Viņš izvilka cigaretes no kabatas un sāka tās dalīt visiem no vietas, turklāt paziņoja, ka atļaujot smēķēt arī arestantiem un ka viņš parūpēšoties, lai tiem sodu mīkstinātu un tie atkal varētu atgriezties normālā karavīru dzīvē.
— Es negribu, — viņš teica, — ka jūs mani pieminētu ar ļaunu. Man ir daudz labu sakaru, un jūs ar mani nekad nepazudīsiet. Jūs vispār liekaties esam kārtīgi cilvēki, kādus dievs tas kungs mīl. Par to, ko jūs esat nogrēkojušies, jums jāsaņem savs sods, un es redzu, ka jūs ar prieku un labprātību paciešat, ko dievs jums ir uzlicis.
— Par ko jūs nosodīja? — viņš griezās pie Sveika.
— Dievs man uzlika sodu ar pulka komandiera pavēli, •— Sveiks dievbijīgi atbildēja, — par to, ka es no manis neatkarīgu apstākļu dēļ laikā neierados pulkā.
— Dievs ir žēlsirdīgs un taisnīgs, — feldkurats svinīgi noteica, — viņš zina, ko sodīt, jo ar to viņš parāda savu gaišredzību un visvarenību. Un par ko jūs sēžat, brīvprātīgais?
— Tāpēc, ka žēlīgajam dievam labpatika man uzsūtīt reimatismu, — tas atbildēja, — un es kļuvu iedomīgs. Pēc soda izciešanas mani nosūtīs darbā uz virtuvi.
— Dievs labi dar' ko darīdams, — paters pacilātā balsī atsaucās, izdzirdējis pieminam virtuvi, — arī tur kārtīgs cilvēks var tikt uz priekšu. Inteliģentus cilvēkus taisni vajadzētu sūtīt virtuves darbos, lai ēdienos rastos dažādība, jo galvenais nav vis vārīšana pati, bet tā mīlestība, ar kādu ēdienus pagatavo un visādi sakombinē. Ņemsim, piemēram, mērces. Ja kāds inteliģents cilvēks taisa sīpolu mērci, tad viņš ņem visādus dārzeņus un sasautē tos sviestā, pēc tam pieliek piparus, virces, drusku muskata, ingvera, kamēr parastais vienkāršais pavārs novāra sīpolus un pielej klāt melni piedegušus liellopu taukus. Jūs es tiešām labprāt redzētu drīzumā kādā virsnieku virtuvē. Ja cilvēkam trūkst inteliģences, tad šādā tādā vienkāršā amatā tas viņam nekaitē un viņš tiek dzīvei cauri, bet virtuvē to tūlīt mana. Vakar vakarā Budejovicē mums pasniedza virsnieku klubā nieres a la madeira. Kas tās bija gatavojis, tam tiešām dievs atlaidis visus grēkus, tas bija īsts inteliģents, un viņiem patiešām esot virtuvē kāds skolotājs no Skučas. Šādas pašas nieres a la madeira es tiku ēdis 64. zemessargu pulka virsnieku klubā. Tām bija piemestas ķimenes, nu, tā, kā parastos traktieros pieber piparus. Un kas tās bija gatavojis? Ko tas pavārs bija pirms karadienesta darījis? Barojis lopus kādā zemnieku ciemā.
Feldkurats apklusa uz mirkli un tad novirzīja sarunu uz virtuves problēmām vecajā un jaunajā derībā un paskaidroja, ka arī tajos laikos lielu uzmanību veltījuši garšīgiem ēdieniem pēc dievkalpojuma un citiem baznīcas godiem. Pēc tam viņš uzaicināja visus kaut ko uzdziedāt, un Sveiks kā vienmēr nevietā uzvilka:
Iet Marina staigāt pa miestiņu, Klāt cientevs ar vīna muciņu.
Tomēr feldkurats neapvainojās.
— Nemaz jau nevajadzētu muciņas vīna, būtu tik bijis kaut drusciņ ruma, — viņš sacīja, visai draudzīgi smaidīdams, —■ un no Marinām arī labāk atsacīties, tās tikai noved pie grēkošanas.
Kapralis uzmanīgi pataustījās pa šineli un izvilka no turienes plakanu pudeli ar rumu.
— Padevīgi ziņoju, virsfeldkurata kungs, — viņš klusu teica, un varēja redzēt, kāds upuris tas viņam bija, — ja vien jūs neņemat ļaunā …
— Kas tur ko ļaunā ņemt, puis, — jautrā balsī atsaucās iepriecinātais paters. — Nu, tad es uzdzeršu uz mūsu ceļa laimīgām beigām!
— Jēzus Marija, — kapralis nopūtās, redzēdams, ka pēc pamatīga malka pudele noplaka līdz pusei.
— Re, kāds jūs esat! — feldkurats padraudēja viņam ar pirkstu un zīmīgi pameta ar acīm brīvprātīgajam. — Jūs sākat dieva vārdu nelietīgi velti valkāt. Par to jās dievs tas kungs bez soda neatstās.
Paters vēlreiz pielika plakano pudeli pie mutes un tad pasniedza to Sveikam, pavēlēdams:
— Pabeidz!
— Pavēle paliek pavēle, — Sveiks labsirdīgi sacīja, pasniegdams tukšo pudeli kapralim, un tas atbildēja ar tik dīvaini zvērojošu skatienu, kāds piemīt tikai vājprātīgam.
— Līdz Vīnei es vēl drusku nošņākšos, — feldkurats noteica, — bet, tiklīdz iebrauksim Vīnē, pamodiniet mani.
— Bet jūs, — viņš griezās pie Sveika, — jūs aizejiet uz mūsu virsnieku virtuvi, paņemiet paplāti un atnesiet man pusdienas! Sakiet, ka tās ir virsfeldkuratam Lacinas kungam. Raugieties, lai jūs dabūtu dubultu porciju! Ja būs knedliki, tad neņemiet galiņu, tā var viegli iepirkties. Tad atnesiet no virtuves pudeli vīna un paņemiet līdzi katliņu, lai jums tur ielej rumu!
Paters L.acina pagrābstījās pa kabatām.
— Klausieties, — viņš teica kapralim, — man nav sīkas naudas, aizdodiet man vienu guldeni! Tā, te jums būs. Kā jūs sauc?
— Sveiks.
— Te jums, Šveik, būs guldenis ceļam. Kapraļa kungs, aizdodiet man vēl vienu guldeni! Redziet, Šveik, šo otru guldeni
jūs dabūsiet, ja būsiet visu izpildījis, kā nākas. Tad vēl paņemiet man papirosus un cigārus. Ja izsniedz šokolādi, tad paķeriet dubultu porciju, ja dod konservus, tad raugiet dabūt žāvētu mēli vai zosu aknas. Ja dod Ementales sieru, tad uzmanieties, ka jums nenogriež malas gabalu, bet, ja ir ungāru desas, tad es negribu nekādus galus, bet tā glīti no paša vidus, lai būtu sulīgāk.
Feldkurats izstiepās uz sola un pēc brīža iemiga.
— Man šķiet, — brīvprātīgais sacīja kapralim, kamēr paters krāca, — jūs varat būt pilnīgi apmierināts ar mūsu atradeni. Puika kā nagla.
— Viņš ir, kā mēdz teikt, atšķirts no krūts, — Šveiks piezīmēja, — viņš jau dzer no pudelītes.
Kapralis brīdi cīnījās pats ar sevi, tad pēkšņi pazaudēja visu apakšnieka goddevību un skarbi noteica:
— Uz cita rēķina viegli būt labam.
— Ar to sīknaudu, kuras viņam nav, — Sveiks turpināja, — viņš man atgādina kādu Mličko, mūrnieku no Deivicas. Tam arī nekad nebija sīknaudas, kamēr viņš iekrita līdz kaklam parādos un viņu apcietināja par krāpšanu. Lielas sumas viņš vienmēr nodzēra, bet sīknaudas viņam nebija.