Sveiks lūkojās ar lādu nevainīga jēra skatienu, ka sprukās iedzītais melndzeltenais plēsoņa nespēja izturēt, nolaida acis uz tiesas aktīm un sacīja:
— Es pilnīgi saprastu jūsu sajūsmu, ja tā būtu izpausta citos apstākļos. Jus pats labi zināt, ka jūs veda policists, tāpēc jūsu patriotisma izpausme varēja drīzāk sasmīdināt publiku nekā radīt tam cildenu noskaņojumu, un, bez šaubām, tā ari notika.
' Austroungārijas karoga krāsas bija melns un dzeltens.
— Iet policista uzraudzībā — tas ir smags bridis ikviena cilvēka dzīvē. Taču, ja cilvēks pat šadā grūtā bridi neaizmirst, kas jādara, kad pasludināts karš, tad, manuprāt, tāds cilvēks nav nemaz tik slikts.
Melndzeltenais plēsoņa kaut ko noburkšķēja un vēlreiz ieskatījās Sveikam acīs.
Sveiks atbildēja ar nevainīgu, maigu, kautru, lēnīgu un siltu skatienu.
Kādu mirkli viņi cieši lūkojās viens otrā.
— Vācieties pie velna, Sveik, — šis ierēdņa iemiesojums beidzot noteica, — bet, ja mes jūs vēlreiz notversim, tad es bez kādas pratināšanas nosūtīšu jūs uz kara tiesu Hradčanos. Vai sapratāt?
Iekams viņš paspēja ko piemetināt, Sveiks pieklupa viņam klāt, noskūpstīja roku un. pateicās:
— Lai dievs kungs jums par visu atlīdzina, bet, ja jums ievajagas tīrasiņu sunīša, tad nāciet pie manis, tis tirgojos ar suņiem.
Tā Sveiks atkal tika brīvībā un devās uz mājām.
Ceļā viņš iedomājās, ka vispirms vajadzētu iegriezties traktierī «Pie kausa», un drīz vien atvēra tās pašas durvis, pa kurām nesen bija iznācis slepenpolicista Brelšneidera pavadībā.
Krodziņā valdīja kapa klusums. Telpā atradās pāris apmeklētāju, starp tiem sv. Apolinarija baznīcas sargs. Visi izskatījās sadrūmuši. Aiz letes sēdēja traktiernieka Paliveca sieva un truli raudzījās uz alus krāniem.
— Tā, es nu atkal esmu klāt, — Sveiks jautri sacīja. — Dodiet man glāzi alus! Kur tad Paliveca kungs, vai ir jau mājās?
Atbildes vietā Paliveciene sāka raudāt un, rūgti ieelsoda- mās pie katra vārda, izvaidēja:
— Viņš — dabūja — desmit — gadu — pirms — nedēļas.
— Re nu, — Sveiks noteica, — tad jau septiņas dienas aiz muguras.
— Viņš bija tik piesardzīgs, šņukstēja sieva, — viņš pats to vienmēr apgalvoja.
Apmeklētāji stūrgalvīgi klusēja, it kā te joprojām vēl klaiņotu Paliveca gars un mudinātu visus uz jo lielāku piesardzību.
— Piesardzība nav slikta lieta. — Sveiks apstiprināja, piesēzdamies pie galda un pievilkdams tuvāk alus glāzi, kur putās bija mazi dobumiņi no Paliveca kundzes asarām, kas tur bija ieritējušas, nesot šurp alu. — Tagad tādi laiki, kad cilvēkam jābūl piesardzīgam.
— Vakar mums bija divējas bēres, — sv. Apolinarija baznīcas sargs mēģināja iegrozīt sarunu citās sliedēs.
— Tad jau būs kāds nomiris, — piezīmēja viens apmeklētājs, bet otrs ievaicājās:
— Vai mirušo veda uz katafalka?
- Interesanti gan, kāda būs apbedīšana karalaukā, — Sveiks ieteicās.
Apmeklētāji piecēlās, samaksāja un klusu izgāja ārā. Sveiks ar traktiernieci palika divatā.
— To gan nedomāju, ka nevainīgu cilvēku notiesās uz desmit gadiem, — Sveiks atsāka sarunu. — Tiesa, kādreiz tādu nevainīgu notiesājuši uz pieciem gadiem, par to esmu dzirdējis, bet uz desmit — tas būtu gan tā kā par daudz.
Bet manējais taču atzinās, — Paiivcciene šņukstēja, —. viņš ari policijas pārvaldē un tiesā atkārtoja to, ko bija sacījis par tām mušām. Es tai prāvā biju par liecinieci, liet ko es zināju liecināt, kad man pateica, ka es varot atteikties no liecības, jo esot radniecīgās attieksmēs ar apsūdzēto. Es tā nobijos, ka tikai kaut kas neiznāk no tām radniecīgajām attieksmēm, un atteicos no liecības, bet mans vecais tā paskatījās uz mani, nabadziņš, ka es to līdz nāves stundiņai neaizmirsīšu, līn pēc sprieduma, kad viņu veda projām, viņš gaitenī brēca — tāds dulnums viņam bija uznācis: «Lai dzīvo brīvā doma!»
Vai Bretšneidera kungs te vairs neiegriežas? — Sveiks apvaicājās.
— Pāris reižu ir bijis, — traktierniece atbildēja. — Izdzer vienu vai divus kausus, apjautājas, kas te iegriežas, un klausās, kā apmeklētāji runā par futbolu. Viņi vienmēr runā par futbolu, līdzko ierauga Bretšneideru, bet viņš no tādām runām raustās vien — tā vien liekas, tūliņ būs krampji klāt. Visā šai laikā viņam uzķērās tikai tapsētājs no Pršičnas ielas.
— Viss atkarīgs no ievingrināšanās, Sveiks piezīmēja.
— Tapsētājs laikam nebija diezin cik gudrs.
— Tāpat kā mans virs, — saimniece atkal ieraudājās.
— Viņam jautāja, vai šis šautu uz serbiem vai ne. Viņš atbildēja, ka nemākot šaut, tikai vienu reizi iegriezies šautuvē un iešāvis tur kronā. Un tad mēs visi dzirdējām, ka Bretšneidera kungs saka, izvilcis piezīmju grāmatiņu: «Ak kronī? Tā ir atkal lieliska valsts nodevība!» Un tad viņš aizveda šo tapsētāju no Pršičnas ielas, un tas nav vairs atgriezies.
— Daudzi vairs neatgriezīsies, — Sveiks sacīja. — Pasniedziet man rumu!
Tieši tobrīd, kad Sveiks pasūtīja otro glāzīti ruma, traktierī ienāca slepenpolicists Bretšneiders. Pārlaidis paviršu skatienu tukšajam traktierim, viņš atsēdās pie Sveika galdiņa un, licis atnest alu, sāka gaidīt, ko Sveiks sacīs.
Sveiks paņēma no uzkaramā avīzi, ieskatījās sludinājumos pēdējā lappusē un ierunājās:
— Paskat nu, kāds Cimpera, kas dzīvo Straškovā Nr. 5, Račineves pasta nodaļa, pārdod savu saimniecību ar 13 morgeniem zemes, skola un dzelzceļš turpat blakus.