ir dzelzslietu tirgotava? Zināt, labi. Šī tirgotava pieder kādam ungaram Kakonijam. Jūs zināt, kas ir ungārs? Sasodīts, zināt vai nezināt? Zināt, labi. Virs tirgotavas ir otrais stāvs, un tur viņš dzīvo. Vai jums tas ir zināms? Nav zināms? Nu, velns lai sasper, es taču jums saku, ka viņš tur dzīvo. Vai jums ar to pietiek? Pietiek, labi. Ja jums ar to nepietiktu, tad es liktu jūs iesēdināt. Vai jūs pierakstījāt, ka to subjektu sauc par Kakoniju? Labi, tad rīt agri, ap pulksten desmitiem, jūs iesiet uz pilsētu, uzmeklēsiet šo namu, uzkāpsiet otrajā stāvā un no- dosiet Kakonija kundzei šo vēstuli.
Virsleitnants Lukašs atpogāja krūšu kabatu un žāvādamies pasniedza Sveikam vēstuli baltā aploksnē bez adreses.
— Tas ir ļoti svarīgs uzdevums, Šveik, — viņš turpināja. — Uzmanība nekad nav par ļaunu, un tāpēc, kā redzat, vēstule ir bez adreses. Es uz jums pilnīgi paļaujos, ka jūs nodosiet vēstuli īstajās rokās. Atzīmējiet vēl, ka to dāmu sauc Etele,
tātad pierakstiet: «Etele Kakonija kundze.» Es jums vēlreiz atkārtoju, ka vēstule jānodod katrā ziņā un slepeni un tad jāgaida atbilde. Ka jūs gaidīsiet atbildi, tas ir vēstulē rakstīts. Vai jums vēl kas vajadzīgs?
— Ko tad lai dara, obrlajtnanta kungs, ja man atbildes nedod?
— Tad atgādiniet, ka atbilde jums vajadzīga, lai tur lūst vai plīst, — virsleitnants atbildēja, no .jauna nožāvādamies visā rīklē. — Tagad gan es iešu gulēt, šodien tiešām esmu noguris. Ko tikai es neesmu dzēris… Es domāju, ka ikviens būtu noguris pēc tāda vakara un tādas nakts.
Virsleitnantam Lūkasam sākumā nebija nodoma tik ilgi palikt ārpus mājas. Viņš pievakarē bija aizgājis uz pilsētu un iegriezies Kiralibidā ungāru teātrī, kur rādīja kādu ungāru opereti ar resnām ebrejietēm galvenajās lomās. Viņas valdzināja skatītājus visvairāk ar to, ka dejojot augstu svaidīja kājas un nenēsāja ne triko, ne biksīšu un virsnieku kungiem par lielāku kairinājumu bija kā tatarietes noskuvušas ķermeņa apakšdaļā visus matiņus. Tiesa, galerijai no tā bija maz prieka, bet toties jo lielāks artilērijas virsniekiem, kas sēdēja parketā un, lai nepalaistu garām neviena sīkuma no šā jaukā skata, ņēma līdzi teātrī savus artilērijas tālskatus.
Virsleitnantu Lukašu tomēr neieinteresēja šī interesantā cūcība, jo noīrētais teātra binoklis nebija achromatisks un gurnu vietā viņš saredzēja pavīdam tikai violetus plankumus.
Pirmā cēliena starpbrīdī viņa uzmanību saistīja kāda dāma, kas vedināja uz garderobi savu pavadoni, kungu vidējos gados, un paskaidroja tam, ka viņa tūlīt došoties mājup un tādas cūcības neskatīšoties. Viņa runāja vāciski un diezgan skaļi, bet viņas pavadonis atbildēja ungariski:
— I.,abi, sirsniņ, iesim, es esmu ar mieru. Tas tiešām ir nepieklājīgi.
