Kapralis nopūtās.
— Pat mētelim krokas viņš neprata turēt kārtībā. Un no Pragas viņš izrakstīja visādus šķidrumus un ziežas pogu tīrīšanai, bet tomēr viņa pogas bija no rūsas spurainas kā Ēsavs. Bet uz pļāpāšanu gan viņš bija meistars un kancelejā cita nekā nedarīja kā tikai noņēmās ar filozofēšanu. Uz to viņam vienmēr bija patika. Viņš, kā jau es teicu, bija kā ķerts no tās «cilvēcības». Reiz, kad viņš tā domīgs apstājās pie kādas peļķes, kur viņam pēc komandas vajadzēja likties iekšā, es viņam teicu: «Jūs tik daudz runājat par cilvēku un dubļiem, ka man ienāk prātā, ka cilvēks no dubļiem radīts un tāpēc tam dubļos vajag labi justies.»
Dabūjis no sirds izrunāties, kapralis jutās ļoti apmierināts un gaidīja, konu atbildēs brīvprātīgais. Atsaucās tomēr Sveiks.
— Par šitādām pašām padarīšanām, par tādu vajāšanu pirms pāris gadiem kāds Koničeks no 35. pulka bija nodūris kaprali un pats sevi. Par to bija rakstīts «Kurjerā» Kapralim bija ap trīsdesmit ievainojumu, no tiem kādi divpadsmit nāvīgi. Kareivis pēc tam bija nosēdies uz mirušā kapraļa un tāpat sēdēdams nodūries. Dalmacijā pirms pāris gadiem bija kādam kapralim pārgriezuši rīkli, un vēl šodien neviens nezina, kas to izdarījis. Tas viss palika noslēpums, zināms tikai tas, ka kaprali sauca Fials un ka viņš agrāk dzīvojis Drabovā pie Turnovas. Un tad es vēl zinu par kādu kaprali no 75. pulka, kādu P.eimaneku . ..
Šo uzmundrinošo stāstu pārtrauca skaļa stenēšana, kas atskanēja no sola puses, uz kura gulēja paters I.acina.
Paters pamodās visā savā daiļumā un cienībā. Šo mošanos pavadīja tādas pašas parādības kā jaunā milža Gargantuā mošanos, ko apraksta vecais jautrais Rablē. Feldkurats skaļi atbrīvojās no gāzēm, žagojās un trokšņaini žāvājās visā rīklē. Beidzot viņš piecēlās sēdus uz sola un izbrīnījies noprasīja:
— Sasodīts, kur es atrodos?
Kapralis, redzēdams augsto priekšniecību pamostamies, pazemīgi atbildēja:
— Padevīgi ziņoju, virsfeldkurata kungs, ka jums labpati- cis atrasties arestantu vagonā.
Feldkurata sejā pazibēja pārsteigums. Viņš sēdēja brītiņu klusēdams un saspringti domāja. Starp to, ko viņš bija pārdzīvojis nakti un no rīta, un starp šo pamošanos vagonā ar aizrestotajiem logiem izpletās vesela neziņas jūra.
Beidzot viņš vaicāja kapralim, kas joprojām goddevīgi stāvēja viņa priekšā:
— Un uz kā pavēli es, kas . . .
— Padevīgi ziņoju, bez pavēles, virsfeldkurata kungs.
Paters piecēlās un sāka staigāt pa solu starpu, ņurdēdams,
ka nekā nesaprotot.
Viņš apsēdās atkal un jautāja:
— Uz kurieni tad mēs īsti braucam?
— Padevīgi ziņoju, ka uz Mostu.
— Un kāpēc mēs braucam uz Mostu?
— Padevīgi ziņoju, ka uz turieni pārceļas viss mūsu 91. pulks.
Paters atkal sāka cītīgi pārdomāt, kas ar viņu noticis, kā viņš nokļuvis arestantu vagonā, kāpēc īsti viņš brauc uz Mostu kopā ar 91. pulku un vēl eskorta pavadībā.
Viņš bija jau tiktāl atžilbis, ka pamanīja brīvprātīgo, un tāpēc uzrunāja to:
— Jiis esat inteliģents cilvēks, paskaidrojiet man bez aplinkiem un bez noklusēšanas, kā es esmu pie jums nokļuvis!
— Ar lielāko prieku, — brīvprātīgais biedriski atteica.
— Jūs šorīt, vilcienam atejot, pievienojāties mums stacijā, jo jums galva nebija skaidra.
Kapralis uzmeta viņam bargu skatienu.
— Jūs iekāpāt mūsu vagonā, — brīvprātīgais turpināja,
— un darīts. Apgulāties uz sola, un, lūk, tur Sveiks palika jums zem galvas savu šineli. Kad vilcienu iepriekšējā stacijā kontrolēja, jūs ieveda ešelona virsnieku sarakstā. Jūs esat, tā sakot, oficiāli atklāts, un par mūsu kaprali tāpēc iesniegšot raportu.
— Tā, tā, — paters nopūtās, — tad man nākamajā stacijā jāpāriet štaba vagonā. Vai nezināt, kad mums izsniegs pusdienas?
— Pusdienas izsniegs tikai Vīnē, feldkurata kungs, — kapralis atkal tika pie vārda.
— Tad jūs man palikāt zem galvas savu šineli? — paters griezās pie Sveika. — Es jums sirsnīgi pateicos.
— Man nekāda pateicība nepienākas, — Sveiks atbildēja.
— Es rīkojos tā, kā rīkotos katrs kareivis, redzēdams, ka priekšniecībai nav nekā pagalvī un ka tā ir kunga prātā. Katram kareivim jāciena sava priekšniecība, kaut arī tai nav visi pieci mājās. Man ir daudz piedzīvojumu ar feldkuratiem, jo es biju par kalpotāju pie feldkurata Oto Kaca kunga. Tie ir jautri un labsirdīgi ļaudis.
Feldkurata paģiras izpaudās demokrātismā lēkmē.
Viņš izņēma cigareti un pasniedza Sveikam:
— Uzvelc dūmu!
— Un par tevi manis dēļ iesniegšot raportu? — viņš uzrunāja kaprali. — Nebaidies, es tev palīdzēšu, tev nekas nenotiks.
Viņu pārņēma jauni augstsirdības uzplūdi, un viņš sāka apgalvot, ka visiem izdarīšot ko labu. Brīvprātīgajam viņš solījās nopirkt šokolādi, sargkareivjiem rumu, kaprali pārcelt uz 7. jātnieku divīzijas štaba fotografēšanas nodaļu, visus atbrīvot un neviena neaizmirst.