- Sveiki, Koralīna sacīja.
Suns nolika bateriju uz grīdas un nopētīja meiteni. Nu tā, lūdzu, parādiet savu biļeti, tas teica aizsmakušā balsī.
- Biļeti?
- Tieši tā. Biļeti. Man nav laika te ņemties visu dienu. Jūs nevarat skatīties izrādi bez biļetes.
Koralīna nopūtās. Man nav biļetes, viņa atzinās.
- Jā, vēl viena, suns īgni noburkšķēja. Nāk tik iekšā, nekaunības vairāk nekā saprašanas. "Kur ir jūsu biļete?" "Man nav biļetes." Nu, es nezinu… Suns pašūpoja galvu, tad paraustīja plecus. Lai notiek, nāciet vien iekšā.
Paņēmis kabatas bateriju zobos, suns aizsoļoja tumsā. Koralīna sekoja. Nonācis līdz skatuvei, tas apstājās un uzspīdināja gaismu tukšam krēslam. Kad Koralīna apsēdās, suns aizgāja.
Kad acis aprada ar tumsu, meitene saprata, ka pārējie krēslos sēdošie ir suņi.
No aizkulisēm atskanēja šņācoša skaņa. Koralīna nodomāja, ka tā nāk no saskrāpētas vecas plates, kas uzlikta uz atskaņotāja. Šņākoņa pārtapa trompešu skaņās, un uz skatuves uznāca mis Spinka un mis Forsibla.
Mis Spinka brauca uz vienriteņa velosipēda, žonglējot ar bumbiņām. Mis Forsibla lēkāja viņai nopakaļ ar puķu groziņu rokā, kaisot uz skatuves ziedlapiņas. Viņas nonāca skatuves priekšpusē, mis Spinka veikli nolēca no velosipēda, un abas zemu paklanījās.
Suņi dauzīja ar astēm un sajūsmā vaukšķēja. Koralīna pieklājīgi sita plaukstas.
Tad abas dāmas atpogāja savus pūkainos, apaļos mēteļus un pavēra tos. Pēc tam viņas atvēra vēl kaut ko: savas sejas kā tukšas olu čaumalas, un no vecajām, tukšajām, pūkainajām, apaļīgajām miesām izšķīlās divas jaunas sievietes. Tās bija slaidas un bālas, un pavisam glītas, un tām bija melnas pogu acis.
Jaunajai mis Spinkai mugurā bija zaļš triko un kājās gari brūni zābaki krietni virs ceļgala. Jaunajai mis Forsiblai bija balta kleita un ziedi garajos, zeltainajos matos.
Koralīna atspiedās pret krēsla atzveltni.
Mis Spinka nosoļoja no skatuves, un trompetes spalgi iekliedzās, kad gramofona adata pārskrēja pāri platei un tika noņemta.
- Tas ir mans mīļākais numurs, pačukstēja suņuks blakuskrēslā.
Cita mis Forsibla izņēma nazi no kastes skatuves stūrī. Vai tas ir duncis, ko es šeit redzu? vina vaicāja.
- Jā, suņuki atsaucās, tas ir duncis!
Mis Forsibla pakniksēja, un suņuki atkal aplaudēja. Koralīna šoreiz nesita plaukstas.
Mis Spinka atgriezās uz skatuves. Viņa skaļi uzplīkšķināja sev pa gurnu, un suņuki ievaukšķējās.
- Un tagad, mis Spinka paziņoja, mums ar Mirjamu ir tas gods piedāvāt jums jaunu, īpašu papildinājumu mūsu teātra izrādei. Vai zālē ir kāds brīvprātīgais?
Suņuks blakus Koralīnai piebikstīja viņai ar priekšķepu. Tā esi tu, viņš nosvepstēja.
Koralīna piecēlās un pa koka trepītēm uzkāpa uz skatuves.
- Vai varu palūgt skaļus aplausus jaunajai brīvprātīgajai? mis Spinka jautāja. Suņuki vaukšķēja un dauzīja astes pret samta sēdekļiem.
- Nu, Koralīna, sacīja mis Spinka, kāds ir tavs vārds?
- Koralīna, meitene atbildēja.
- Un mēs, protams, neesam pazīstamas?
Koralīna paskatījās uz slaido sievieti ar melnajām pogu acīm un lēni pakratīja galvu.
- Tagad nostājies šeit, lika cita mis Spinka. Viņa aizveda Koralīnu pie plāksnes skatuves sānos un uzlika balonu meitenei uz galvas.
Mis Spinka piegāja pie mis Forsiblas, aizsēja viņas pogu acis ar melnu šalli un iedeva viņai rokā nazi. Tad trīs četras reizes apgrieza mis Forsiblu riņķī un pavērsa pret Koralīnu. Meitene aizturēja elpu un sažņaudza pirkstus divās ciešās dūrītēs.
