— No tā var redzēt, — kapralis apmierināts piezīmēja,
— ka noziegums bez soda tomēr nepaliek. Ja es būtu tās kara tiesas vietā, es jums būtu iegriezis nevis sešas nedēļas, bet sešus gadus, jo jūs esat īsts karātavu putns.
— Neesiet jel tik cietsirdīgs, — brīvprātīgais iejaucās,
— un padomājiet labāk, kāds gals jūs gaida! Jums taču nesen komandants sacīja, ka jums būs jāierodas ar raportu. Jums vajadzētu tam ļoti nopietni gatavoties un pārdomāt par kapraļa dzīves nīcību. Jo kas jūs esat pret visumu, ja padomā, ka šim vilcienam tuvākā stāvzvaigzne atrodas no tā 275.000 reižu tālāk nekā saule un ka tās paralakse var izveidot tikai vienu loka sekundi. Ja jūs atrastos visumā kā stāvzvaigzne, tad jūs noteikti būtu par niecīgu, lai jūs varētu saskatīt ar vislabāko astronomisko ierīču palīdzību. Jūsu nenozīmība pasaules izplatījumā ir vienkārši neaptverama. Pusgada laikā jūs izveidotu tik mazu lociņu un gada laikā tik maziņu elipsi, ko pat ar skaitļiem nevarētu izteikt, tik neievērojama tā būtu. Bet jūsu paralaksi nemaz nebūtu iespējams izmērīt.
— Tādā gadījumā, — Sveiks piebilda, — kapraļa kungs varētu lepoties ar to, ka viņš ir neizmērojams.v'ja viņš iekristu ar raportu, kā tas mēdz būt, arī tad viņam jāpaliek mierīgam un nav jāuztraucas, jo katrs uztraukums kaitīgs veselībai, bet kara laikā veselība jātaupa, jo kara grūtības no katra prasa, lai viņš nebūtu nekāds mīkstčaulis.
— Ja jūs arī iesēdinās, kapraļa kungs, — Sveiks viņam draudzīgi uzsmaidīja, — ja jums vispār nodarīs kādu pārestību, tad jūs nedrīkstat zaudēt galvu, un, ja viņiem ir kaut kas aiz ādas, tad neatklājiet jūs arī savas kārtis. Es pazinu kādu ogļu iznēsātāju Františeku Škvoru, ar ko kara sākumā sēdēju kopā policijas pārvaldē Prāgā. Viņu apvainoja par valsts nodevību un vēlāk arī pakāra nez kādas pragmatiskās sankcijas [80]dēļ. Kad šim cilvēkam nopratināšanā jautāja, vai viņam ir kādi iebildumi pret protokolu, tad viņš atbildēja: «Lai būtu, kā būtu, kaut kā taču būtu, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.» Par to viņu iesēdināja tumšā kamerā, nedeva divas dienas ne ēst, ne dzert un atkal aizveda uz nopratināšanu, bet viņš palika pie sava: «Lai būtu, kā būtu, kaut kā taču būtu, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.» Varbūt viņš ar tiem vārdiem arī gāja pie karātavām, kad viņu vēlāk nodeva kara tiesai.
— Tagad daudz šaujot un karot, ■—■ kāds no sargkareivjiem ierunājās. — Nesen mums apmācības laukumā nolasīja pavēli, ka Motolā nošāvuši rezervistu Kudrnu, jo kapteinis iesitis ar zobenu viņa puikam, ko viņa sieva turējusi uz rokas, kad gribējusi no vīra Benešovas stacijā atvadīties, un Kudrna par to dikti uzt-raucies. Nu, bet politiskos — tos ņem ciet no vietas. Moravijā nošāvuši jau kādu redaktoru. Un mūsu kapteinis teica, ka citiem arī drīz pienākšot kārta.
— Visam ir savas robežas, — brīvprātīgais divdomīgi noteica.
