- Es labāk aiziešu uz veikalu un nopirkšu zivju pirkstiņus vai ko tamlīdzīgu, māte noteica. Vai nāksi līdzi?
- Nē, Koralīna atbildēja.
- Kā vēlies, māte piekrita un izgāja ārā. Pēc mirkļa viņa atgriezās, paņēma maku un mašīnas atslēgas un izgāja vēlreiz.
Koralīnai kļuva garlaicīgi.
Viņa pašķirstīja grāmatu, ko māte lasīja par kādas tālas zemes iezemiešiem: kā tie katru dienu zīmē ar vasku uz balta zīda, tad iemērc audumu krāsā, tad atkal zīmē uz tā ar vasku un atkal iemērc krāsā, tad vāra zīdu karstā ūdenī un beigās šādi iegūto skaisto audumu iemet ugunī un sadedzina.
Koralīnai tas likās īpaši bezjēdzīgi, bet viņa cerēja, ka iezemiešiem patīk tas, ko tie dara.
Viņai vēl aizvien bija garlaicīgi, un māte vēl aizvien nebija pārnākusi.
Koralīna paņēma krēslu un piestūma pie virtuves durvīm. Viņa uzkāpa uz tā un pasniedzās augstāk. Tad nokāpa lejā un izvilka no skapīša slotu. Viņa atkal uzkāpa uz krēsla un pabakstīja ar slotu.
Tinkš.
Nokāpusi no krēsla, meitene pacēla atslēgas un triumfējoši pasmaidīja, tad atslēja slotu pret sienu un iegāja viesistabā.
Ģimene neizmantoja viesistabu. No Koralīnas vecmammas viņi bija mantojuši mēbeles koka kafijas galdiņu un sienas skapi, arī smagu stikla pelnutrauku un eļļas gleznu, kurā bija redzams augļu trauks. Koralīna nespēja izprast, kāpēc kādam radusies vajadzība gleznot augļu trauku. Bez šīm lietām istabā nekā cita nebija nekādu nieciņu uz kamīna dzegas, nekādu pulksteņu vai figūriņu, kas padarītu telpu mājīgu vai apdzīvotu.
Vecā, melnā atslēga taustot likās aukstāka par citām. Meitene iebāza to atslēgas caurumā, un atslēga viegli pagriezās ar patīkamu "klank".
Koralīna apstājās un ieklausījās. Viņa zināja, ka dara nepareizi, un tāpēc ausījās, vai māte jau nav atgriezusies, bet viss bija kluss. Tad Koralīna saņēma durvju kliņķi, nospieda to un atvēra durvis.
Tās veda uz tumšu gaiteni. Ķieģeļi bija pazuduši, it kā to nekad nebūtu bijis. Pretim strāvoja vēsums un pelējuma smārds: te oda pēc kaut kā ļoti veca un ļoti sastāvējuša.
Koralīna izgāja pa durvīm.
Viņa vēlējās uzzināt, kāds būs tukšais dzīvoklis, ja vien gaitenis vispār veda uz kādu dzīvokli.
Iedama pa gaiteni, Koralīna jutās neomulīgi. Tajā jautās kas ļoti pazīstams.
Tepiķis zem kājām bija tāds pats kā mājās. Tapetes bija tādas pašas kā mājās. Glezna, kas karājās gaitenī, bija tāda pati kā viņu koridorā.
Koralīna saprata, kur atrodas savās mājās. Viņa nekur nebija aizgājusi.
Viņa mulsumā noskurinājās.
Koralīna ieskatījās gleznā pie sienas: nē, tā tomēr nebija pilnīgi tāda pati. Gleznā viņu gaitenī bija attēlots zēns senlaicīgā apģērbā, kurš vēroja kaut ko līdzīgu burbuļiem. Taču šeit viņa sejas izteiksme bija citāda zēns skatījās tā, it kā ar šiem burbuļiem gribētu izdarīt kaut ko ļoti sliktu. Un viņa acis bija pavisam dīvainas.
Koralīna lūkojās šajās acīs, cenzdamās saprast, kas tieši tajās ir atšķirīgs.
Viņa gandrīz jau bija to izdomājusi, kad kāda balss pasauca: Koralīna!
Tā izklausījās pēc mātes balss. Koralīna iegāja virtuvē, no kurienes sauciens bija atskanējis. Tur ar muguru pret meiteni stāvēja sieviete. Viņa nedaudz atgādināja Koralīnas māti. Tikai…
Tikai viņas āda bija balta kā papīrs.
Tikai viņa bija garāka un kalsnāka.
Tikai viņas pirksti bija pārmērīgi gari, tie visu laiku kustējās, un tumšsarkanie nagi bija asi un izliekti.
- Koralīna? sieviete vaicāja. Vai tā esi tu?
Tad viņa pagriezās. Viņas acis bija kā lielas, melnas pogas.
