadzīgs. Esmu ļoti pateicīga. Domāju, ka tas man ir izglābis dzīvību, bet dažiem citiem nāvi.
Koralīna mīļi apskāva vecās dāmas, lai gan tikko spēja apņemt ar rokām mis Spinku, bet mis Forsibla asi smaržoja pēc ķiplokiem, ko nupat bija griezusi. Tad viņa paņēma kasti ar rotaļlietām un devās ārā.
Cik neparasts bērns, noteica mis Spinka. Neviens viņu nebija tā apskāvis, kopš viņa bija pametusi teātri.
Tonakt Koralīna gulēja gultā nomazgājusies, iztīrījusi zobus, atvērtām acīm skatoties griestos. Ārā bija pietiekami silts, un tagad, kad rokas vairs nebija, viņa bija atstājusi vaļā guļamistabas logu. Viņa speciāli palūdza tēvam, lai aizkarus neaizvelk pavisam ciet.
Jaunās skolas drēbes bija kārtīgi izliktas uz krēsla, lai viņa tās varētu uzvilkt, kad pamodīsies.
Parasti naktī pirms mācību pirmās dienas Koralīna bija nedaudz noraizējusies un satraukta. Bet tagad meitene saprata, ka nav nekā tāda, kas skolā varētu vinu nobaidīt.
Viņai likās, ka dzird saldu melodiju naktī: tādu mūziku var atskaņot tikai no vismazākajiem sudraba tromboniņiem, trompetītēm un fagotiņiem, tik smalkām pikolo flautiņām un saksofoniņiem, ka to taustiņus spēj nospiest tikai balto pelīšu sīciņie rozā pirkstiņi.
Koralīna iztēlojās, ka ir atgriezusies sapnī kopā ar divām meitenēm un puiku zem ozola zariem pļavas vidū, un pasmaidīja.
Kad iemirdzējās pirmās zvaigznes, Koralīna beidzot ļāvās ieslīgt miegā, bet pelīšu cirka liegā mūzika augšstāvā lija siltajā vakara gaisā, vēstot pasaulei, ka vasara jau gandrīz beigusies.