Kaķis samirkšķināja acis. Koralīna to uzskatīja par "jā". '
- Skaidrs, Koralīna bilda, tad jau iznāk, ka man ir tikai viena izeja.
Iegājusi tēva kabinetā, viņa apsēdās pie galda, paņēma telefonu, atvēra uzziņu grāmatu un piezvanīja uz vietējo policijas iecirkni.
- Policija, atsaucās zema vīrieša balss.
- Sveicināti, meitene teica, mani sauc Koralīna Džounsa.
- Meitenīt, jūs nu gan tik vēlā stundā vēl neguļat.
- Iespējams, noteica Koralīna, jo negribēja ielaisties nekādās liekās sarunās, bet es gribu paziņot par noziegumu.
- Un kas tas būtu par noziegumu?
- Cilvēku nolaupīšana. Precīzāk, pieaugušo nolaupīšana. Mani vecāki ir nolaupīti un aizvesti uz pasauli spoguļa otrā pusē mūsu koridorā.
- Vai zini, kurš viņus nolaupīja? policists jautāja. Koralīna no balss toņa noprata, ka viņš smaida, tāpēc īpaši pūlējās izklausīties kā pieaugusi, lai policists vēstījumu uztvertu nopietni.
- Domāju, ka mana cita māte ir sagrābusi viņus savās ķetnās. Tā droši vien grib viņus paturēt un iešūt acu vietā melnas pogas vai arī izmantot viņus, lai atvilinātu mani atpakaļ savu pirkstu kampienos. Es īsti nezinu.
- Ak tā. Viņas dēmoniskajos pirkstos un briesmīgajās ķetnās? Vai zināt, ko es jums ieteiktu, mis Džounsa?
- Nezinu gan, Koralīna bilda. Ko tad?
- Palūdz mammai, lai viņa uztaisa tev lielu krūzi karstas šokolādes un pēc tam tevi cieši samīļo. Pret murgiem nekas nav labāks par karstu šokolādi un samīļošanu. Un, ja viņa sāk tevi rāt, ka tu viņu esi pamodinājusi tik vēlu naktī, pasaki, ka tā lika policista onkulis.
Viņam bija zema, pārliecinoša balss. Bet Koralīnu viņš nebija pārliecinājis.
- Labi, kad redzēšu viņu, pasacīšu, Koralīna noteica un nolika klausuli.
Melnais kaķis, kurš sēdēja uz grīdas un visu sarunas laiku posa kažoku, tagad piecēlās un izgāja koridorā.
Koralīna iegriezās guļamistabā, lai uzvilktu zilo halātiņu un čības. Viņa palūkojās, vai zem izlietnes nav kabatas lukturītis, un atrada to, bet baterijas jau sen bija nosēdušās, un lukturītis tik tikko blāvoja ar vāji dzeltganu gaismu. Viņa to atlika atpakaļ un, izvilkusi kasti ar elektrības avārijai paredzētām baltām vaska svecēm, paņēma vienu un ielika svečturī. Katrā kabatā viņa iestūķēja pa ābolam, paņēma atslēgu saišķi un nodabūja nost veco, melno atslēgu.
Koralīna iegāja viesistabā un paskatījās uz durvīm. Meitenei bija sajūta, ka arī durvis uz viņu skatās, viņa apzinājās, ka tas ir muļķīgi, bet sirds dziļumos nojauta, ka tā ir patiesība.
Vēlreiz atgriezusies guļamistabā, Koralīna parakājās džinsu kabatā, atrada akmeni ar caurumu vidū un ielika to halātiņa kabatā.
Koralīna ar sērkociņu aizdedzināja sveci, pagaidīja, līdz tā iesprakšķas un iedegas, tad paņēma melno atslēgu. Tā bija auksta un saldēja plaukstu. Viņa ielika to atslēgas caurumā, bet nepagrieza.
Kad es biju pavisam maza, Koralīna sāka stāstīt kaķim, sen, sen, kad dzīvojām mūsu vecajā mājā, tētis izveda mani pastaigāties lielajā, neapbūvētajā klajumā starp mūsu māju un veikaliem. Tā tiešām nebija labākā vieta pastaigām. Tur bija visādas lietas, ko cilvēki izmetuši ārā: gāzes plītis, saplēsti trauki, lelles bez rokām un bez galvas, tukšas kārbas un saplēstas pudeles. Mamma un tētis lika apsolīties, ka neiešu pētījumos tajā vietā, jo tur bija tik daudz asu mantu, tetānuss un tamlīdzīgi. Bet es visu laiku čīkstēju, ka gribu turp iet. Tā nu kādu dienu tētis uzvilka savus lielos, brūnos zābakus un cimdus, uzģērba man zābaciņus, džinsus un svīteri un mēs gājām uz turieni. Mēs gājām nepilnu pusstundu. Kad bijām nokāpuši pa paugura nogāzi lejā gravā, kur tecēja upīte, tētis pēkšņi sacīja: "Koralīna, skrien projām! Skrien augšā pa pakalnu! Nu, ātri!" Viņš to pateica sakniebtām lūpām un steidzīgi, tāpēc es uzreiz paklausīju un skrēju augšā pakalnā. Kamēr skrēju, kaut kas iekoda man rokā, tomēr es turpināju skriet. Kad biju tikusi paugura augšā, izdzirdēju, ka aiz muguras skan smagi soļi. Tas bija tētis, kurš drāzās kā degunradzis. Panācis viņš paņēma mani uz rokām un grūda lejā pa otru paugura nogāzi. Tad mēs apstājāmies, pūtām un elsām, un paskatījāmies lejā uz gravu. Tur lidinājās dzeltens lapseņu mākonis. Pastaigas laikā mēs acīmredzot bijām uzkāpuši uz lapseņu pūžņa kādā sausā zarā. Kamēr es skrēju augšā pakalnā, tētis palika uz vietas un tika sadzelts, lai dotu man laiku aizbēgt. Skrienot viņš bija pazaudējis brilles. Man bija tikai viens kodums uz rokas. Toties viņam trīsdesmit deviņi kodumi pa visu ķermeni. Mēs tos vēlāk vannā saskaitījām.
Melnais kaķis sāka mazgāt purniņu un ūsas veidā, kas norādīja uz pieaugošu nepacietību. Koralīna pasniedzās un noglaudīja tam muguru un kaklu. Kaķis piecēlās, pagājās pāris soļu tālāk, lai būtu viņas rokai neaizsniedzams, apsēdās un atkal sāka skatīties uz meiteni.
- Un tā, Koralīna turpināja, vēlāk tajā pašā dienā tētis atkal devās uz klajumu, lai atrastu brilles. Viņš teica: ja iešot rīt, tad nevarēšot atcerēties, kur tās nokritušas. Drīz vien tētis pārnāca mājās ar brillēm. Viņš teica, ka neesot nobijies, kad stāvējis pie pakalna un lapsenes dzēlušas, un viņam sāpējis, un viņš redzējis, kā es aizbēgu. Jo tētis zināja, ka jānoturas tik ilgi, lai es varētu izglābties, citādi lapsenes būtu sadzēlušas mūs abus.
Koralīna pagrieza slēdzenē atslēgu. Noskanēja skaļš klakšķis.
Durvis plaši atvērās.
Viņpus durvīm nebija mūra sienas, tikai tumsa. Ieejā pūta auksts vējš.
Koralīna nepakustējās, lai izietu pa durvīm.
- Un tētis teica, ka tā nemaz nav bijusi drošsirdība no viņa puses stāvēt uz vietas un ļaut lapsenēm dzelt, Koralīna sacīja kaķim. Tā nebija drošsirdība, jo viņš nebija nobijies; tas bija vienīgais, ko viņš varēja izdarīt. Toties, kad viņš atgriezās, lai paņemtu brilles, zinot, ka tur ir lapsenes, viņš patiesi bija nobijies. Un tā bija drošsirdība.
Koralīna spēra pirmo soli tumšajā koridorā.
Pretī cēlās putekļu, mikluma un pelējuma smārds.
Kaķis lēnām turējās viņai līdzās.
- Un kāpēc tā? kaķis jautāja, lai gan pēc balss likās, ka viņu tas maz interesē.
- Tāpēc, Koralīna atbildēja, ka tu esi drosmīgs tad, kad esi nobijies, bet, vienalga, dari iesākto.
Svece meta uz sienas milzīgas dīvainas, raustelīgas ēnas. Meitene dzirdēja, ka tumsā kaut kas kustas, taču nevarēja izšķirt, vai tas ir tieši blakus vai nedaudz tālāk. Lai kas tas arī būtu, tas centās turēties viņai līdzi.
- Un tāpēc tu tagad dodies atpakaļ viņas pasaulē? kaķis vaicāja. Jo tavs tēvs reiz tevi izglāba no lapsenēm?
- Nerunā muļķības, Koralīna atcirta, es atgriežos, lai glābtu viņus, jo viņi ir mani vecāki. Un, ja viņi atklātu, ka esmu pazudusi, es esmu pārliecināta, ka viņi darītu to pašu manis dēļ. Vai zini, tu atkal esi sācis runāt!
- Man nu gan ir palaimējies, kaķis izmeta, ka mana ceļabiedre ir apveltīta ar tik izcilu prātu un spriešanas spēju.
Kaķa tonis bija sarkastisks, bet akots bija sacēlies un aste izslieta taisni gaisā.
Koralīna jau gribēja ko piebilst, piemēram, "Atvaino!" vai "Pirms tam šis ceļš likās daudz īsāks, vai ne?", kad svece pēkšņi izdzisa, it kā kāda roka būtu nokniebusi dakti.
Atskanēja švīkoņa un soļu dipoņa, un Koralīna sajuta, cik stipri krūtīs dauzās sirds. Izstiepusi roku, viņa juta, ka sejai un rokām pieskaras tāds kā zirnekļa tīkls.