Koralīna mēģināja uzzīmēt miglu. Pēc desmit minūšu ilgiem pūliņiem viņas priekšā vēl aizvien bija balta lapa ar uzrakstu
A
M
I
L
G
vienā stūrī nedaudz šķībiem burtiem. Koralīna no-
»
kremšļojās un parādīja to mātei.
- Aha. Nu ļoti moderni, mīļumiņ, māte noteica. Koralīna aizgāja uz viesistabu un lūkoja atvērt vecās durvis. Tās atkal bija ciet. Nospriedusi, ka māte atkal tās aizslēgusi, meitene paraustīja plecus.
Tad viņa devās apciemot tēvu. Viņš sēdēja, pagriezis muguru pret durvīm, un sita pa taustiņiem. Taisies ka tiec, tēvs jautri noteica, kad meitene ienāca.
- Man ir garlaicīgi, Koralīna pasūdzējās.
- Tad iemācies dejot stepu, tēvs ieteica, nepagriezies pret meitu.
Koralīna noraidoši pakratīja galvu. Kāpēc tu nepaspēlējies ar mani?
- Esmu aizņemts, tēvs izmeta. Strādāju, viņš piebilda, vēl aizvien sēžot ar muguru pret meitu. Kāpēc gan tu nevarētu aiziet patiranizēt mis Spinku un mis Forsiblu?
Koralīna uzvilka mēteli, sakārtoja kapuci un izgāja pa durvīm. Nokāpusi lejā pa trepēm, viņa piezvanīja pie mis Spinkas un mis Forsiblas dzīvokļa durvīm.
Meitene izdzirdēja traku vaukšķēšanu, skotu šuneļiem izdrāžoties priekšnamā, un pēc brīsniņa mis Spinka atvēra durvis.
- A, tā esi tu, Karolīna, viņa teica. Engus, Heimiš, Brūs, klusu, mani mīļuki! Tā taču ir Karolīna. Nāc iekšā, dārgumiņ. Vai nevēlies tasi tējas?
Dzīvoklī oda pēc mēbeļu lakas un suņiem.
- Jā, labprāt, Koralīna piekrita. Mis Spinka ieveda viņu putekļainā telpiņā, ko dēvēja par salonu. Pie sienām rāmīšos bija skaistu sieviešu melnbalti fotoattēli un teātra programmas. Mis Forsibla sēdēja vienā no klubkrēsliem un cītīgi adīja.
Viņas ielēja Koralīnai tēju mazā, rozīgā īsta porcelāna tasē, kam bija arī apakštasīte, un pacienāja ar sausu Garibaldi cepumu.
Mis Forsibla paskatījās uz mis Spinku, atsāka adīšanu un dziļi ievilka elpu. Nu vienalga, Eipril. Kā jau teicu: tev tomēr jāatzīst, ka vecajā sunītī vēl mājo dzīvība.
- Mīļā Mirjama, neviena no mums vairs nav tik jauna kā agrāk.
- Madama Arkati, atbildēja mis Forsibla, aukle "Romeo". Lēdija Breknela. Raksturlomas. Viņi nevar nelaist tevi uz skatuves.
- Paklau, Mirjama, mēs taču sarunājām, izmeta mis Spinka. Koralīnai nebija skaidrs, vai vecās dāmas ir aizmirsušas, ka arī viņa ir šeit. Saruna nelikās loģiska, un Koralīna nosprieda, ka abas kundzītes uzsākušas senu strīdu, tik vecu un ērtu kā klubkrēsls, tādu strīdu, kurā neviens neuzvar un nezaudē, bet kurš var turpināties bezgalīgi, ja abas puses to vēlas.
Viņa malkoja tēju.
- Es paskatīšu biezumos, ja vēlies, mis Spinka uzrunāja meiteni.
- Kā, lūdzu? Koralīna nesaprata.
- Tējas biezumos, dārgumiņ. Es pazīlēšu tavu nākotni.
Koralīna pasniedza mis Spinkai savu tasi. Vecā kundze tuvredzīgām acīm lūkojās melnajās tējas lapiņās tases dibenā. Viņa saknieba lūpas.
- Karolīna, vai zini, viņa pēc brīža sacīja, tu esi lielās briesmās.
Mis Forsibla nosprauslojās un nolika adīkli. Eipril, nerunā muļķības un beidz baidīt meiteni. Tavas acis vairs labi nerāda. Bērniņ, lūdzu, padod man to tasīti.
Koralīna aiznesa tasi mis Forsiblai. Uzmanīgi to aplūkojusi, viņa pašūpoja galvu un tad ieskatījās tajā vēlreiz.
- Ak kungs! viņa iesaucās. Eipril, tev tomēr bija taisnība. Viņa tiešām ir briesmās.
- Nu tu redzi, Mirjam, mis Spinka triumfēja, manas acis rāda tikpat labi kā vienmēr…
- No kā tad man draud tās briesmas? Koralīna vaicāja.
