Un tā, lūk, Emīlija turpināja pieņemt viesus. Vispirms tie bija slēgti vakari, un viņas mātes pastāvīgā klātbūtne pat vismēlnesīgākajiem atņēma iespēju tenkot, bez tam arī neviens neatļāvās sev teikt kādu vārdu, kas būtu varējis mest ēnu uz viņas labo slavu.
Tagad būs pagājuši apmēram jau trīs mēneši, kopš parādījās Šato- Reno.
Jūs arī ticat priekšsajūtām? Nu, lūk, viņu ieraugot, es nodrebēju; viņš ar mani nerunāja, un, vispārīgi sakot, izturējās kā inteleģentam cilvēkam pieklājas, bet kad viņš atvadījās, es to jau ienīdu.
— Kādēļ — to es pats nezināju.
Vai, pareizāk sakot, es biju pamanījis, ka Emīlija bija atstājusi uz viņu to pašu iespaidu kā uz mani pēc pirmās redzēšanās.
No otras puses man likās, ka Emīlija ar viņu koķetēja vairāk, nekā viņai tas bija parasts. Bez šaubām tas bija aplam, bet es jau jums teicu, ka sirds dziļumos es Emīliju vēl arvien mīlēju un biju greizsirdīgs.
Tāpēc arī nākamajā vakarā es neizlaidu Šato-Reno no acīm; varbūt viņš bija novērojis, ka mans skatiens tiem neatlaidīgi seko un man likās, ka, pusbalsī sarunādamies ar Emīliju, viņš lūko mani nostādīt smieklīgā stāvoklī.
Ja es tai vakarā būtu uzklausījis tikai manas neprātīgās sirds balsi, es būtu sameklējis vienalga kādu strīdus iemeslu, lai ar viņu šautos, bet es savaldījos, pats sev iegalvodams, ka tas būtu muļķīgi.
Un tā, lūk, no šā laika katra piektdiena bija man mokas.
Šato-Reno kungs nenoliedzami ir labākās sabiedrības cilvēks, elegants, iznesīgs — īsts lauva; man bija jāatzīst, ka daudzējādā ziņā viņš ir pārāks par mani, bet man likās, ka Emīlija to vērtē vēl augstāk, nekā viņš to pelna.
Drīz vien es pārliecinājos, ka neesmu vienīgais, kas ievērojis Emīlijas interesi par Šato-Reno; šī aizraušanās pieauga tādā mērā, ka kļuva tik saskatāma, ka kādudien Džordāno, kurš tāpat kā es piederēja pie šā nama draugu pulciņa, ar mani par to pārrunāja.
Sākot no šā brīža es biju izšķiries, un nolēmu runāt ar Emīliju, būdams pārliecināts, ka no viņas puses tā ir tikai maza pārsteidzība un ka man vajag tikai apgaismot viņas izturēšanos, lai tā tūdaļ atmestu visu, kas līdz šim būtu varējis dot iemeslu apvainot viņu vieglprātībā.
Bet man par lielu pārsteigumu Emīlija uzņēma manus aizrādījumus kā joku un piebilda, ka es esot traks, tāpat kā visi tie, kuri domājot līdzigi man.
Es tomēr neatkāpos.
Emīlija man atbildēja, ka šinī lietā neatrodot par vajadzīgu mani uzklausīt un ka iemīlējušos cilvēka spriedums vienmēr būšot neobjektīvs.
Es paliku kā no mākoņiem nokritis: tātad viņas vīrs tai bija visu pateicis.
Jūs saprotat, ka no tās dienas mans greizsirdīgā un nelaimīgā mīlētāja stāvoklis kļuva smieklīgs un gandrīz vai nožēlojams, es sāku atrauties no Emīlijas vakariem.
Kaut gan es pie Emīlijas vairs neierados, es tomēr zināju visu, kas notiek pie viņas; es zināju visu, ko viņa dara, bet tāpēc biju ne mazāk nelaimīgs, jo visi jau bija pamanījuši Šato-Reno uzmācību Emīlijai un par to runāja jau pilnīgi atklāti.
Tad es nolēmu viņai rakstīt un darīju to ar visu iespējamo saudzību. Viņas apdraudētā goda dēļ, tāpat arī viņas vīra labad, kurš, atrazdamies tālumā, tai pilnīgi uzticējās, es to lūdzu apsvērt visu, ko viņa dara. Emīlija man neatbildēja.
Un ko tur lai saka? Mīla nav atkarīga no mūsu gribas. Nabaga radījums mīlēja un šī mīla to padarīja aklu, vai, pareizāk sakot, viņa tāda gribēja būt.
Drīz pēc tam es dzirdēju atklāti runājam, ka Emīlija esot Šato-Reno mīļākā.
Ko es toreiz pārcietu, tas nav izsakāms, tā bija reize, kad mans nabaga brālis sajuta sevī manu sāpju atbalsi.
Tā pagāja apmēram divpadsmit dienas, kad ieradāties jūs.
Tai pašā dienā, kad jūs nodevāt man savu pirmo vizīti, es tiku saņēmis anonīmu vēstuli, ko bija rakstījusi kāda nepazīstama dāma, kas ar mani vēlējās sastapties operā.
Šī dāma rakstīja, ka viņa varot dot man zināmus norādījumus par kādu manu paziņu, bet pagaidām viņa aprobežojoties ar to, ka pasakot man šīs dāmas vārdu.
Šis vārds bija — Emīlija.
Man viņu vajadzēja sazīmēt pēc vijolīšu pušķa.
Es jums jau toreiz teicu, ka man nevajadzētu iet uz šo balli, bet mani dzina pats liktenis.
Es ierados tur un atradu manu domino norunātajā stundā un noteiktajā vietā. Viņš man apstiprināja to, ko es jau biju dzirdējis: proti, ka Šato-Reno esot Emīlijas mīļākais, un tā kā es vēl šaubījos vai vismaz izlikos šaubāmies, viņš man kā pierādījumu pastāstīja — Šato-Reno esot saderējis, ka aizvedīšot savu jauno mīļāko uz vakariņām pie D.
Vajadzēja taču gadīties, ka arī jūs pazīstat D. kungu un esat ielūgts uz šīm vakariņām, un tā kā jums bija izdevība uzaicināt ari kādu draugu, jūs izvēlējāties mani.
Viss pārējais jums ir zināms.
Ko gan citu es tagad varu darīt, kā tikai nogaidīt un pieņemt mana pretinieka priekšlikumus?
Tur nebija nekā ko piebilst, es piekrītoši pamāju ar galvu.
— Bet, — brīdi klusējis, es ar bažām iejautājos, — man nāk prātā, — cerēsim, ka es maldos, — jūsu brālis man teica, ka jūs nekad vēl neesat ņēmis rokā ne pistoli, ne zobenu.
— Tā ir taisnība.
— Bet tad jau jūs esat pretinieka upuris.
— Ko lai dara? Viss ir Dieva ziņā.
Šai brīdī sulainis pieteica baronu Džordano Martelli.
Šis, tāpat kā Ludviķis Defranšī, bija kāds jauns korsikānis no Sartēnas; viņš dienēja XI kājnieku pulkā un vairāku izcilu militāru akciju dēļ jau divdesmit trīs gadu vecumā bija ieguvis kapteiņa dieriesta pakāpi. Protams, šoreiz arī viņš bija ģērbies civilā.