kungs esot ar mums uz vienu roku. Tad komisārā kungs lika viņu ieslodzīt, lai nāk pie prāta, un mēs jau gribējām atgriezties «Tunelī», bet nekas neiznāca, jo arī mūs iesēdināja. Tātad redziet, kapraļa kungs, ka no viena nieka pārpratuma iznāk tādas aplamības, par kurām ij runāt negribas. Okruhlicē atkal kāds pilsonis bija apvainojies par to, ka vācu Brodā viņu esot nosaukuši par tīģerčūsku. Vai mazums tādu vārdu, par kuru lietošanu sods nav paredzēts? Piemēram, ja mēs jums sacītu, ka jūs esat baznīcas žurka, vai tad jūs varētu tāpēc ļaunoties?
Kapralis ierēcās. To nevarēja nosaukt par cilvēcīgu valodu. Niknums, naids, izmisums — viss tas izlauzās spēcīgu skaņu virknē, un šo koncerta numuru papildināja aizmigušā feld- kurata svilpšana caur degunu.
Pēc rēciena iestājās atkal nomākts garastāvoklis. Kapralis nosēdās uz sola, un viņa neizteiksmīgās ūdenskrāsas acis blenza tālumā uz mežiem un kalniem.
— Kapraļa kungs, — brīvprātīgais uzrunāja viņu, — kad jūs tā noraugāties uz krāšņajiem kalniem un smaržīgajiem mežiem, jūs man atgādināt Dantes tēlu. Tas pats apgarotais izskats kā dzejniekam, cilvēkam ar cēlu sirdi un prātu, kam nav svešs nekas cildens. Palieciet, lūdzami, tādā pozā, tā jums tik jauki piestāv. Ar kādu aizgrābtību, cik nepiespiesti, bez kādas klīrības jūs bolāt acis uz dabas ainavu! Jūs droši vien domājat, cik tas būs koši, kad pavasarī šo tuksnesīgo klajumu segs raibu pļavu puķu paklājs …
—[78] Un šo paklāju apskalos strautiņš, — Sveiks iekrita valodā, — un kapraļa kungs apslapinās mutē zīmuli, nosēdīsies uz kāda celma un rakstīs dzejoli žurnalam «Mazie Lasītāji».
Kapralis iegrima pilnīgā apatijā. Nelīdzēja pat brīvprātīgā apgalvojums, ka viņš jau sen redzējis kapraļa galvu kādā skulpturu izstādē.
— Atļaujiet jautāt, kapraļa kungs, — vai jūs neesat bijis par modeli skulptoram Stursam 1 ?
Kapralis tikai paskatījās uz brīvprātīgo un skumji atbildēja:
— Nē.
Brīvprātīgais apklusa un izstiepās uz sola.
Kareivji un Sveiks sāka spēlēt kārtis, kapralis aiz izmisuma sāka noraudzīties spēlē un beidzot atļāvās piezīmi, ka Sveiks
velti esot izspēlējis dūzi. Viņam neesot vajadzējis likt trumpi galdā, tad viņam būtu palicis septiņacis pēdējam metienam.
— Traktieros senāk bija izliktas tādas labas pamācības kārtīs glūnētājiem, — Sveiks sacīja. —• Es atceros vienu: «Ja negribi, lai greizi iet, tad turi savu muti ciet!»
Militarvilciens pienāca stacijā, kur vagonus vajadzēja kontrolēt. Vilciens apstājās.
— Nu re, — brīvprātīgais nepielūdzami noteica, nozīmīgi uzlūkodams kaprali, — kontrole ir jau klāt.
Kontrole tiešām ienāca vagonā.
Par militarvilciena komandantu štābs bija iecēlis rezerves virsnieku doktoru Mrazu. Tādam muļķa darbam vienmēr izraudzījās rezerves virsniekus. Doktors Mrazs bija no tā jau kļuvis stulbs. Vagonus saskaitot, viņam pastāvīgi viens iztrūka, kaut gan pirms kara viņš bija mācījis matematiku realģimna- zijā. Bez tam pēdējā piestātnē sniegtās ziņas par cilvēku skaitu nesaskanēja ar to skaitli, kādu atzīmēja Budejovices stacijā, pulkam iekāpjot vagonos. Kad viņš ieskatījās papīros, tad viņām šķita, ka diezin no kurienes radušās divas liekas karalauka virtuves. Konstatējums, ka arī zirgu skaits neizprotamā veidā palielinājies, lika pār viņa muguru pārskriet nepatīkamām tirpām. Virsnieku sarakstā viņš nevarēja sameklēt divus kadetus. Priekšējā vagonā, pulka kancelejas apmešanās vietā, nepārtraukti meklēja rakstāmmašīnu. Visā šajā juceklī viņam sāka sāpēt galva, viņš bija ieņēmis trīs aspirīna pulverus un nu kontrolēja vilcienu ar sāpīgu izteiksmi sejā.
Ienācis ar savu pavadoni arestantu kupejā, ieskatījies papīros, pieņēmis satriektā kapraļa raportu, ka tas ved divus arestantus un tā rīcībā ir tik un tik sargkareivju, viņš vēlreiz salīdzināja pēc papīriem ziņu pareizību un pārlaida acis kupejai.
— Ko jūs vēl vedat līdzi? — viņš stingri noprasīja, norādot uz feldkuratu, kurš gulēja uz vēdera un kura sēžamvieta izaicinoši vērsās pret kontrolētājiem.
— Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, — kapralis stomījās,
— ka mēs, man jāsaka . . .
— Kas par — man jāsaka! — doktors Mrazs norūca.
— Izsakieties skaidri!
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Sveiks atsaucās kapraļa vietā, — ka tas kungs, kas tur guļ uz vēdera, ir kāds piedzēries feldkurata kungs. Viņš mums pievienojās un iekāpa mūsu vagonā, un, tā kā viņš mums ir priekšniecība, tad mēs viņu nevarējām vienkārši izmest ārā, jo tā būtu padotības noteikumu pārkāpšana. Viņš laikam štaba vagonu būs samainījis ar arestantu vagonu.
Doktors Mrazs nopūtās un paskatījās atkal savos papīros. Par kaut kādu feldkuratu, kas varētu braukt ar šo vilcienu līdz Mostai, sarakstā nebija ne vārda. Viņš nervozi samirkšķināja acis. Pagājušajā stacijā pēkšņi bija radušies klāt zirgi un tagad kā no zila gaisa feldkurats arestantu kupejā.
Doktoram Mrazam neatlika nekas cits kā pavēlēt kapralim apgriezt gulētāju ar seju uz augšu, jo pašreizējā stāvoklī nebija iespējams noteikt viņa identitāti.
Kapralim ar lielām pūlēm izdevās apgriezt feldkuratu uz muguras. Feldkurats pamodās un, ieraudzījis virsnieku, iesaucās: