Tās uzmanīgi, bet veikli uzkāpa cita uz citas un izveidoja piramīdu ar lielāko žurcinu pašā virsotnē.
Žurciņas sāka dziedāt smalkās, čukstošās balsīs:
Mums ir zobi, un mums ir astes, mums ir astes, un mums ir acis, mēs bijām šeit, pirms tu kriti, tu būsi šeit, kad mēs celsimies.
Tā nebija diez ko patīkama dziesmiņa. Koralīna bija pārliecināta, ka jau agrāk ir dzirdējusi to vai kaut ko tamlīdzīgu, bet nespēja atcerēties, kur tieši.
Tad piramīda izjuka un žurciņas, melnas un naskas, saskrēja pie durvīm.
Cits dīvainais večuks no augšstāva stāvēja uz sliekšņa ar melnu cilindru rokā. Žurciņas steidzās pie viņa, ielīda kabatās, aiz krekla, augšā pa bikšu starām, uz kakla.
Lielākā žurciņa uzlēca večukam uz pleciem, pakāpās uz viņa garajām, sirmajām ūsām, pārlīda pāri viņa lielajām, melnajām pogu acīm un apsēdās večukam uz galvas.
Pēc pāris sekundēm vienīgā pazīme, ka šeit bijušas žurciņas, bija nemierīgi kunkuči zem večuka drēbēm. Tie nemitīgi pārslīdēja no vienas vietas uz citu pa visu viņa ķermeni; vienīgi lielākā žurciņa tupēja večukam uz galvas, mirdzošām sarkanām ačelēm blenžot uz Koralīnu.
Tad večuks uzlika cilindru un arī pēdējā žurciņa pazuda.
Sveika, Koralīna, cits večuks no augšstāva teica. Es dzirdēju, ka esi atnākusi. Žurcinām ir laiks pusdienot. Bet tu vari uznākt augšā pie manis, ja vēlies, un paskatīties, kā viņas ēd.
Večuka pogu acīs bija tāda badīga izteiksme, kas Koralīnai uzdzina drebuļus. Nē, paldies, viņa bilda, es iešu ārā, lai pētītu.
Večuks ļoti lēnām pamāja ar galvu. Koralīna dzirdēja, kā žurciņas sačukstas, bet vārdi nebija saprotami.
Viņa nebija pārliecināta, ka grib uzzināt, ko žurciņas saka cita citai.
Kad Koralīna gāja pa gaiteni, citi vecāki stāvēja virtuves durvīs, smaidot pilnīgi vienādu smaidu un lēnām mājot ar roku. Lai tev labi veicas ārā, noteica viņas cita māte.
Mēs gaidīsim šeit, kad tu atkal atnāksi, sacīja viņas cits tēvs.
Tikusi līdz ārdurvīm, Koralīna pagriezās un atskatījās. Abi vēl aizvien vēroja viņu, māja ar roku un smaidīja.
Koralīna izgāja laukā pa durvīm un kāpa lejā pa trepēm.
M āja izskatījās pilnīgi tāda pati arī no ārpuses. Vai gandrīz tāda pati: pie mis Spinkas un mis Forsiblas durvīm karājās zilas un sarkanas spuldzītes tās ik pa brīdim iemirgojās, veidojot vārdus, kas virtenē skrēja gar durvīm. Tie parādījās un izdzisa, un sākās no jauna. apbrīnojami!, pēc tam teātra izrāde un
Triumfs!!!
Bija saulaina, dzestra diena, tieši tāda pati, kādā Koralīna bija izgājusi no dzīvokļa.
Viņai aiz muguras kāds pieklājīgi nokremšļojās.
Koralīna pagriezās. Uz sētas sēdēja brangs melns kaķis, pilnīgi tāds pats, kādu viņa bija redzējusi dārzā pie mājas.
- Labdien, kaķis teica.
Kaķa balss skanēja tā, it kā kāds runātu Koralīnas galvas iekšpusē un Koralīna piedomātu šai balsij vārdus, bet tos izrunātu vīrietis, nevis meitene.
- Sveiki, Koralīna atbildēja. Mājās dārzā es redzēju kaķi, kas bija līdzīgs tev. Tu laikam esi tas cits kaķis.
- Nē, kaķis papurināja galvu, es neesmu nekāds cits. Es esmu es. Dzīvnieks pašķieba galvu uz vienu pusi, tā zaļās acis iezalgojās. Jūs, cilvēki, esat izkaisīti šeit visapkārt. Toties kaķi satur sevi vienā gabalā. Ja saproti, ko es ar to domāju.
- Man liekas, ka saprotu. Bet, ja tu esi tas pats kaķis, kā tu vari runāt?
Kaķiem atšķirībā no cilvēkiem nav plecu. Tomēr šis kaķis paraustīja neesošos plecus plūdenā kustībā, kas sākās no astes galiņa un beidzās ar saceltām ūsām. Es protu runāt.
- Tur, mājās, kaķi nerunā.
- Patiešām? kaķis vaicāja.
- Patiešām, Koralīna atteica.
