— Jā, pasaulē nekā nevar noslēpt, — viņš ierunājās.
— Reiz viss nāk gaismā un, kā jūs dzirdējāt, pat tas, ka tāds muļķa sīlis nav nekāds riekstrozis. Tas ir tiešām ļoti interesanti, ka cilvēki uzķeras uz tādām blēņām. Izdomāt dzīvniekus, tas, nudien, ir grūti, bet iepazīstināt ar tādiem izdomātiem dzīvniekiem — nesalīdzināmi grūtāk. Priekš pāris gadiem Prāgā dzīvoja kāds Mesteks, kas bija atradis jūras vāravu un rādīja to Havličeka ielā Vinohrados aiz priekškara. Priekškaram bija caurums, un pa to katrs varēja pustumsā saskatīt parastu dīvānu, uz kura bija izlaidusies kāda sieviete no Zižko- vas. Kājas viņa bija ietinusi zaļā gāzes audumā, kam vajadzēja atgādināt asti, mati bija nokrāsoti zaļi, rokās cimdi ar piestiprinātām papes peldspurām, ari zaļā krāsā, un uz muguras viņai bija uzsiets kaut kas stūrei līdzīgs. Jauniešiem līdz sešpadsmit gadiem ieeja bija aizliegta, bet tie, kam bija pāri sešpadsmit gadiem un kas samaksāja ieejas maksu, ļoti lielīja jūras vāravas lielo dibengalu, pie kura bija pielikts uzraksts: «Uz redzēšanos!» No krūtīm, jāsaka, viņai gan nekā nebija, tās viņai nokārās līdz pašai nabai kā vecai kazai. Pulksten septiņos vakarā Mesteka kungs slēdza savu panoramu un teica.: «Vārava, varat iet mājās!» Viņa apģērbās, un ap pulksten desmitiem viņu varēja satikt Tabora ielā, kur viņa neuzkrītoši uzrunāja katru pretimnācēju: «Jaunkungs, iesim papriecāties!» Bet, tā kā viņai nebija grāmatiņas, tad komisārs
Drašnera kungs saņēma viņu ciet kopā ar citām daiļavām, un Mesteka uzņēmums izputēja.
Šajā brīdī feldkurats nokrita no sola un palika guļam uz grīdas. Kapralis stulbi noskatījās viņā un tad vispārējā klusumā uzcēla pats viņu uz sola bez citu palīdzības. Varēja redzēt, ka viņš zaudējis katru autoritati, sargkareivji tikai stīvi pavērās viņā un pat nedomāja pakustēties, kad viņš sacīja vājā, bezcerīgā balsī:
— Jūs man gan būtu varējuši palīdzēt.
— Vajadzēja ļaut viņam nošņākties turpat, kur viņš bija,— Sveiks aizrādīja. — Es ar savu feldkuratu nekad citādi nerīkojos. Reiz viņš nakti pārgulēja atejā, citreiz atkal nokrācās uz plaukta vai veļas baļļā kādā svešā mājā un diezin kur vēl ne.
Kapralim pēkšņi uzradās apņēmība. Viņam gribējās parādīt, kas te ir kungs, un viņš rupji uzsauca:
— Turiet muti un nemelsiet blēņas! Katrs zābaku tīrītājs sāks vēl visādi izrunāties. Utubunga tāds!
— Taisni tā, kapraļa kungs, bet jūs esat pats dievs! — Sveiks nesatricināmi atbildēja kā īsts filozofs, kas gribētu visā pasaulē nodibināt mieru un tāpēc ielaižas visniknākajos strīdos. — Jūs esat cietēja dievmāte!
— Dievs kungs, — izsaucās brīvprātīgais, salicis rokas, — pildi mūsu sirdis ar mīlestību pret visiem mūsu priekšniekiem, lai mēs neraugāmies uz viņiem ar pretīgumu! Svētī šo mūsu kopējo sanākšanu šajā arestantu ūķī uz riteņiem!
Kapralis pietvīka un uzlēca kājās.
— Brīvprātīgais, es jums aizliedzu visādas piezīmes.
