— 75. pulkā, — kāds no sargkareivjiem ierunājās, — kapteinis pirms kara nodzēra visu pulka kasi, un viņam bija jāaiziet no pulka, bet tagad viņš ir atkal kapteinis, un kāds feld- febelis, kas kronim bija nozadzis atlokiem domāto vadmalu — pāri par divdesmit baķu, tagad ir štaba feldfebelis, bet kādu kājnieku nesen nošāva Serbijā par to, ka viņš bija apēdis vienā reizē visus konservus, ar ko viņam bija jāiztiek trīs dienas.
— Tas nepieder pie lietas, — kapralis pārtrauca, — bet tiesa kas tiesa: izspiest no nabaga kapraļa divus guldeņus dzeramnaudai .. .
— Saņemiet savu guldeni, ■— Šveiks noteica, •— es negribu uz jūsu rēķina iedzīvoties. Un, ja viņš man iedos to otro guldeni, tad es jums to arī atdošu, lai jūs negaustos. Jums taču vajadzētu priecāties, kad jūsu priekšniecība aizņemas no jums naudu iesviķošanai. Jūs esat liels egoists. Te ir runa par nožēlojamiem diviem guldeņiem, bet es labprāt gribētu jūs redzēt, kad jums būtu jāupurē sava dzīvība sava priekšnieka labā, kad viņš gulētu ievainots kaut kur pie ienaidnieka ierakumiem un jums vajadzētu viņu izglābt un aiznest drošībā uz
savām rokām, bet jums drāztu virsū gan šrapneļus, gan visu pārējo.
— Jums jau gan būtu bikses pilnas, plātausis tāds, — kapralis aizstāvējās.
— Neviena kauja nepaiet bez tādiem gadījumiem, — atsaucās atkal kāds no sargkareivjiem. — Nesen mums kāds ievainots biedrs stāstīja Budejovicē, ka tad, kad viņi gājuši uz priekšu, ar viņu tas atgadījies trīs reizes. Pirmo reizi, kad viņi atstājuši ierakumus un aizlīduši līdz dzeloņstiepļu aizžogojumiem, otru reizi, kad sākuši tos griezt pušu, un trešo reizi viņš pielaidis bikses, kad krievi metušies ar durkļiem viņiem virsū un klieguši «urā». Tad mūsējie likušies skriešus uz saviem ierakumiem, un no visa vada nav bijis neviena, kam biksēs būtu skaidrība. Bet kāds kritušais, kas bijis palicis guļot virs ierakumiem ar kājām lejup un kam šrapnelis bijis norāvis pus- galvu, nu taisni kā ar nazi nogriezis, — tas pēdējā brīdī vēl paspējis tā aptaisīties, ka no viņa biksēm viss tecējis pāri zābakiem kopā ar asinīm ierakumos. Un taisni tur apakšā gulējusi vina galvas otrā puse ar visām smadzenēm. Jā, cilvēks gan nevar paredzēt, kas ar viņu notiks.
— Dažreiz atkal cilvēkam kaujā kļūst nelabi, kad viņš ierauga ko pretīgu, — Sveiks sacīja. — Prāgā, Pohorželecas ielā, «Panoramā» mums reiz stāstīja kāds slims kareivis no Pržemišļas, kurš vēl nebija gluži atlabis, kā viņam gadījies durkļu cīņā pie kāda cietokšņa. Viņam priekšā pēkšņi parādījies kāds krievs laba kalna lielumā un brucis viņam virsū ar durkli, un tam krievam bijusi liela pile deguna galā. Kā viņš paskatījies uz šo pili, uz šito lāsteku, tā viņam kļuvis tik nelabi, ka bijis jāskrien uz pārsienamo punktu, kur konstatēts, ka viņš saslimis ar koleru. Tad viņu aizsūtījuši uz koleras baraku Peštā, un tur viņš saķēris koleru no tiesas.
— Vai tas bija vienkāršs ierindnieks vai kapralis? — brīvprātīgais ievaicājās.
— Tas bija kapralis, — Sveiks mierīgi atbildēja.
— Nu, tas varētu notikt arī ar katru brīvprātīgo, — kapralis savā muļķībā atsaucās, pie tam uzvaroši paskatīdamies uz brīvprātīgo, it kā teikdams: «Re, kā es tev sadevu, ko nu tu sacīsi?»
Bet brīvprātīgais klusēja un atgulās uz sola.
Vilciens tuvojās Vīnei. Tie, kas negulēja, vēroja pa logiem stiepļu žogus un nocietinājumus ap Vīni, kas visam vilcienam iedvesa nospiestības sajūtu. Pat Kašperkalnu aitu ganu nerimstošo rēkšanu: «Wann ich kumm, wann ich kumm, wann ich wieda, wieda kumm,» — apklusināja nepatīkamais iespaids no dzeloņstieplēm, kas apjoza visu Vīni.
— Viss kārtībā, — Šveiks sacīja, vērodams ierakumus,
— viss pilnīgā kārtībā, tikai vīnieši, dodamies zaļumos, var uz šim stieplēm saplēst bikses. Te cilvēkam jābūt ļoti uzmanīgam.
— Vīne vispār ir visai svarīga pilsēta, — viņš turpināja,
— cik daudz plēsīgu zvēru gan nav vienā pašā Šenbrunas zvēru dārzā! Kad es pirms vairākiem gadiem biju Vīnē, tad man vislabāk patika apskatīt pērtiķus, bet, kad kāda augsta persona izbrauca no Šenbrunas pils, tad sardze nevienu nelaida cauri. Es biju kopā ar kādu drēbnieku no desmitā iecirkņa, un viņu arestēja, jo viņš par katru cenu gribēja tos pērtiķus redzēt.
— Vai jūs pilī arī esat bijis? — kapralis jautāja.
— Tur ir gan skaisti, — Šveiks atbildēja, — pats es neesmu bijis, bet man stāstīja kāds, kas tur bijis. Vislepnākais — tā ir pils sardze. Tiem jābūt divi metri gariem, un pēc izdienas viņi dabū trafiku Un princešu tur ir, ka biezs.
Viņi izbrauca cauri kādai stacijai, un aiz viņiem noskanēja Austrijas himna, ko spēlēja kāda laikam aiz pārpratuma atsūtīta kapela., jo tikai pēc laba laika viņi iebrauca citā stacijā, kur vilciens pieturēja, kur izsniedza uzturu un bija sagatavota svinīga sagaidīšana.
Tomēr tās vairs nebija kara pirmās dienas, kad kareivji, braukdami uz fronti, pārēdās katrā stacijā, kur viņus sagaidīja idiotiskās baltās drēbēs tērptas jaunavas ar vēl idiotiskākām sejām, ar neiedomājami muļķīgiem puķu pušķiem un vēl muļķīgāku kādas kundzītes uzrunu, kuras vīrs tagad tēloja pārliecināta patriota un republikaņa lomu.
Svinīgā delegācijā sastāvēja no trim Austrijas Sarkanā Krusta locekļiem, divām kaut kādas Vīnes sieviešu kara savienības loceklēm un oficiāliem pārstāvjiem no Vīnes maģis- trata un komandantūras.
Viņu sejās izpaudās nogurums. Militārie vilcieni traucās cauri dienu un nakti, sanitarvilcieni ar ievainotajiem brauca
1 Trafika — bodīte, kur pārdod zīmogmarkas, papirosus un tabaku, uz ko Austroungārijā bija valsts monopols. Koncesiju uz trafiku mēdza piešķirt invalidiem, izdienējušiem kareivjiem utt.