Cita māte plati pasmaidīja, un mati uz viņas galvas sašūpojās kā ūdenszāles jūrā. Mēs vēlam tev tikai labu, viņa teica.
Viņa uzlika roku Koralīnai uz pleca. Meitene atkāpās.
- Es tagad iešu, Koralīna paziņoja. Viņa iebāza rokas kabatās un kaut ko sataustīja. Akmens ar caurumu vidū! Pirksti to cieši satvēra.
Viņas citas mātes roka atrāvās no meitenes pleca kā izbiedēts zirneklis.
- Ja tu tā vēlies, viņa bilda.
- Jā, Koralīna apstiprināja.
- Mēs tik un tā drīz tiksimies, teica viņas cits tēvs, kad tu atgriezīsies.
- Aha, Koralīna piekrita.
Un tad mēs visi kopā būsim viena liela, laimīga ģimene, piebilda viņas cita māte, uz mūžiem un vienmēr.
Koralīna spēra soli atpakaļ. Viņa apcirtās, iesteidzās viesistabā un atrāva vaļā durvis telpas stūrī. Tagad tur nebija ķieģeļu sienas tikai tumsa, nakts melnuma pazemes tumsība, kurā, kā likās, kustas visādi neradījumi.
Koralīna minstinājās. Viņa atskatījās. Viņas cita māte un cits tēvs nāca pie viņas, sadevušies rokās. Abi vērās meitenē ar savām melnajām pogu acīm. Vismaz Koralīna iedomājās, ka viņi to dara, tomēr nebija pilnīgi pārliecināta.
Viņas cita māte pastiepa brīvo roku un vieglītēm pamāja ar baltu pirkstu. Viņas bālās lūpas pavērās un izteica vārdus: "Nāc atpakaļ drīz!" kaut gan balsī viņa neko nesacīja.
Koralīna dziļi ievilka elpu un iekāpa tumsībā, kur čukstēja dīvainas balsis un gaudoja tālīni vēji. Tagad viņa bija pārliecināta, ka tumsā kaut kas kustas: kaut kas ļoti vecs un ļoti lēns. Sirds dauzījās tik stipri un skaļi, ka meitene baidījās, kaut tā neizsprāgtu ārā no krūtīm. Viņa aizvēra acis, lai aizsargātos no tumsas.
Visbeidzot Koralīna uzdūrās kādam priekšmetam un satrūkusies atvēra acis. Viņa bija uzgrūdusies klubkrēslam savā viesistabā.
Aile aiz atvērtajām durvīm bija rupji aizmūrēta ar ķieģeļiem.
Viņa bija mājās.
KORALĪNA AIZSLĒDZA viesistabas durvis ar vēso, melno atslēgu.
Iegājusi virtuvē, viņa pakāpās uz krēsla un mēģināja atlikt atslēgu saišķi vietā uz durvju aplodas. Izmēģinājusies četras vai piecas reizes, meitene bija spiesta atzīt, ka ir par mazu, tāpēc nolika saišķi uz ūdens skaitītāja pie durvīm.
Māte vēl aizvien nebija atgriezusies no iepirkšanās.
Koralīna piegāja pie ledusskapja un no apakšējā nodalījuma izņēma pēdējo sasaldētās maizes doniņu. Viņa to sagrauzdēja un notiesāja ar ievārījumu un zemesriekstu sviestu, virsū uzdzerot glāzi ūdens.
Viņa gaidīja atgriežamies vecākus.
Kad sāka krēslot, Koralīna mikroviļņu krāsnī uzsildīja saldēto picu.
Tad viņa skatījās televīziju un prātoja, kāpēc pieaugušie paši sev iedala labākās programmas, kur notiek kliegšana un skraidīšana.
Pēc mirkļa uzmācās žāvas. Meitene noģērbās, iztīrīja zobus un likās gulēt.
No rīta Koralīna iegāja vecāku guļamistabā, bet gultā neviens nebija gulējis, un arī vecākus nekur nemanīja.
Brokastīs viņa ēda spageti no kārbas, savukārt pusdienās cepamās šokolādes tāfelīti un ābolu. Ābols bija dzeltens un nedaudz sačervelējies, bet garšoja saldi.
Tējas laikā meitene nokāpa lejā pie mis Spinkas un mis Forsiblas. Viņai pasniedza trīs diētiskus cepumiņus, glāzi citronādes un tasi vājas tējas. Citronāde bija ļoti interesanta. Tā it nemaz negaršoja pēc citroniem. Tā garšoja pēc kaut kā spilgti zaļa un nedaudz ķīmiska. Koralīnai tā ļoti iepatikās. Viņa noteikti gribētu tādu savās mājās.
- Un kur ir tava mīļā mamma un mīļais tētis? vaicāja mis Spinka.