— Es ist ekelhaft,[82] — dāma sašutusi atbildēja, kamēr kungs viņai aplika vakara mēteli. Viņas acis liesmoja no dusmām par šādām bezkaunībām — lielas, melnas acis, kas tik labi piederējās viņas staltajam augumam. Viņa paskatījās uz virsleitnantu Lukašu un vēlreiz sašutumā atkārtoja:
— Ekelhaft, wirklich ekelhaft![83]
Garderobiste informēja Lukašu, ka tas esot Kakoniju laulātais pāris. Vīram piederot dzelzslietu tirgotava Šoproni ielā 16. — Viņš dzīvo ar Eteles kundzi otrajā stāvā, — garderobiste stāstīja ar vecas savedējas valodīgumu, — viņa ir vāciete no Šopronas pilsētas, un viņš ir ungārs. Mums jau te visi sajaukušies.
Virsleitnants Lukašs paņēma tūliņ garderobē mēteli un devās uz pilsētu, kur lielā restorānā «Pie erchercoga Albrechta» satika vairākus 91. pulka virsniekus.
Viņš nerunāja daudz, toties vairāk dzēra un pārdomāja, ko varētu uzrakstīt stingrajai, morāliskajai, daiļajai dāmai, kas viņu noteikti vairāk pievilka nekā visas tās pērtiķienes, kā virsnieki mēdza dēvēt operetes mākslinieces.
Viņš devās ļoti labā omā uz mazo kafejnīcu «Pie sv. Stefana krusta», kur paņēma atsevišķu kabinetu, izdzinis no turienes kādu rumanieti, kas piedāvājās izģērbties kaila un nodoties pilnīgi viņa rīcībā, pasūtīja tinti, spalvu, vēstuļpapīru un pudeli konjaka un pēc pārdomām un apsvērumiem sacerēja šādu vēstuli, kas viņam likās visskaistākā no visām, ko viņš jebkad uzrakstījis:
«Godātā kundze!
Vakar es biju vietējā teaira izrādē, kura jūs tā sadusmoja. Es visa pirmā cēliena laikā vēroju Jūs un Jūsu vira kungu. Cik varu spriest…»
«Viņu nav ko žēlot,» virsleitnants Lukašs nodomāja. «Kādas tiesības šādam subjektam uz tādu skaistu sievu? Viņš pats taču izskatās pēc noskūta paviana.» Viņš rakstīja tālāk:
«… Jūsu vīra kungs ar vislielāko aizrautību noraudzījās tanīs nepieklājībās, ko rādīja uz skatuves un kas Jūsos, godātā kundze, modināja tikai pretīgumu, jo tā nebija māksta, bet zemiska spekulēšana uz cilvēku intīmākajām jūtām.»
«Kas tai sievietei par krūtīm!» virsleitnants Lukašs iedomājās. «Drošāk uz priekšu!»
«Piedodiet, godātā kundze, ka es, Jums svešs cilvēks, Iedrošinos tik atklāti ar Jums runāt! Esmu redzējis savā mūžā daudz sieviešu, bet neviena nav mani ietekmējusi tā kā Jūs, jo Jūsu spriedumi un dzīves uzskati pilnīgi sakrīt ar manējiem. Esmu pārliecināts, ka Jūsu vīra kungs ir liels patmīlis, kas velk Jūs sev līdz…»
«Tas neder,» virsleitnants Lukašs noteica, pārsvītroja «velk Jūs sev līdz» un tā vietā uzrakstīja:
«. .. kas savu interešu dēj ved Jūs, godātā kundze, uz tādām teatra izrādēm, kas atbilst vienīgi viņa gaumei. Es mīlu atklātību. Es negribu nekādi iejaukties Jūsu privātā jā dzīvē, bet vēlētos tikai parunāt ar Jums vienatnē par tīro mākslu …»
«Te viesnīcās nekas neiznāks, būs jābrauc ar viņu uz Vīni,» virsleitnantam ienāca prātā. «Vajadzēs dabūt komandējumu.»
«Tāpēc es iedrošinos, godātā kundze, lūgt Jūs noteikt vietu un laiku, lai mēs godīgā kārtā varētu tuvāk iepazīties, ko Jūs taču neatteiksiet cilvēkam, kuru tuvākajā laikā gaida smagās karci gaitas un kurš Jūsu laipnās piekrišanas gadījumā arī kaujas versmē uzglabās visskaistākās atmiņas par kādu dvēseli, kas viņu tāpat sapratusi, kā viņš to sapratis. Jūsu lēmums būs man ceļa rādītājs, Jūsu atbilde —- izšķīrējs mirklis manā dzīvē.»