— Eh, servus, Fredy, was gibt's Neues? Abendessen schon fertig? [79]
Tad viņš atkal aizvēra acis un pagriezās pret sienu.
Doktors Mrazs tūlīt pazina viņā rīmu no vakardienas banketa, izdaudzināto visu virsnieku saimniecību izēdāju, un tikai klusu nopūtās.
— Par to jūs dabūsiet nodot, raportu, — viņš sacīja kapralim un gribēja jau iziet, kad Sveiks to apturēja.
— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka man te vairs nav jābūt. Man vajadzēja palikt arestā līdz pusvienpadsmitiem, jo šodien mans termiņš izbeidzas. Tā kā vienpadsmit sen jau garām, tad es lūdzu, lajtnanta kungs, izsēdināt mani uz līnijas vai pārvietot lopu vagonā, kur man tagad jābūt, vai nogādāt pie virslajtnanta Lukaša kunga.
— Kā jūs sauc? — doktors Mrazs jautāja, atkal šķirstīdams savus papīrus.
— Padevīgi ziņoju, Sveiks, Jozefs, lajtnanta kungs.
— Ahā, tad jūs esat tas pazīstamais Sveiks, — doktors Mrazs noteica. — Tiesa, jūs vajadzēja atbrīvot pusvienpadsmitos, bet virsleitnants Lukaša kungs man lūdza, lai jūs pirms Mostas neizlaižot ārā. Viņš grib būt drošs, ka jūs ceļā neko neizstrādāsiet.
Kad pārbaude bija galā, kapralis nevarēja nociesties, kodīgi nepiezīmējis:
—■ Redziet nu, Sveik, ka jums neko nelīdzēja griešanās pie augstākām instancēm. Un, ja es būtu gribējis, tad būtu sakūris jums abiem labu pirti.
— Kapraļa kungs, — brīvprātīgais iejaucās, — šķendēša- nās pieder pie vismazāk ticamiem argumentiem, un inteliģents cilvēks nedrīkst ņemt tādus vārdus mutē, kaut viņš arī uztraucies vai grib kādam uzbrukt. Turklāt jūsu draudi, ka jūs mums varētu pirti sakurināt, ir vienkārši smieklīgi. Kāpēc tad, pie visiem velniem, jūs to nedarījāt, ja jums bija tāda izdevība? Te noteikti izpaudās jūsu lielais garīgais nobriedums un neparastā smalkjūtība.
— Diezgan! — kapralis aizsvila. — Es jums abiem varu piesiet krimināllietu!
— Kādu tad, mīlulīt? — brīvprātīgais nevainīgi ievaicājās.
— Tā ir mana darīšana! — kapralis mēģināja sadūšoties.
— Jūsu darīšana, — brīvprātīgais smīnēja, — un mūsu arī. Tas ir kā kāršu spēlē: kas tavs, tas būs mans. Es gan teiktu, ka jūs ietekmējusi piezīme par raporta iesniegšanu, tāpēc jūs sākat mums piesieties, izmantojot savu dienesta stāvokli.
— Jūs esat rupji tēviņi! — kapralis uzkliedza, ar pēdējiem spēkiem mēģinādams iedvest bailes.