— Jūs jau tur neesat atbildīgs, — brīvprātīgais nomierinādams turpināja, — ka daba daudzām dzīvu radījumu sugām un veidiem nav piešķīrusi ne mazāko saprātu. Vai esat kādreiz dzirdējis stāstām par cilvēka muļķību? Vai nebūtu daudz labāk, ja jūs būtu piedzimis kā kādas citas zīdītāju sugas pārstāvis un uz jums neattiektos tādi muļķīgi nosaukumi kā cilvēks un kapralis? Tie ir galīgi maldi, ja jūs domājat par sevi, ka esat vispilnīgākā un attīstītākā būtne. Ja atņems jūsu zvaigznītes, tad jūs būsiet nulle, ko nogalina bez skaita visos ierakumos, visās frontēs. Bet, ja jums pieliks vēl vienu zvaigznīti un pārvērtīs jūs par to radījumu, ko sauc par ādu dīrātāju, arī tad no jums nekas labs neižnāks. Jūsu garīgais apvārsnis vēl vairāk sašaurināsies, un, ja jūsu kulturas ziņā
greizie kauli ari paliks uz dusu kaujas laukā, visā Eiropā par to neviens ne asaru nenobirdinās.
— Es jūs ieslodzīšu karceri, •— satracinātais kapralis iebrēcās.
Brīvprātīgais iesmējās.
— Jūs laikam gribat mani ieslodzīt tāpēc, ka es jūs esmu apvainojis. Bet tad jums būs jāmelo, jo jūsu garīgā bagaža ir tik niecīga, ka nespēj apvainojumu pat aptvert, un bez tam esmu gatavs derēt ar jums, uz ko gribat, ka jūs no visas mūsu sarunas nekā vairs neatceraties. Ja es jūs nosauktu par embriju, tad jūs ne tikai nespētu to atcerēties līdz tuvākajai stacijai, bet aizmirstu, iekāms vēl parādītos tuvākais telegrāfā stabs. Jūsu smadzenes ir atmiršanas stadijā. Es vispār nevaru iedomāties, ka jūs varētu cik necik sakarīgi atstāstīt to, ko dzirdējāt runājam. Bez tam jūs varat jautāt, kam gribat, vai manos vārdos bija kaut vismazākais norādījums uz jūsu garīgo apvārsni un vai es jūs esmu kaut kā apvainojis.
— Protams, — Sveiks apstiprināja, — neviens jums nav teicis ne vārdiņa, ko jūs varētu saprast kā apvainojumu. Un tas vienmēr slikti beidzas, ja kāds ātri apvainojas. Reiz es sēdēju nakts kafejnīcā «Tunelis», un mēs sākām runāt par orangutāniem. Pie mums bija piesēdies arī kāds jūrnieks, un tas stāstīja, ka orangutanu bieži vien grūti atšķirt no viena otra bārdaina pilsoņa, jo šāds orangutans, kam purns apaudzis spalvām, izskatās kā . . . «Kā, piemēram,» viņš saka, «tur tas kungs pie blakus galdiņa!» Mēs visi pagriezāmies uz to pusi, bet bārdainais kungs pienāca pie jūrnieka un iekrāva tam pa ģīmi, un šis atkal iezvēla viņam pa galvu ar alus kausu tā, ka bārdainais kungs kā pakrita, tā arī palika guļot bez samaņas. No jūrnieka mums, protams, vajadzēja šķirties, jo viņš tūliņ devās projām, kad redzēja, ka to otru tā iedauzījis. Pēc tam mēs dabūjām to kungu pie samaņas, bet to mums gan nevajadzēja darīt, jo viņš, tikko atjēdzies, izsauca patruļu uru mūs visus, kas nebijām vainīgi ne par naga melnumu, aizveda uz komisariatu. Tur viņš tik mala vienu un to pašu, ka mēs viņu esot noturējuši par orangutanu un ne par ko citu neesot runājuši kā tikai par viņu, un tā bez sava gala. Mēs atkal — nē, ka. viņš nav orangutans. Bet viņš, ka jā, ka viņš pats to dzirdējis. Tad es lūdzu komisārā kungu, lai tas viņam šo lietu paskaidro. Tas arī paskaidroja visu ar labu, bet šis vēl tad nelikās mierā un teica, ka viņš nekā nesaprotot un ka komisārā