Kaķis eleganti pārlēca no sētas zālītē Koralīnai pie kājām un pētoši vēroja viņu.
- Nu, tu jau esi speciāliste šajās lietās, kaķis sausi noteica. Galu galā ko tad es varu zināt. Esmu tikai kakis.
Tas devās projām, lepni izslējis asti un augstu pacēlis galvu.
- Nāc atpakaļ, Koralīna iesaucās, lūdzu! Es atvainojos, es tiešām tā negribēju teikt.
Kaķis apstājās, apsēdās un domīgi sāka mazgāties, it kā nemanītu Koralīnas klātbūtni.
- Mēs… mēs varētu sadraudzēties, Koralīna ierosināja.
- Mēs varētu būt Āfrikas dejojošo ziloņu eksotiskas sugas reti eksemplāri, kaķis ieminējās. Bet mēs tādi neesam. Vismaz es tāds neesmu, viņš šķelmīgi piebilda, veltījis Koralīnai īsu skatienu.
Meitene nopūtās.
- Nu lūdzu! Kāds ir tavs vārds? viņa jautāja kaķim. Redzi, es esmu Koralīna. Labi?
Kaķis lēnām nožāvājās, demonstrējot pārsteidzoši sārtu mutes iekšpusi un mēli. Kaķiem nav vārdu, viņš paziņoja.
- Nav? Koralīna vaicāja.
- Nē, nav gan. Jums, cilvēkiem, ir vārdi. Tas ir tāpēc, ka jūs nezināt, kas esat. Mēs zinām, kas esam, tāpēc mums nav vajadzīgs vārds.
Koralīna nosprieda, ka šim kaķim ir kaitinoši pašpārliecināta attieksme. It kā viņš jebkurā vietā vai pasaulē būtu vienīgais, kam piemistu kāda nozīme.
Viena Koralīnas puse gribēja pateikt kaķim ko ļoti aizvainojošu, bet otra gribēja būt pieklājīga un izturēties ar cieņu. Uzvarēja pieklājīgā puse.
- Lūdzu, pasaki, kas šī ir par vietu!
Kaķis pavērās visapkārt. Tā ir šejiene, viņš teica.
- Redzu. Un kā tu nokļuvi šejienē?
- Tāpat kā tu. Atnācu. Lūk, tā.
Koralīna skatījās, kā kaķis lēnām iet pāri zālājam. Viņš aizgāja aiz koka, bet otrā pusē neparādījās. Koralīna piesteidzās pie koka un paskatījās aiz tā. Kaķis bija pazudis.
Viņa devās atpakaļ uz namu. Aiz muguras atkal atskanēja pieklājīga nokremšļošanās. Tas bija kaķis.
- Starp citu, viņš ieminējās, tu pareizi darīji, ka paņēmi līdzi aizsardzību. Es tavā vietā to neizlaistu no rokām.
- Aizsardzību?
- Tā es teicu, kaķis atbildēja, un jebkurā gadījumā…
Viņš apklusa un cieši paskatījās uz kaut ko, kā šeit nemaz nebija.
Tad kaķis pieplaka pie zemes un lēnām lavījās uz priekšu. Likās, ka viņš uzglūn neredzamai pelei. Pēkšņi tas apsviedās apkārt un ieskrēja koku audzē.
Tad tas izzuda starp kokiem.
Koralīna nevarēja saprast, ko kaķis bija gribējis teikt.
Viņa nesaprata, vai kaķi prata runāt tur, no kurienes viņa bija atnākusi, un vienkārši nevēlējās to darīt, vai arī tie prata runāt tikai tad, kad atradās šejienē, lai kāda arī būtu šī šejiene.
Meitene uzkāpa pa ķieģeļu pakāpieniem līdz mis Spinkas un mis Forsiblas ieejas durvīm. Mirgoja zilās un sarkanās spuldzītes.
Durvis bija pavērtas mazā spraudziņā. Viņa pieklauvēja, bet no pieskāriena durvis plaši atvērās, un Koralīna iegāja iekšā.
Viņa nokļuva tumšā telpā, kas smaržoja pēc putekļiem un samta. Durvis aiz viņas aizcirtās, un iestājās tumsa. Koralīna uzmanīgi iemanevrēja mazā priekštelpā. Viņas sejai pieskārās kaut kas mīksts. Tas bija auduma gabals. Viņa pārbrauca tam ar roku, un audums pašķīrās.
Koralīna stāvēja, miedzot acis, otrpus samta aizkariem vāji izgaismotā teātrī. Tālu prom telpas viņā stūrī bija augsta koka skatuve; tā bija tukša, un to no augšas apspīdēja blāvs prožektors.
Starp Koralīnu un skatuvi bija krēsli. Daudz krēslu rindu. Atskanēja sīks troksnis, un viņu apspīdēja gaisma, šūpodamās no vienas puses uz otru. Kad stars pietuvojās, Koralīna ieraudzīja, ka gaisma nāk no kabatas baterijas, ko mutē nes liels, melns skotu terjers, kam purna spalvas nosirmojušas no vecuma.