— Tur jums taisnība, — kapralis atsaucās, — tādam redaktoram tā arī vajag. Viņi tikai musina tautu. Aizpagājušā gadā, kad es vēl biju jefreitors, man tur arī bija viens tāds redaktors, kas mani citādi nesauca kā par «visas armijas krustu», bet, kad es viņam mācīju brīvās kustības, tā ka viņam sviedri lija, tad viņš vienmēr teica: «Es lūdzu cienīt manī cilvēku.» Nu, es viņam tādu cilvēku parādīju, ka labāk nevajadzēja: viņš dabūja likties garšļaukus katrreiz, kad kazarmu laukums bija vienās peļķēs. Es viņu pievedu pie tādas peļķes, un viņam vajadzēja tur likties iekšā, ka īīdens šķīda uz visām pusēm kā peldbaseinā. Bet pēc pusdienām visam vajadzēja atkal spīdēt un laistīties, ir apģērbam, ir apavam, un viņš tīrīja, stenēja un rūca, bet otrā dienā no jauna izskatījās pēc cūkas, kas vārtījusies dubļos. Un tad es viņam pieeju klāt un saku: «Nu, redaktora kungs, kas ir stiprāks: armijas krusts vai jūsu «cilvēks»?» Jā, tas bija gan īsts inteliģents.
Kapralis uzvaras apziņā paskatījās uz brīvprātīgo un turpināja:
— Taisni savas inteliģences pēc viņš arī pazaudēja brīvprātīgā uzplečus, jo sāka rakstīt avīzēs par nežēlīgu izturēšanos pret kareivjiem. Bet kā tad lai pret viņiem izturas, ja tāds mācīts cilvēks neprot izjaukt šauteni, kaut viņam to vai desmit reižu parāda, un, kad viņam liek skatīties pa kreisi, tad viņš kā par spīti pagriež savu pauri uz labo pusi un blisina acis kā ūpis, un apmācībās ar šauteni viņš nesaprot, pie kā vispirms ķerties, pie siksnas vai patronu somas, un blenž kā teļš uz jauniem vārtiem, kad tu, cilvēks, viņam rādi, kā rokai jāslīd pa siksnu. Viņš pat nezināja, uz kura pleca jānes šautene, un salutēja kā mērkaķis, bet pagriezienos soļojot — lai dievs stāv klāt, kas tik tur nenotika! Kad vajadzēja pagriezties, tad viņam bija vienalga, ar kuru kāju. Viņš vēl so|us sešus nogāja uz priekšu — cap, cap, cap — un tarl apgriezās kā alus mucas krāns, bet soļojot viņš tā lika kājas kā reimatisma apsēsts vai skrēja teciņus kā veca meita uz baznīcas iesvētīšanu.
Kapralis pat nospļāvās.
— Es tīšām izmeklēju viņam īsti sarūsējušu šauteni, lai viņš iemācītos tīrīt, un viņš berza to neapnicis, bet, ja viņš būtu iegādājis kaut divi kilogrami pakulu, arī tad netiktu nekādā galā. Jo vairāk viņš to spodrināja, jo tā trakāk rūsēja, un apskatē tā gāja no rokas rokā, un visi brīnījās, kā tas var būt, ka tā tik sarūsējusi. Mūsu kapteinis viņam vienmēr sacīja, ka no viņa neiznāks nekāds kareivis un ka viņam labāk vajadzētu iet un pakārties nekā velti ēst kroņa maizi, bet viņš tikai mirkšķināja acis aiz savām brillēm. Tie viņam bija lieli svētki, kad viņam nebija pastiprinātas apmācības vai karcera. Tādās dienās viņš parasti taisīja savus rakstus avīzēm par nežēlīgu izturēšanos pret kareivjiem, kamēr vienreiz izrevidēja viņa lādi. Ļautiņi, kas viņam tur bija grāmatu! Un visas par atbruņošanos, par mieru starp tautām. Par to viņš nonāca garnizona cietumā, un mums bija miers no viņa, kamēr viņš atkal neparādījās kancelejā, kur viņu pielika pie devu izrakstīšanas, lai viņam nav nekādas darīšanas ar kareivjiem. Tādu bēdīgu galu ņēma šis inteliģents. No viņa būtu iznācis pavisam cits kungs, ja aiz sava stulbuma viņš nebūtu zaudējis brīvprātīgā tiesības. Būtu jau bijis leitnants.