Kādā no nometnes virsnieku barakām Šveiks gaidīja pārnākam virsleitnantu Lukašu, kas bija vakarā aizgājis uz teātri un vēl nebija atgriezies. Šveiks sēdēja atsegtajā virsleitnanta gultā, bet viņam pretim uz galda sēdēja majora Vencla kalpotājs.
Majors bija atkal atgriezies pulkā, kopš Serbijā pie Drinas bija konstatēta viņa galīgā nespējība. Stāstīja, it kā viņš licis izjaukt un iznīcināt pontonu tiltu, kad puse viņa bataljona vēl atradusies otrā krastā. Tagad viņš bija iecelts par Kiralihidas komandantu, un viņam bija arī darīšanas ar nometnes inten- danturu. Virsnieki runāja savā starpā, ka tagad majors Vencls tikšot atkal uz zaļa zara. Lukaša un Vencla istabas atradās vienā gaitenī.
Majora Vencla kalpotājs Mikulašeks, maza auguma baku- rētains cilvēciņš, svaidījās kājām un šķendējās:
— Es tikai brīnos, ka tas vecais spoks vēl nenāk. Nudien, es gribētu zināt, kur cilvēks viņa gados var visu nakti no- blandīties. Būtu vismaz atstājis man istabas atslēgu, tad es varētu likties garšļaukus un tempt. Vīna man tur, cik nevajag.
— Viņš to zogot, — pārtrauca Šveiks, kas omulīgi smēķēja sava virsleitnanta cigaretes, jo pēdējais savā istabā bija tam aizliedzis kvēpināt pīpi — Tev taču droši vien zināms, no kurienes jūs to visu dabūjat?
— Es eju turp, kurp viņš man pavēl, — Mikulašcks atbildēja sīka balstiņā, — viņš man iedod rakstu, lai es saņemu slimniekiem vīnu, un es nesu to uz māju.
— Un, ja viņš tev pavēlētu, lai tu aplaupi pulka kasi, vai to tu arī izdarītu? Te pie manis tu lamājies, bet viņa priekšā drebi kā jēra ļipa.
Mikulašeks pablisināja mazās ačeles.
— Lika nu pagaidīt.
— Kas tev ko gaidīt, pienapuika tāds! — Sveiks viņam uzbrēca, bet tūlīt apklusa, jo durvis atvērās un ienāca virsleitnants Lukašs. Viņš, kā tūliņ varēja redzēt, bija ļoti labā omā, jo cepuri bija uzlicis otrādi.
Mikulašeks tā pārbijās, ka aizmirsa nolēkt no galda. Viņš militāri sveicināja tāpat sēžot, nemaz neiedomādamies, ka viņam nav cepures galvā.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka te viss ir kārtībā, — Sveiks raportēja, militāri saslējies pēc visiem priekšrakstiem, kaut gan cigarete viņam joprojām bija mutē.
Virsleitnants Lukašs to tomēr neievēroja un devās taisni pie Mikulašeka, kas, acis izbolījis, sekoja katrai virsleitnanta kustībai, bet pats vēl vienmēr sēdēja uz galda un turēja roku pie iedomātās cepures.
— Virsleitnants Lukašs, — virsleitnants sacīja, pienākdams diezgan nedrošiem soļiem pie Mikulašeka, — un kā jūs sauc?
Mikulašeks klusēja. Lukašs paņēma krēslu, apsēdās pie galda Mikulašekam priekšā, apskatīja viņu un tad sacīja Sveikam:
— Sveik, izņemiet no manas somas dienesta revolveri!
Visu laiku, kamēr Sveiks meklēja pa somu, Mikulašeks
klusēja un, aiz bailēm kā pamiris, raudzījās virsleitnantā. Ja viņš arī apjēdza, ka sēž uz galda, tad tas viņa šausmas tikai pavairoja, jo viņa kājas skārās pie sēdošā virsleitnanta ceļiem.
— Ei, kā jūs sauc, cilvēka gabals? — virsleitnants viņam uzsauca.
Mikulašeks joprojām klusēja. Kā viņš vēlāk paskaidroja, viņu, virsleitnantam negaidīti ierodoties, ķēris kaut kas triekai līdzīgs. Viņš gribējis nolēkt no galda, bet nav varējis, gribējis atbildēt, bet nav varējis, gribējis pārtraukt salutēšanu, bet nekas nav iznācis.
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks raportēja, — ka revolveris nav pielādēts.
— Tad pielādējiet to, Šveik!
— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mums nav patronu, un to tur būs arī pagrūti nošaut nost no galda. Es atļaušos piebilst, obrlajtnanta kungs, ka tas ir Mikulašeks, majora Vencla kunga kalpotājs. Viņš pastāvīgi pazaudē valodu, tiklīdz ierauga kādu no virsnieku kungiem. Viņš vispār kaunas runāt. Viņš, kā jau es teicu, vispār ir tāds drusku apdauzīts, mazliet ķerts. Majors Vencla kungs atstāj viņu vienmēr gaitenī, kad pats aiziet uz pilsētu, un tad viņš tā mētājas pa barakām pie citiem kalpotājiem. Un ja nu vēl būtu bijis iemesls tā pārbaidīties, bet nekas tāds taču nav noticis.
Sveiks nospļāvās, un no viņa balss varēja skaidri nojaust, cik dziļi viņš nicina majora Vencla kalpotāja gļēvulību un kareivim nepiedienīgo izturēšanos.
— Atļaujiet, — Šveiks turpināja, — ka es viņu paostu!
Viņš novilka zemē Mikulašeku, kas joprojām idiotiski
blenza uz virsleitnantu, nostādīja to uz kājām un paostīja viņa bikses.
— Vēl ne, — viņš ziņoja, — bet drīz būs. Vai lai izvācu viņu ārā?
— Izvāciet viņu, Šveik!
Šveiks izveda trīcošo Mikulašeku gaitenī, aizvēra durvis un sacīja viņam:
— Tātad es tev esmu izglābis dzīvību, jēra dvēsele. Par to tu man pa kluso pusi atnesīsi pudeli vīna, kad majors Vencla kungs atgriezīsies. Bez jokiem. Es tev patiešām izglābu dzīvību. Kad mans obrlajtnants piedzeras, tad vairs nav labi. Tad tikai es protu tikt ar viņu galā, neviens cits.
— Es esmu . . .
— Zaķapastala tu esi, — Šveiks nicinoši izmeta, — sēdi nu uz sliekšņa un gaidi, kamēr tavs majors Vencls pārnāk!
— Beidzot jūs ienācāt gan, — virsleitnants Lukašs sagaidi i a Sveiku. — Es gribu ar jums parunāt. Nestāviet nu atkal tik muļķīgi izstiepies! Sēdiet, Šveik, lai paliek visi priekšraksti! Turiet muti un klausieties labi uzmanīgi! Vai jūs zināt, kur Kiralihidā atrodas Šoproni iela? Metiet pie malas savu: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es nezinu.» Ja nezināt, tad sakiet: «Nezinu,» — un pietiek. Uzrakstiet uz papīra: «Šoproni iela Nr. 16.» Tanī mājā ir dzelzslietu tirgotava. Vai jūs zināt, kas ir dzelzslietu tirgotava? Dieva dēļ, nesakiet: «Padevīgi ziņoju.» Sakiet: «Zinu,» — vai: «Nezinu.» Tātad jūs zināt, kas
