Nakts kafejnīcas šveicars bija stipri samiegojies, un pagāja krietns laika sprīdis, kamēr viņš aptvēra, ka gultas īpašnieks atgriezies mājās un pastāv uz savām tiesībām.
Palikdams uzticīgs visu nakts kafejnīcu šveicaru paradumam, arī šis šveicars paskaidroja, ka piekaušot ikvienu, kas viņam nelikšot miera, un mēģināja gulēt tālāk.
Tikmēr Sveiks sameklēja viņa apģērba gabalus, pienesa pie gultas un, enerģiski sapurinājis gulētāju, teica:
— Ja jūs neģērbsieties, es izlingošu jūs uz ielas tādā izskatā, kādā patlaban esat. Manuprāt, jums daudz izdevīgāk būtu izvākties no šejienes apģērbtam.
— Es biju nodomājis gulēt līdz astoņiem vakarā, — šveicars samulsis taisnojās, vilkdams kājās bikses. — Es maksāju tai kundzei divas kronas dienā par gultu un varu vest līdzi kafejnīcas jaunkundzes. Marženka, celies augšā!
Uzlikdams apkaklīti un siedams kaklasaiti, viņš bija jau tiktāl atžilbis, ka varēja noskaidrot Sveikam visas nakts kafejnīcas «Mimoza» priekšrocības un sirsnīgi lūdza Sveiku apmeklēt šo kafejnīcu, jo tanī, starp citu, visām dāmām grāmatiņas esot pilnīgā kārtībā.
Viņa draudzenei gan Sveiks bija aizdevis dusmas, tāpēc viņa atļāvās daudz smalku izteicienu, no kuriem pats pieklājīgākais vēl bija:
— Nolādēts sumpurnis!
Kad nelūgtie īrnieki bija aizvākušies, Sveiks gribēja uzmeklēt Millera kundzi, lai viņa uzpostu dzīvokli, taču atrada tikai papīra gabaliņu, uz kura Millera kundze ķeburainā rokrakstā bija izsacījusi savas domas par nelaimīgo sagadīšanos ar izīrēto Sveika gultu:
«Piedodiet, cienījamais kungs, ka es jūs vairs neredzēšu, jo izlēkšu pa logu.»
— Meli vien būs, — Sveiks noteica un sāka gaidīt.
Pēc pusstundas nelaimīgā Millera kundze iešļūca virtuvē. Viņas satriektā seja pauda, ka viņa gaida no Sveika kādu mierinājuma vārdu.
— Ja gribat lēkt ārā pa logu, — Sveiks sacīja, — tad ejiet manā istabā, es logu jau atvēru. Pa virtuves logu neieteicu lēkt, jo apakšā aug rozes, jūs salauzīsiet krūmus un dabūsiet īpašniekiem samaksāt. Pa istabas logu jūs nolidosiet tieši uz ietves un, ja laimēsies, nolauzīsiet kaklu. Ja nelaimēsies, tad ielauzīsiet tikai ribas, pārlauzīsiet rokas un kājas un vēl būs jāmaksā par slimnīcu.
Millera kundze sāka raudāt, klusi iegāja Sveika istabā, aizvēra logu un atgriezusies teica:
— Tur ir caurvējš, un tas nenāks par labu cienītā kunga reimatismam.
Tad viņa aizgāja uzpost gultu, sakārtoja visu bezgala rūpīgi un, atgriezusies virtuvē pie Sveika, asarainām acīm piebilda:
— Tie divi kucēni, cienītais kungs, kas mums bija pagalmā, nosprāga. Un bernardietis aizbēga, kad viņi te kratīja dzīvokli.'
— Kungs Kristus! — Sveiks iesaucās. — Tas nu gan var iekļūt ķezā. To droši vien tagad meklē policija.
