— Bet, — es piebildu, — man gan labāk patiktu glabāt mana vectēva sakapāto zobenu, nekā šo virspavēlnieka ieroci, kas saglabājies gluži vesels.
— Pametat skatienu uz priekšu, tur jūs to atrādīsit. Pirmais konsuls pacēla to, lika iedarināt rokturi dimantu, kuru jū^tūr redzat, un atsūtīja mūsu ģimenei līdz ar uzrakstu, k6 varat izlasīt už zobena asmens.
Un patiesi, divu logu starpā karājās pa pusei izvilkts zobens, kurš bija tā sakapāts un salocīts, ka neiekļāvās vairs makstī, tin uz asmens bija šis vienkāršais uzraksts: „Kauja pie Piramīdām, 1798.g. 21.jūlijā."
Šai brīdī tas pats kalpotājs, kurš saņēma mani un pieteica jaunā kunga vizīti, parādījās durvīs.
— Ekselence, — viņš teica vērzdamies pie Lisjēna, — Defranšī kundze liek jums teikt, ka vakariņas ir jau galdā.
— Labi, Grifo, — atbildēja jaunais cilvēks, — sakiet mātei, ka mēs tūdaļ ejam.
Šai brīdī viņš iznāca no savas ģērbistabas tērpies kalniešu samta vamzī, biksēs un stulmeņos, no viņa agrākā tērpa bija atlikusi vienīgi ap vidu apjoztā patrontvere.
Viņš atrada mani aplūkojam divas vienu otrai pretī pakārtas karabīnes, uz kuru laidēm bija lasāms:
,,1819.g. 21.septembrī, pulkstens vienpadsmitos no rīta."
— Vai šīs karabīnes arī ir vēsturiski ieroči? — es jautāju.
— Jā, vismaz mums šie ieroči tādi ir. Viena ir mana tēva karabīne.
Viņš apklusa.
— Un otra? — es vaicāju.
— Un otrā ir manas mātes, — viņš smaidīdams teica. — Bet iesim lejā, jūs zināt, ka mūs gaida. Un, iedams pa priekšu, lai parādītu ceļu, viņš pamāja sekot.
V
Atzīstos — kāpjot lejā, man neizgāja no prāta Lisjēna pēdējā frāze: „Otrā ir manas mātes karabīne."
Tāpēc es vēl vērīgāk nolūkojos Defranšī kundzē, nekā to biju darījis pie mūsu pirmās redzēšanās.
Ieejot ēdamistabā, viņas dēls tai godbijīgi noskūpstīja roku, un viņā saņēma šo goda parādīšanu ar karalisku cieņu.
— Atvaino, māt, — teica Lisjēns, — bet es baidos, ka mēs esam likuši jums gaidīt.
— Katrā ziņā, kundze, tā ir mana vaina, — es palocīdamies teicu. — Lisjēna kungs man parādīja un pastāstīja tik interesantas lietas, ka manu bezgalīgo jautājumu dēļ mēs nokavējām.
— Esat bez rūpēm, — viņa atteica, — es arī tik tikko nonācu; bet, — viņa turpināja, vērsdamies pie sava dēla, - es gribēju tevi drīzāk redzēt, lai uzzinātu, kādas ziņās tev ir no Ludviķa.
— Vai jūsu dēls būtu saslimis? — es jautāju Defranšī kundzei.
— Lisjēns tā domā, — viņa atbildēja.
— Jūs droši vien būsit saņēmis no jūsu brāļa vēstuli? — es vaicāju.
— Nē, — viņa atteica,— un, lūk, tieši tāpēc es baidos.
— Bet kā tad jūs zināt, ka viņš ir nevesels.
— Tāpēc, ka pirms dažām dienām es pats biju sasirdzis.
— Piedodiet šo mūžīgo jautāšanu, bet man tas neko neizskaidro.
— Vai jūs nezināt, ka mēs esam dvīņi?
— Tiešām, mans pavadonis par to teica.
— Vai jūs nezināt, ka šai pasaulē mēs ieradāmies ar kopā saaugušiem sāniem.
— Nē, šis fakts man nebija zināms.
— Nu, lūk, bija vēl vajadzīgs lancetes grieziens, lai mūs vienu no otra atdalītu, un tāpēc, kaut arī mēs tagad esam šķirti, mums tomēr ir viens un tas pats ķermenis, tā kā fiziskais» vai garīgais iespaids, ko izjūt viens no mums, tūdaļ atsaucas arī uz otru. Un, lūk, šinīs dienās bez kāda iemesla es jutos nomākts, drūms un skumjš un pārcietu savādas sirdssāpes: acīmredzot manam brālim ir uznākušas kādas lielas bēdas.
Izbrīnējies es pavēros jaunajā cilvēkā, kas man stāstīja tik savādas lietas, par kurām viņš pats liekas nešaubījās, arī viņā māte, redzams, bija tādās pašās domās.
Defranšī kundze skumji pasmaidīja un teica:
— Klāt neesošie ir Dieva rokās. Pats galvenais ir tas, ka tu esi pārliecināts — viņš ir dzīvs.
— Ja viņš būtu miris, es viņu būtu redzējis, — mierīgi noteica Lisjēns.
— Un tu, dēls, man to tūdaļ būtu pateicis.
— Bez kavēšanās, māt, es jums to zvēru.
— Labi… Atvainojiet, mans kungs, — viņa piebilda, vērsdamās pie manis, — ka es kā māte jūsu priekšā nespēju apslēpt manas bažas. Tas ir tāpēc, ka Ludviķis un Lisjēns ir ne tik vien mani dēli, bet arī mūsu dzimtas pēdējās atvases… Esiet tik laipns apsēsties no manis pa labi… Lisjēn, sēdies tu še.
Un Defranšī kundze norādīja jaunajam cilvēkam uz viņai pa labi esošo tukšo vietu.
Mēs apsēdāmies vienā galā pie gara galda, kura otrā galā bija klātas sešas vietas pārējiem ģimene^ locekļiem, tas ir, personām, kas korsikāņu bagātākajos namos ieņem vidēju stāvokli starp saimniekiem un kalpotājiem.
Galds bija bagātīgi klāts. Man jāatzīstas, ka lai gan man ļoti gribējās ēst, es tīri mehāniski remdināju savu izsalkumu, jo manas citā virzienā nodarbinātās domas neļāva pilnīgi izgaršot šā galda gastronomiskās fineses.
Un patiesi, man likās, ka, ienākot šinī mājā, es esmu ienācis kādā svešā pasaulē, kurā dzīvoju kā sapnī.
Kas gan šī bija par sievieti, kurai bija sava šautene kā kareivim?
Kas tas bija par brāli, kurš pārdzīvoja tās pašas sāpes, ko izjuta otrs brālis trīssimt jūdžu tālumā?
Un kas tā bija par māti, kura lika dēlam zvērēt, ka viņš tai tūdaļ teiks, ja redzēs viņas otru dēlu mirušu?