- Laiks pusdienām, Koralīna, sieviete teica.
- Kas jūs esat? Koralīna jautāja.
- Es esmu tava cita māte, sieviete atbildēja. Pasaki savam citam tēvam, ka pusdienas ir gatavas. Viņa pavēra krāsns durvis. Koralīna pēkšņi aptvēra, cik ļoti izsalkusi ir. Ēdiens smaržoja brīnišķīgi. Nu ej taču.
Koralīna pa gaiteni devās uz tēva kabinetu. Viņa atvēra durvis. Istabā sēdēja vīrietis un rakstīja uz tastatūras. Sveicināti, sacīja Koralīna, ē… es gribu teikt, viņa lika pasacīt, ka pusdienas ir gatavas.
Vīrietis pagriezās.
Viņa acis bija kā pogas lielas un melnas, un spīdīgas.
- Sveika, Koralīna, viņš sacīja, man ļoti gribas ēst.
Viņš piecēlās un kopā ar meiteni iegāja virtuvē. Viņi apsēdās pie virtuves galda, un Koralīnas cita māte atnesa ēdienu. Milzīgu, zeltaini brūnu ceptu vistu, ceptus kartupeļus, zaļos zirnīšus. Koralīna nobaudīja krietnu porciju. Ēdiens garšoja lieliski.
- Mēs jau ilgi tevi gaidījām, ieminējās Koralīnas cits tēvs.
- Mani?
- Jā gan, teica cita māte. Bez tevis mums kaut kā pietrūka. Bet mēs zinājām, ka reiz tu atnāksi un tad mēs būsim īsta ģimene. Vai vēlies vēl vistu?
Tā bija gardākā vista, kādu Koralīna jebkad bija ēdusi. Viņas māte reizēm gatavoja vistu, bet tā vienmēr bija no saldētajām paciņām un ļoti sausa, bez kādas garšas. Kad to gatavoja Koralīnas tēvs, viņš iegādājās īstu vistu, bet ar to savādi izrīkojās, piemēram, sautēja vīnā, piepildīja ar plūmēm vai cepa mīklā, un Koralīna principa dēļ allaž atteicās to pat pagaršot.
Viņa paņēma vēl gabalu vistas.
- Es nemaz nezināju, ka man ir vēl viena māte, Koralīna piesardzīgi bilda.
- Nu, protams, ir. Tā tas ir visiem, atbildēja cita māte, un viņas melnās pogu acis iegailējās. Man liekas, ka pēc pusdienām tu gribēsi savā istabā paspēlēties ar žurcinām.
- Ar žurcinām?
- No augšējā stāva.
Koralīna nekad nebija redzējusi dzīvu žurku, tikai televīzijā, tāpēc labprāt gribēja redzēt žurciņas. Rādījās, ka šī beigās būs ļoti interesanta diena.
Pēc pusdienām viņas citi vecāki nomazgāja traukus un Koralīna aizgāja pa gaiteni uz savu citu guļamistabu.
Tā atšķīrās no viņas guļamistabas mājās. Vispirms jau tā bija nokrāsota nemīlīgā zaļā un dīvainā sārtā tonī.
Koralīna nosprieda, ka negribētu šeit gulēt, taču krāsu gamma likās nesalīdzināmi interesantāka nekā viņas pašas guļamistabā.
Tur bija ļoti daudz visādu aizraujošu lietiņu, kādas viņa nekad agrāk nebija redzējusi: uzvelkamie eņģelīši, kas lidinājās pa istabu kā izbiedēti zvirbuļi, grāmatas ar bildēm, kas salocījās, izslējās un mirgoja, mazi dinozauru galvaskausi, kas klabināja zobus, kad viņa gāja garām. Vesela rotaļlietu kaste bija piepildīta ar lieliskām mantām.
"Tas jau pēc kaut kā izskatās," Koralīna nodomāja, paskatījusies ārā pa logu. Skats bija tāds pats kā pa viņas guļamistabas logu: koki, lauki un aiz tiem tālumā pie apvāršņa sarkanīgi pakalni.
Kaut kas melns pārskrēja pāri grīdai un pazuda zem gultas. Koralīna notupās un palūkojās gultas apakšā. Uz viņu blenza piecdesmit sarkanas ačeles.
- Sveiki, Koralīna teica, vai jūs esat žurciņas?
Tās izlīda no pagultes, gaismā mirkšķinot ačeles.
Tām bija īsa, ogļu melna vilna, sīkas sarkanas ačeles, sārtas ķepiņas kā rokas un rozīgas kailas astītes kā gari, gludi tārpi.
- Vai jūs protat runāt? viņa vaicāja.
Lielākā un melnākā žurciņa papurināja galvu. Tai nu gan ir nejauks smīns, Koralīna nodomāja.
- Nu labi, ko tad jūs īsti darāt?
Žurciņas sastājās aplī.