— Viņš iekoda policijas komisārā kungam, kad tas, pārmeklējot dzīvokli, izvilka nabaga sunīti no gultas apakšas, — Millera kundze stāstīja. — Jo, redziet, sākumā viens no šiem kungiem sacīja, ka zem gultas kāds slēpjoties, un tad viņi šo bernardieti aicināja likuma vārdā līst laukā, un, kad viņš negribēja to darīt, izvilka ar varu. Viņš gribēja vai visus aprīt un tad izskrēja pa durvīm un vairs neatgriezās atpakaļ. Arī mani tie kungi kverkšķināja, kas pie mums nākot, vai mēs bieži saņemot naudu no ārzemēm, un tad lika saprast, ka es esot muļķe, kad pateicu, ka nauda no ārzemēm pienāk pavisam reti, pēdējo reizi sešdesmit kronu no pārvaldnieka kunga Brno kā rokasnauda par Angoras kaķi, kuru bijāt izsludinājis avīzē «Naroāni Politika» un kura vietā nosūtījāt viņam dateļu kastē to aklo foksterjera kucēnu. Vēlāk gan viņi runāja atkal pavisam laipni un ieteica man to nakts kafejnīcas šveicaru, lai man vienai dzīvoklī nebūtu bail, — to pašu, ko jūs izmētāt ārā . . .
— Posts un bēdas ar to policiju, Millera kundze, — Sveiks nopūtās. — Gan jūs redzēsiet, cik daudzi no viņiem nāks pie manis pirkt suņus.
Nav zināms, vai tie, kas pēc apvērsuma pētīja policijas archivu, atšifrēja valsts policijas slepenā fonda izdevumus, kur bija lasāms: B. — 40 k„ F. — 50 k., L. — 80 k. utt. Viņi noteikti alojās, ja domāja, ka ar šiem burtiem sākās uzvārdi tām personām, kas par 40, 50, 80 utt. kronām pārdevušas čechu tautu melndzeltenajam ērglim.
Īstenībā B. nozīmēja bernardieti, F. — foksterjeru, L. — leonbergu. Visus šos suņus Bretšneiders iegādājās no Sveika. Tie bija nejauki riebekļi, kam nebija nekā kopīga ar tiem tīrasiņu suņiem, par kādiem Sveiks tos pārdeva. Bernardietis bija jauktenis, pūdeļa un kāda ielas suņa krustojums, fokster- jers bija vilku suņa lielumā, tam bija. āpšu suņa ausis un līkas kājas, it kā tas būtu sirdzis ar rachitu. Leonbergs ar savu pinkaino purnu atgādināja ungāru aitu suni. Augums tam bija kā āpšu sunim, aste nocirsta, bet dibens kails kā pāvi anam.
Arī slepenpolicists Kalouss ieradās pirkt suni un atgriezās policijā ar fantastisku izdzimteni, kas atgādināja lāsainu hiēnu ar skotu aitu suņa krēpēm, bet slepenā fonda posteņos parādījās jauns ieraksts: D. — 90 k.
Sis izdzimtenis tēloja doga lomu.
Bretšneiders
Taču arī Kalousam neizdevās no Sveika neko izdibināt. Viņam klājās tāpat kā Bretšneideram. Pat vissmalkākās politiskās sarunas Sveiks novirzīja uz mēra ārstēšanu jauniem kucēniem un visviltīgāk sastādītie jautājumi beidzās ar to, ka slepenpolicists atkal aizveda līdzi kādu jaunu, neiedomājami riebīgu bastardu.
Beidzot pienāca gals slavenajam detektīvam Bretšneideram. Kad viņa dzīvoklī jau atradās septiņi tādi izdzimteņi, viņš kopā ar tiem ieslēdzās dibenistabā un mērdēja tos badā tik ilgi, kamēr suņi aprija viņu pašu.
Viņš bija tik godīgs, ka ietaupīja valsts kasei izdevumus par savu apbedīšanu.
Viņa dienesta lapā ailē «Paaugstinājumi dienestā» policijas pārvalde ierakstīja šādus dziļa traģisma pilnus vārdus: «Aprīts no paša suņiem.»