Mis Spinka un mis Forsibla tikai skatījās uz meiteni. Tas tur nebija teikts, bilda mis Spinka. Tējas biezumos tādas atbildes nevar redzēt. Nevar gan. Tie ir noderīgi vispārīgi, bet ne jau konkrētās lietās.
- Kas tad man jādara? jautāja Koralīna, jo sāka nedaudz satraukties.
- Nevelc neko zaļu, kad esi viesistabā, ieteica mis Spinka.
- Un nepiemini to skotu lugu, piebilda mis Forsibla.
Koralīna klusītēm brīnījās, kāpēc tik maz pieaugušo, kurus viņa bija satikusi, mēdz domāt loģiski. Reizēm viņa nevarēja saprast, vai pieaugušie vispār apzinās, ar ko sarunājas.
- Un tev ļoti, ļoti jāuzmanās, piekodināja mis Spinka. Viņa piecēlās no klubkrēsla un piegāja pie kamīna. Noņēmusi vāku stikla burciņai, kas atradās uz dzegas, mis Spinka izvilka no tās dažādas lietiņas: porcelāna pīlīti, uzpirksteni, ārzemju vara monētu, divas papīra saspraudes un akmeni ar caurumu.
Šo akmeni viņa pasniedza Koralīnai.
- Kam tas domāts? Koralīna vaicāja. Caurums bija akmenim tieši vidū. Viņa paskatījās caur to uz loga pusi.
- Tas varētu līdzēt, skaidroja mis Spinka, reizēm šādi akmeņi palīdz pret slikto.
Koralīna uzvilka mēteli, atvadījās no mis Spinkas un mis Forsiblas, un šuneļiem un izgāja ārā.
Migla ap namu pletās kā dūmakains šķidrauts. Lēnām aizgājusi līdz kāpnēm, kas veda uz viņas dzīvokli, meitene apstājās un palūkojās visapkārt.
Miglā visa pasaule likās spokaina. "Man draud briesmas?" viņa nodomāja. Tas skanēja aizraujoši un nemaz neizklausījās slikti. It nemaz.
Koralīna kāpa augšā pa trepēm, plaukstā cieši satvērusi savu jauno akmeni.
Nākamajā dienā spīdēja saule un māte veda Koralīnu uz tuvāko pilsētu, lai nopirktu apģērbu skolai. Tēvs izkāpa pie dzelzceļa stacijas; viņam bija jābrauc uz Londonu, lai tur satiktu dažus cilvēkus.
Koralīna pamāja viņam ar roku.
Iegājušas universālveikalā, māte un meita sāka izvēlēties drēbes skolai.
Koralīna ieraudzīja Day-Glo firmas cimdus, kas viņai ļoti patika. Māte atteicās tos pirkt, jo bija nolūkojusi baltas zeķes, tumši zilas biksītes, četras pelēkas blūzes un tumšpelēkus svārkus.
- Bet, mammu, visām meitenēm skolā ir pelēkas blūzītes un tamlīdzīgi. Taču nevienai nav zaļu cimdu. Es varētu būt vienīgā.
Māte neklausījās, jo sarunājās ar pārdevēju. Abas sprieda, kādu svīteri izvēlēties Koralīnai, un vienojās, ka vislabākais būtu tāds īpaši liels un maisveida, cerot, ka pēc kāda laika tas viņai derēs.
Koralīna pagājās sāņus un aplūkoja firmas Wellington zābaku kolekciju varžu, pīlīšu un trusīšu formā.
Tad viņa atgriezās pie mātes.
- Koralīna? Beidzot tu esi šeit. Kur tu biji pazudusi?
- Mani nolaupīja citplanētieši, meitene atbildēja. Viņi atlidoja no kosmosa ar lāzeru pistolēm, bet es viņus apmuļķoju: uzliku parūku un smējos ar ārzemju akcentu, tā es aizbēgu.
- Nu, protams, mīļumiņ. Domāju, ka vēl būtu tev jānopērk matu saspraudes.
-Nē.
- Piemēram, kādas sešas, lai būtu droši, māte turpināja.
Koralīna klusēja.
Braucot atpakaļ uz mājām, Koralīna mašīnā pavaicāja: Kas īsti ir tajā tukšajā dzīvoklī?
- Nezinu. Nekas, man šķiet. Iespējams, tas izskatās tāpat kā mūsu dzīvoklis, pirms mēs tajā ievācāmies, tukšas istabas.
- Kā tev liekas, vai no mūsu dzīvokļa es varētu tikt tur iekšā?
- Nē, ja nu vienīgi tu vari iet cauri sienām. -Aktā.
Viņas bija mājās ap pusdienlaiku. Saule spoži spīdēja, bet laiks bija auksts. Māte pavēra ledusskapja durvis un atrada bēdīgu tomātiņu un ar zaļu pelējumu klātu siera gabalu. Maizes kastē bija tikai sakaltusi doniņa.