Mis Forsibla svieda nazi balonam. Tas skaļi pārplīsa. Nazis iedūrās dēlī tieši virs Koralīnas galvas un vibrējot nodžinkstēja. Koralīna noelsās.
Suņuki rēja kā jukuši.
Mis Spinka pasniedza Koralīnai mazītiņu šokolādes kastīti un pateicās par pretimnākošo attieksmi. Meitene atgriezās vietā.
- Tu gan biji ļoti laba, suņuks noteica.
- Paldies.
Mis Forsibla un mis Spinka sāka žonglēt ar milzīgām koka vālēm. Koralīna atvēra šokolādes kārbu. Suņuks kārām acīm paskatījās uz to.
- Vai vēlies konfekti? viņa vaicāja.
- Jā, lūdzu, suņuks nočukstēja, tikai ne to ar krējuma pildījumu. No tām man jāsiekalojas.
- Man likās, ka šokolāde nenāk suņiem par labu, Koralīna iebilda, atceroties mis Forsiblas vārdus.
- Varbūt tur, no kurienes tu nāc, suņuks atbildēja, bet šeit mēs ēdam tikai to vien.
Koralīna tumsā nevarēja saredzēt, kādas ir konfektes. Viņa pārbaudīja vienu, un tā izrādījās ar kokosriekstiem. Koralīnai tādas diez ko negaršoja, un viņa pasniedza to suņukam.
- Liels paldies, suņuks sacīja.
- Bet lūdzu!
Mis Forsibla un mis Spinka atkal uzstājās. Mis Forsibla sēdēja uz pieslienamajām kāpnēm, bet mis Spinka stāvēja apakšā.
- Kas gan ir vārds? mis Forsibla jautāja. Tas, ko mēs saucam par rozi, smaržotu tikpat burvīgi, ja to dēvētu citā vārdā.
- Vai tev ir vēl mazliet šokolādes? suņuks palūdza.
Koralīna iedeva viņam vēl vienu konfekti.
- Es neprotu pateikt tev, kas esmu, mis Spinka teica mis Forsiblai.
- Šis gabals drīz beigsies, suņuks pačukstēja, tad viņas sāks tautas dejas.
- Cik ilgi vispār tas turpinās? Koralīna painteresējās. Nu, šī izrāde?
- Visu laiku, suņuks sacīja. Mūžīgi un vienmēr.
- Lūdzu, nem visu konfekšu kasti.
- Paldies, suņuks bilda. Koralīna piecēlās.
- Uz drīzu redzēšanos, suņuks atsveicinājās.
- Atā, Koralīna atbildēja. Izgājusi no teātra, viņa atgriezās dārzā, spožajā saules gaismā samiegusi acis.
Viņas citi vecāki gaidīja meiteni dārzā, nostājušies cieši blakus. Viņi smaidīja.
- Vai labi pavadīji laiku? vaicāja viņas cita māte.
- Man bija interesanti, Koralīna atzina.
Visi trīs devās uz Koralīnas citu māju. Cita māte noglauda meitenes matus ar saviem garajiem, baltajiem pirkstiem. Koralīna papurināja galvu: Nevajag tā darīt.
Viņas cita māte atrāva roku.
- Nu, vai tev šeit patīk? jautāja viņas cits tēvs.
- Jāsaka, Koralīna atbildēja, ka šeit ir krietni interesantāk nekā mājās.
Viņi iegāja iekšā.
- Es priecājos, ka tev te patīk, ierunājās Koralīnas cita māte. Jo mēs ļoti gribētu, lai tu uzskatītu šīs par savām mājām. Tu vari palikt šeit uz mūžiem un vienmēr. Ja vēlies.
- Hmm, Koralīna novilka un iebāza roku kabatā. Pirksti pieskārās akmenim, ko īstās mis Spinka un mis Forsibla vakar bija viņai iedevušas, akmenim ar caurumu vidū.
- Ja gribi palikt, teica viņas cits tēvs, ir tikai tāds sīkumiņš, kas mums jāizdara, lai tu varētu palikt šeit uz mūžiem un vienmēr.
Viņi iegāja virtuvē. Porcelāna šķīvī uz virtuves galda bija melna diegu spolīte, gara sudraba adata un divas lielas, melnas pogas.
- Nedomāju vis, Koralīna noteica.
- Bet mēs gribam, lai tu to izdari. Mēs gribam, lai tu paliec, bilda viņas cita māte, un tas ir tāds sīkumiņš.
- Tas nemaz nebūs sāpīgi, mierināja viņas cits tēvs.
Koralīna zināja: ja pieaugušie apgalvo, ka kaut kas nemaz nebūs sāpīgi, gandrīz vienmēr tā būs gan. Viņa papurināja galvu.