cauri katru stundu, stacijās gandrīz nepārtraukti bīdīja vagonus ar gūstekņiem no vienām sliedēm uz otrām, un visur tur vajadzēja būt klāt šo dažādo korporāciju un savienību locekļiem. Tā tas gāja dienu pēc dienas, un sākotnējo sajūsmu aizstāja žāvas. Gan šie sagaidītāji nomainīja cits citu dežūrās, bet katrs, kam bija pienākums parādīties kādā Vīnes stacijā, izskatījās tikpat noguris kā tie, kas šodien saņēma Budejovices pulku.
No lopu vagoniem raudzījās ārā kareivji ar tādu bezcerības izteiksmi sejā, it kā viņiem tūlīt būtu jāiet pie karātavām.
Viņiem tuvojās dāmas un izdalīja cepumus ar cukura burtu uzrakstiem: «Sieg und Rache», «Gott, strafe England», «Der Osterreicher hat ein Vaterland. Er liebt's und hat auch Ursache fūrs Vaterland zu kampfen».[81]
Varēja redzēt, kā kalnieši no Kašperkalniem piebāž pilnas mutes ar cepumiem, bet bezcerīgā izteiksme viņu sejās nenozuda.
Tad katrai rotai bija jāiet pēc pusdienām uz karalauka virtuvēm, kas bija novietotas aiz stacijas.
Tur atradās arī virsnieku virtuve, uz kurieni devās Sveiks izpildīt feldkurata uzdevumu, kamēr brīvprātīgais palika gaidīt, lai viņu pabaro, jo divi sargkareivji aizgāja pēc pusdienām visam arestantu vagona personālām.
Sveiks izpildīja uzdoto ļoti labi un, nākdams pāri sliedēm, ieraudzīja virsleitnantu I.ukašu, kas pastaigājās pa sliežu ceļu, gaidīdams, ka viņam arī kas atliks no virsnieku virtuves.
Viņa stāvoklis bija visai neapskaužams, jo pagaidām viņam kopā ar virsleitnantu Kiršneru bija viens kalpotājs. Sis radījums rūpējās tikai par savu kungu un pilnīgi sabotēja virsleitnantu Lukašu.
— Kam jūs to nesat, Šveik? — nelaimīgais virsleilnants ievaicājās, kad Sveiks nolika zemē veseiu grēdu dažādu mantu, ko bija izspiedis virsnieku virtuvē un nesa, ietinis savā šinelī.
Sveiks uz mirkli sastomījās, bet tūliņ atkal apķērās. Viņa sejā bija lasāms prieks un sirdsmiers, kad viņš atbildēja:
— Tas ir jums, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Es tikai nezinu, kur ir jūsu kupeja un vai vilciena komandanta
kungam nebūs kas pretī, ka es eju jums lidzi. Man liekas, ka viņš ir liels cūka.
Virsleitnants Lukašs jautājoši pavērās Sveikā, bet tas tikpat labsirdīgi un uzticības pilns turpināja:
— Viņš tiešām ir cūka, obrlajtnanta kungs. Kad viņš ienāca pārbaudīt vagonu, es viņam tūlīt sacīju, ka pulkstenis ir jau vienpadsmit, ka es savu sodu esmu izcietis un ka mani vajag vai nu pārvest uz lopu vagonu, vai pie jums, bet viņš man rupji noteica, ka man esot jāpaliek turpat, kur es esot, lai es jums, obrlajtnanta kungs, vismaz ceļā neiztaisot kādu nesmukumu.
Sveiks pieņēma īstu mocekļa izskatu.
— It kā es jums, obrlajtnanta kungs, vispār būtu kādu nesmukumu iztaisījis.
Virsleitnants Lukašs tikai nopūtās.
