— Jūs taču, kundze, atvainosit par manu ceļa tērpu.
— Jā, mans kungs, — viņa smaidīdama atbildēja, — bet ar to noteikumu, ka jūs savukārt atvainosit mūsu lauciniecisko uzņemšanu.
Kalpone jau devās augšā pa kāpnēm.
Es vēlreiz palocījos un viņai sekoju.
Istaba atradās pirmajā stāvā, sētas pusē; logi izgāja uz skaisto dārzu, kas bija apdēstīts ar miršu un lauru krūmiem un kuram pa vidu aizvijās skaists strautiņš, ietecēdams Tavaro upītē.
Tālāk skatu ierobežoja dzīvžogam līdzīga egļu rinda, jo koki bija tik cieši saauguši, ka atgādināja sienu. Kā tas parasti ir gandrīz vai visos itāliešu dzīvokļos, istabas sienas bija balsinātas ar kaļķiem un izgreznotas ar dabasskatu freskām.
Es tūdaļ sapratu, ka šī ir aizbraukušā dēla istaba un ka man to ir ierādījuši kā ērtāko istabu visā mājā.
Kamēr Marija iekurināja uguni un uzsildīja ūdeni, man uznāca vēlēšanās tuvāk izpētīt istabas inventāru, lai pēc visas iekārtas varētu noteikt šās telpas iemītnieka raksturu.
Es tūdaļ stājos pie šā nodoma īstenošanas un, griezdamies uz papēža, piedevu visam savam ķermenim rotējošu kustību, kas man ļāva apskatīt citu pēc cita visus priekšmetus, kas atradās istabā.
Dzīvokļa iekārta bija pilnīgi moderna, kas šinī salas daļā, kur civilizācija vēl nav iespiedusies, bija uzskatāms par reti sastopamu luksusu.
Tā sastāvēja no dzelzs gultas ar trim madračiem un spilvenu, dīvāna, sešiem krēsliem, četriem mīkstiem atzveltnes krēsliem, divdurvju grāmatskapja un rakstāmgalda. Tas viss bija pagatavots no magoņkoka un acīmredzot bija labākā Ajačo galdnieka darbs.
Dīvāns krēsli un atzveltnes krēsli bija pārvilkti ar puķotu kolenkoru un šis pats audums bija lietots ari abu logu un gultas aizkariem.
Nebiju vēl beidzis šo apskati, kad Marija izgāja ārā, un es vēl vairāk varēju iedziļināties šis apkārtnes pētīšanā.
Es atvēru grāmatu skapi un atradu tanī visu mūsu lielo dzejnieku darbus.
Tur bija Kornejs, Rasīns, Moljērs, Lafontēns, Ronsārs, Viktors Igo un Lamartins.
Mūsu morālfilozofi: Montēns, Paskals, Labrijē.
Mūsu vēsturnieki: Mezerē, Šatobriāns, Ogustīns Tjerī.
Mūsu zinātnieki: Kivjē, Bedāno, Eli Debomons.
Beidzot vēl daži sējumi daiļliteratūras, starp kuriem es ar zināmu pašlepnumu redzēju arī manu grāmatu „Ceļojuma iespaidi".
Atslēgas bija atstātas visās rakstāmgalda atvilknēs un vienu no tām es atvēru.
Tur es atradu dažus fragmentus no Korsikas vēstures, kādu darbu par vendetas izskaušanu, dažas franču dzejas un itāliešu sonetus — visus rokrakstā. Tas bija vairāk nekā man vajadzēja, un es nācu pie pārliecības, ka ar manu līdzšinējo pētījumu pilnīgi pietiek, lai izdarītu zināmus secinājumus par Ludviķa Defranšī personu.
Tas droši vien bija maiga rakstura, inteleģents, jauns cilvēks, franču reformu piekritējs. Nu arī es sapratu, kāpēc viņš devies uz Parīzi sagatavoties advokāta karjerai.
Viņa nākotnes plānos, bez šaubām, ietilpa kulturālas dabas reformas. To visu es ģērbdamies pārdomāju. Mans tērps, kuram gan netrūka savdabības, tomēr, kā jau es teicu Defranšī kundzei, bija zināmā mērā jāatvaino.
Tas sastāvēja no melna samta kamzoļa ar vaļējām roku vīlēm, lai būtu vieglāk, ceļojot tveicējošā karstumā, pie kam caur šiem spāņu tērpiem atgādinošiem iegriezumiem bija redzams svītrots zīda krekls. Manas bikses bija no tā paša auduma, un no ceļgalu līdz kāju krumšļiem tās aptvēra šķelti spāņu stulmeņi, kas izšūti ar krāsainiem zīda diegiem. Manai filca cepurei varēja piedot pēc patikas visādas formas, bet visvairāk tā atgādināja itāļu platmales.
Es pašreiz beidzu pārģērbties šai kostīmā, ko tā ērtības dēļ es ieteiktu katram ceļotājam, kad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās tas pats cilvēks, kurš mani bija ievedis šinī mājā.
Viņš bija atnācis man paziņot, ka jaunais kungs Lisjēns Defranšī tūdaļ ieradīšoties un izlūdzoties, ja tas mani netraucētu, atļaut viņam to godu mani apsveikt.
Es atbildēju, ka esmu Lisjēna Defranšī rīcībā un par viņa vizīti jutīšos pagodināts.
Nākamajā acumirkli es izdzirdu steidzīgus soļus un gandrīz vai tai pašā brīdī stāvēju mana saimnieka priekšā.
III
Kā jau mans pavadonis bija teicis, tas bija jauns cilvēks — divdesmit vienu gadu vecs, tumšmatis ar melnām acīm, saulē iedegušu seju, drīzāk maza nekā liela auguma, ar brīnišķīgi veidotu figūru.
Traukdamies mani drīzāk apsveikt, viņš bija uzkāpis augšā savā jātnieka tērpā. Mugurā viņam bija zaļas vadmalas svārki un pie jostas piestiprināta patrontvere, kas piešķīra tiem militāras formas iespaidu; viņa pelēkās vadmalas bikses iekšpusē bija oderētas ar krievu ādu un pie zābakiem žvadzēja pieši; šo viņa tērpu vēl papildināja cepure, līdzīga tām, kādas valkā Āfrikas strēlnieki.
Pie jostas vienā pusē karājās ūdens trauks, bet otrā — pistole.
Bez tam vēl vienā rokā viņš turēja vinčesteri.
Viņa virslūpu tik tikko sedza dīgstošo Ūsiņu ēnojums, bet neskatoties uz viņa jaunajiem gadiem, visā viņa figūrā bija tik daudz patstāvības un noteiktības, ka es jutos pārsteigts.
Bija redzams, ka šis cilvēks ir audzis cīņai ar apstākļiem, ka viņš ir radis dzīvot briesmās, nebīstoties, bet arī ne pārāk zemu vērtējot tās; nopietns, tāpēc ka viņš vientuļš un mierīgs, tāpēc ka viņš apzinās savu spēku.