- Pazuduši, Koralīna atbildēja. Neesmu redzējusi viņus kopš vakardienas. Es tagad esmu viena pati. Laikam būšu kļuvusi par ģimeni ar vienīgo bērnu.
- Pasaki mātei, ka mēs atradām izgriezumus no Glasgow Express, par ko viņai stāstījām. Kad Mirjama par tiem ieminējās, tava māte bija ļoti ieinteresēta.
- Viņa pazuda mīklainos apstākļos, Koralīna teica, un es domāju, ka mans tēvs tāpat.
- Diemžēl mēs nebūsim mājās visu rītdienu, mīļuk Karolīna, pavēstīja mis Forsibla. Mēs apciemosim Eiprilas krustmeitu Rojaltunbridžvelsā.
Tad viņas parādīja Koralīnai fotoalbumu, kurā bija arī mis Spinkas krustmeitas attēli, un meitene gāja uz mājām.
Ieskatījusies savā naudas maciņā, viņa devās uz lielveikalu, kur nopirka divas lielas citronādes pudeles, šokolādes kūku un maisiņu ar āboliem. Atgriezusies Koralīna to visu notiesāja vakariņās.
Viņa iztīrīja zobus un iegāja tēva kabinetā, ieslēdza datoru un uzrakstīja stāstiņu.
koralīnas stāsts reiz dzīvoja meitene viņas vārds bija ābolīte. viņa daudz dejoja. viņa dejoja un dejoja tik ilgi, līdz viņas kājas kļuva par sardelēm beigas.
Izdrukājusi stāstiņu, viņa izslēdza datoru un uz lapas zem teksta uzzīmēja dejojošo mazo meitenīti.
Koralīna ielaida vannā ūdeni un pievienoja pārlieku daudz putu, kas pārskrēja pāri malai un notecēja uz grīdas. Viņa nomazgājās, noslaucījās, savāca ūdeni uz grīdas, cik labi vien prata, un gāja gulēt.
Naktī Koralīna pamodās, iegāja vecāku guļamistabā, bet gulta vēl vienmēr bija saklāta un tukša. Uz elektroniskā pulksteņa zaļie cipari rādīja 3:12.
Koralīna sāka raudāt, sajutusies tik viena nakts vidū. Raudas atbalsojās tukšajā dzīvoklī.
Iekāpusi vecāku gultā, viņa pēc brīža aizmiga.
Koralīnu pamodināja vēsas ķepas pie sejas. Viņa atvēra plakstus. Uz viņu blenza lielas, zaļas acis. Tas bija kaķis.
- Cau, Koralīna teica, kā tad tu tiki iekšā?
Kaķis neatbildēja. Meitene izrāpās no gultas. Viņai
mugurā bija garš T krekls un pidžamas bikses. Vai esi atnācis, lai man ko pateiktu?
Kaķis nožāvājās, un viņa zaļās acis iezalgojās.
- Vai zini, kur ir mamma un tētis?
Kaķis lēnām piemiedza acis.
- Vai tas nozīmē "jā"?
Kaķis vēlreiz piemiedza acis. Koralīna nosprieda, ka tas tiešām nozīmē "jā".
- Vai aizvedīsi mani pie viņiem?
Kaķis cieši palūkojās viņā, tad izgāja koridorā. Meitene tam sekoja. Aizgājis līdz koridora galam, kaķis apstājās pie lielā spoguļa. Senāk šis spogulis bija drēbju skapja iekšdurvīs. Kad viņi ievācās šajā dzīvoklī, tas karājās pie sienas, un, lai gan Koralīnas māte reizēm ieminējās, ka spogulis būtu jānomaina ar ko modernāku, tas nebija izdarīts.
Koralīna ieslēdza koridorā gaismu.
Spogulis rādīja gaiteni aiz viņas, kā jau bija sagaidāms. Taču tajā bija redzami arī vecāki. Viņi neveiklā pozā stāvēja koridora atspulgā un izskatījās bēdīgi un vientuļi. Koralīna ievēroja, ka tētis un mamma lēnām kustībām māj viņai ar nespēcīgām rokām. Tēvs ar roku bija apskāvis māti.
Tēva atblāzma pavēra muti un ierunājās, taču Koralīna nesadzirdēja ne skaņas. Tad māte uzpūta dvašu uz spoguļa un steidzīgi, pirms elpas migliņa izgaist, ar pirkstgalu uzrakstīja:
8MUM IX<3ĪJAq
Aprasojums uz spoguļa izzuda kopā ar vecākiem, un tagad tas rādīja tikai gaiteni, Koralīnu un kaķi.
- Kur viņi ir? Koralīna vaicāja kaķim. Tas neko neteica, bet meitene iztēlojās, ka tā balss, sausa kā nokaltusi lapa uz palodzes ziemā, saka: Nu, kā gan tev liekas, kur viņi ir?
- Viņi netiks atpakaļ, vai ne? Koralīna prašņāja. Paši saviem spēkiem ne.