— Es jums ko pastāstīšu, kapraļa kungs, — Sveiks iesāka. — Es esmu vecs kareivis, biju dienestā jau pirms kara un varu teikt, ka ar šādu lamāšanos tālu netiek. Atceros, ka mūsu rotā bija tāds ādu dīrātājs Sreiters. Viņš bija virsdienestā, kaut gan sen varēja atstāt dienestu ar kapraļa pakāpi, bet viņam, kā saka, vienas skrūves trūka. Un, lūk, šis cilvēks uzsēdās mums, kareivjiem, uz kakla, ieķērās kā ērce govij ādā: te viņam tas nav pareizi, te atkal tas pret priekšrakstiem, vārdu sakot, jāja mūs kā kaimiņu āzi un vēl lamāja: «Jūs neesat nekādi kareivji, jūs esat naktssargi!» Vienreiz man sanāca dusmas un es iesniedzu raportu rotas komandierim. «Ko tu gribi?» kapteinis jautā. «Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, ka man ir sūdzība par mūsu feldfebeli Šreitera kungu, jo mēs esam viņa ķeizariskās majestates kareivji, nevis kaut kādi naktssargi. Mēs kalpojam mūsu kungam un ķeizaram, bet nevis sargām sakņu dārzus.» Bet kapteinis uzbrēc: «Ārā, lupata, lai manas acis tevi vairs neredzētu!» Es atkal atbildu, ka padevīgi lūdzu atļaut iesnegt raportu bataljona komandierim. Kad es, iesniedzot raportu, paskaidroju lajtnantam, ka mēs esam ķeizara kareivji, nevis naktssargi, viņš lika mani iesēdināt uz divām dienām, bet es pieprasīju, lai atjauj iesniegt raportu pulka komandierim. Pulkveža kungs, pieņēmis raportu, uzbrēca man, ka es esot idiots, un pasūtīja mani pie visiem velniem. Es atkal uz to atbildu: «Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka vēlos iesniegt raportu brigādes komandierim.» Tad viņš drusku nobijās, lika iesaukt kancelejā mūsu ādģēri Šreiteru, un tam vajadzēja visu virsnieku klātbūtnē atvainoties man par vārdu «naktssargs». Vēlāk Šreiters noķēra mani pagalmā un piedraudēja, ka no šās dienas viņš mani vairs nesaukāšot, bet piešūšot man garnizona arestu. Es nu sāku ārkārtīgi uzmanīties, bet tas tomēr nelīdzēja. Reiz es stāvēju sardzē pie noliktavas, un tur uz sienas katrs sargkareivis bija kaut ko atstājis par piemiņu. Cits bija uzzīmējis kaut ko no sieviešu lietām, cits atkal uzrakstījis kādu pantiņu. Māri nekas neienāca prātā, un tā es aiz gara laika uzrakstīju: «Adģēris Šreiters ir draņķis.» Bet šis nelieša Šreiters tūlīt ņēma mani nosūdzēt, jo viņš bija visu laiku mani izsekojis kā beidzamais suns. Nelaimīgā kārtā virs šā uzraksta atradās kāds cits: «Mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim.» Tas bija palicis no 1912. gada, kad mums konsula Prochaskas dēļ tikko neiznāca doties uz Serbiju. Mani tūlīt nosūtīja uz Terezinu un nodeva apgabala kara tiesai. Reizes piecpadsmit kara tiesas kungi fotografēja noliktavas sienu ar visiem uzrakstiem, desmit reizes man vajadzēja uzrakstīt, lai rokrakstus var salīdzināt: «Mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim,» — piecpadsmit reizes es dabūju rakstīt: «Adģēris Šreiters ir draņķis,» — un beidzot vēl ieradās kāds grafologs un lika man rakstīt: «Tas notika 1897. gada 29. jūnijā, kad Kralovdvura pie Labas dabūja iepazīties ar Labas pārplūšanas šausmām.» — «Ar to vēl nepietiek,» izmeklētājs sacīja, «vēl kaut ko vajag par spļaušanu. Diktējiet viņam tādus teikumus, kur daudz «p» un «ļ»! Tad viņš man diktēja: «Pļauka, pļēgurs, peļķe, pļaušana, pļāpa.» Patiesībā šis tiesas grafologs bija jau no visa tā galīgi apdullis un atpakaļ vien raudzījās, kur stāvēja kareivis ar durkli. Beidzot viņš man lika vēl trīsreiz uzrakstīt: «Arī saulīte sāk jau spīdēt, karstums visai pieņemas,» — un sacīja, ka tas viss jāsūta uz Vīni. Tā arī izdarīja, un tur beidzot atzina, ka pārējie uzraksti nav manis rakstīti, izņemot vienu, ko es arī nenoliedzu. Par to mani iesēdināja uz sešām nedēļām, jo es biju rakstījis, stāvēdams sardzē, un, kamēr rakstīju uz sienas, nevarēju izpildīt savus sargkareivja pienākumus.