— Nesmukumu, — Sveiks turpināja, — es jums tiešām nekādu neesmu iztaisījis, bet, ja kas ir noticis, tad tā ir nejaušība, paša dieva pirksts, kā teica vecais Vaničeks no Pelchrži- movas, kad bija atsēdējis savu trīsdesmit sesto reizi. Es nekad neesmu tīšu prātu ko sliktu darījis, obrlajtnanta kungs, vienmēr esmu gribējis izdarīt ko kārtīgu un labu, un es nekā nevaru lidzēt, ja mums abiem no tā nav atlēcis nekāds labums, vienīgi viens posts un bēdas.
— Neraudiet taču, Sveik! — virsleitnants Lūkass laipni sacīja, kad viņi tuvojās staba vagonam. — Es visu nokārtošu, lai jūs atkal paliktu pie manis.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es neraudu. Man tikai pēkšņi tā apsāpējās sirds par to, ka mēs abi esam tie nelaimīgākie cilvēki šajā karā un vispār zemes virsū un pasi tur nekā nevaram darīt. Tas ir briesmīgs liktenis, kad tā padomā vien, cik es no laika gala. esmu bijis rūpīgs…
— Nu, apmierinieties, Šveik!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es gan sacītu, ja tas nebūtu pret disciplīnu, ka es vispār nevaru apmierinā- ties, bet tagad man jāsaka, ka, paklausot jūsu pavēlei, esmu jau pilnīgi mierīgs.
— Tad rāpieties vien vagonā, Šveik!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jau rāpjos.
Kara nometnē Mostā valdīja nakts klusums. Kareivji drebēja savās barakās no aukstuma, bet virsnieku barakās vēra logus vaļā, jo tur bija pārkurināts.
Šad tad bija dzirdami soļi, jo pie atsevišķiem objektiem nostādītā sardze staigāja uz priekšu un atpakaļ, lai aizdzītu miegu.
Lejā, Mostā pie Litavas, spīguļoja ķ. un ķ. gaļas konservu fabrikas ugunis, kur darbs ritēja dienu un nakti, pārstrādājot dažādus atkritumus. Tā kā vējš pūta no tās puses, tad kara nometne oda pēc pūstošām dzīslām, nagiem un kauliem, no kā gatavoja viras konservus.
No pamestā paviljona, kur miera laikos fotogrāfi uzņēma kareivjus, kas te pavadīja savu jaunību šaujamlaukumā, varēja saredzēt Litavas ielejā sarkano elektrisko spuldzi pie prieka mājas «Kukuruzas vārpa». Šajā mājā, ko 1913. gadā, lielo Šopronas manevru laikā, pagodināja ar savu apmeklējumu erchercogs Stefans, katru dienu salasījās virsnieku sabiedrība.
Tas bija visvairāk izdaudzinātais lokāls, ko vienkārši kareivji un brīvprātīgie nedrīkstēja apmeklēt. Tie gāja uz «Rožu mājiņu», kuras zaļo spuldzi arī varēja redzēt no pamestā fotoateljē.
Te bija spēkā tas pats kārtu iedalījums kā vēlāk frontē, kad ķeizarvalsts nevarēja savam karaspēkam ne ar ko citu palīdzēt kā ar ceļojošām prieka mājām pie brigādes staba, tā saucamajiem «pufiem».
Tajos laikos bija ķ. un ķ. virsnieku pufs, ķ. un ķ. apakšvirsnieku un ķ. un ķ. kareivju pufs.
Mosta pie Litavas staroja ugunīs, un otrā pusē tiltam mirdzēja Kiralihida. Cisleitanija un Transleitanija. Austrija un Ungārijā. Abās pilsētās, tiklab Ungārijas, kā Austrijas, spēlēja čigānu kapelas, gaiši laistījās kafejnīcu un restorānu logi, iekšā dzēra un dziedāja. Vietējie pilsoņi un ierēdņi apmeklēja šīs kafejnīcas un restorānus kopā ar savām sievām un pieaugušajām meitām, un Mosta pie Litavas un Kiralihida nebija nekas cits kā viens liels prieka nams.