Bet Šveiks jau bija aiz durvīm un steidzās uz savu kaujas rotas kanceleju.
Vaneks palika viens, jo nekādi nevarēja sacīt, ka štaba feldfebelis būtu viņam līdzvērtīgs galda biedrs. Tas jutās pilnīgi pats par sevi un, glāstīdams vīna mēriņu, buldurēja visādus dīvainus, nesakarīgus teikumus gan čechiski, gan vāciski:
Mantzinis aiz gara laika sāka bungot pirkstiem kādu maršu, bet viņam nenācās ilgi skumt, jo durvis atvērās un ienāca virsnieku virtuves pavārs Juraida, kas tūlīt atlaidās krēslā.
— Šodien, — viņš sāka tarkšķēt, — mēs dabūjām pavēli iet un saņemt konjaku ceļam. Bet, tā kā mums nebija nevienas tukšas pudeles, tad mums vajadzēja iztukšot ruma pudeli. Ieķērām pamatīgi. Es pārskaitījos par vairākām porcijām. Pulkveža kungs atnāca vēlu, un viņam pietrūka. Tagad viņam tur gatavo omleti. Tīrie joki!
— Amizanta avantūra! — piebilda Vaneks, kas iedzēries vienmēr mīlēja izteikties skaistiem vārdiem.
Pavārs Juraida sāka filozofēt, kas faktiski saskanēja ar viņa agrāko nodarbošanos. Pirms kara viņš bija izdevis žurnālu par okultiem jautājumiem un grāmatu sēriju «Dzīvības un nāves problēmas». Karadienestā viņš bija pratis iekļūt virsnieku virtuvē un bieži piededzināja cepeti, aizrāvies ar vecindu Pra- gua-Paramita sutru (atklāsmes mācības) tulkojuma lasīšanu.
Pulkvedis Šrēders cienīja viņu kā retumu pulkā, jo kura virsnieku virtuve gan varēja lepoties ar pavāru okultistu, kas, risinādams dzīvības un nāves problēmas, pārsteidza visus ar tik lieliski pagatavotiem cepešiem vai ragū, ka Komarovā nāvīgi ievainotais leitnants Dufeks mirstot sauca tikai pēc Juraidas.
— Jā, — Juraida sacīja ne no šā, ne no tā, tikko turēdamies uz krēsla, pie kam no viņa jau pa desmit soļiem oda pēc ruma. — Kad šodien pulkveža kungam pietrūka porcijas, kad viņš ieraudzīja vienīgi ceptus kartupeļus, tad viņš nonāca «gaki» stāvoklī. Vai jūs zināt, kas tas ir «gaki»? Tas ir izsalkušu garu stāvoklis. Es viņam jautāju: «Pulkveža kungs, vai jums pietiks spēka panest likteņa lēmumu, ka jums šo pusdienu jāiztiek bez teļa nierēm? Karmas likums gan noteic, ka šovakar jūs saņemsiet brīnišķīgu omleti ar kapātām un sautētām teļa aknām.»
— Mīļais draugs, — viņš pēc brītiņa klusi un grūtsirdīgi teica mantzinim, ar neveiklu rokas kustību apgāzdams visas glāzes, kas atradās uz galda. — Visas parādības, būtnes un priekšmeti ir bezmiesīgi. Veids ir bezmiesīgs, un bezmiesība ir veids. Bezmiesība nav atdalāma no veida, veids nav atdalāms no bezmiesības. Kas ir bezmiesība, tas ir veids, kas ir veids, tā ir bezmiesība.
Pavārs okultists nogrima dziļā klusēšanā un, atspiedis galvu rokās, raudzījās uz slapjo, nolaistīto galdu.
Štaba feldfebelis joprojām šļupstēja kaut ko bez sākuma un beigām:
— Labība pazuda no laukiem, galīgi pazuda . .. In dieser Stimmung erhielt er Einladung und ging zu ihr…[103] Vasarsvētkus svin pavasarī…
Mantzinis Vaneks joprojām bungoja pa galdu, dzēra un laiku pa laikam atcerējās, ka pie noliktavas viņu gaida seržants ar desmit kareivjiem. To atcerēdamies, viņš katrreiz nosmējās un atmeta ar roku.
Kad viņš vēlu vakarā ieradās 11. rotas kancelejā, tad atrada Šveiku pie tālruņa.
—• Veids ir bezmiesība, un bezmiesība ir veids, — viņš pats sev noteica, nolikās tāpat apģērbies uz lāviņas un tūlīt iemiga.
Bet Šveiks vēl arvien sēdēja pie tālruņa, jo virsleitnants Lukašs bija zvanījis pirms divām stundām, ka viņš vēl atrodoties apspriedē pie pulkveža kunga, un bija aizmirsis pateikt, ka Šveiks var tālruni atstāt.
Tad zvanīja seržants Fukss, kas ar desmit cilvēkiem bija visu laiku veltīgi nogaidījies mantzini un beidzot pārliecinājies, ka noliktava aizslēgta. Tad viņš bija aizgājis un kareivji cits pēc cita atgriezušies savās barakās.
Laiku pa laikam Šveiks izklaidējās, noņemdams klausuli un pielikdams pie auss. Tas bija kāds visjaunākās sistēmas tālrunis, nupat kā ieviests armijā, un tam bija tā priekšrocība, ka varēja diezgan skaidri un saprotami sadzirdēt arī citu tālruņu sarunas pa visu līniju.
Vezumnieki lamāja artileristus, sapieri piedraudēja par kaut ko karalauka pastam, no poligona bārās uz ložmetēju daļu.
Un Šveiks joprojām sēdēja pie tālruņa.
Apspriede pie pulkveža ieilga. Pulkvedis Šrēders attīstīja visjaunāko karošanas teoriju, sevišķi uzsvērdams mīnmetēju teoriju. Viņš sarunāja visādas aplamības: gan par to, kāda bijusi frontes līnija pirms diviem mēnešiem un kāda tā ir tagad, gan par to, cik nepieciešami cieši sakari starp atsevišķām karaspēka daļām, gan par indīgām gāzēm, ienaidnieku lidmašīnu apšaudīšanu, par aktivās armijas apgādi un beidzot nonāca pie iekšējām attieksmēm armijā.
Viņš sāka runāt par virsnieku attieksmēm pret kareivjiem, par kareivju attieksmēm pret apakšvirsniekiem, par pāriešanu ienaidnieka pusē, par to, ka piecdesmit procenti čechu kareivju esot «politisch verdāchtig» [104].
«Jawohl, meine Herren, der Kramarsch, Schreiner und Klofatsch.» 2
Vairums virsnieku nevarēja vien sagaidīt, kad vecais beigs kult tukšus salmus, bet viņš tikai tarkšķēja vien tālāk par jauno kaujas bataljonu jaunajiem uzdevumiem, par pulka kritušajiem virsniekiem, par cepeliniem, kavaleriju, zvērestu .. .
Pie pēdējiem vārdiem virsleitnants Lukašs iedomājās, ka krietnais kareivis Šveiks netika nodevis zvērestu reizē ar visu kaujas bataljonu, jo viņš tajā laikā atradās divizijas tiesas aresta telpās.
Lukašs pēkšņi nevarēja novaldīt smieklus. Tie bija histēriski smiekli, kas pielipa arī citiem virsniekiem viņa tuvumā, tā ka to ievēroja pulkvedis, kas patlaban bija sācis apspriest pieredzi, kādu vācu karaspēks bija ieguvis, atkāpjoties Arde- nos. Viņam sajuka runa, un viņš nobeidza: