Kad Sveiks velak uzzinaja par traģisko notikumu, viņš teica:
— Nevaru gan iedomāties, kā viņu pastarā dienā sadabus kopā.
VII
Šveiks dodas karā
Tolaik, kad Galicijas meži oip Rabas upes redzēja, kā šai upei bēga pāri austriešu armija, tolaik, kad dienvidos, Serbijā, austriešu divizijas cita pēc citas dabūja pa biksēm (ko tās sen bija pelnījušas), Austrijas kara ministrija atcerējās Sveiku, lai tas palīdzētu monarchijai izkļūt no ķezas.
Kad Sveiks saņēma pavēsti, ka nedēļas laikā jāierodas ārstu komisijā Stršelecu salā, viņš patlaban gulēja gultā, jo viņu bija atkal sagrābusi reimatisma lēkme.
Virtuvē Millera kundze vārīja kafiju.
— Millera kundze, — no istabas atskanēja Sveika vārgā balss, — Millera kundze, ienāciet uz mirkli!
Kad kalpone ienāca istabā, Sveiks tikpat klusu sacīja:
— Apsēdieties, Millera kundze!
Viņa balss skanēja noslēpumaini un svinīgi.
Kad Millera kundze bija apsēdusies, Sveiks izslējās gultā sēdus un pavēstīja:
— Es došos karā.
— Svētā Marija! — Millera kundze iesaucās. — Ko jūs tur
darīsiet?
— Kaušos, — Sveiks aizkapa balsī atbildēja. — Ar Austriju vairs nav labi. Augšā mācas virsū Krakovai, lejā — Un- garijai. Lai kur met acis, visur mūs slānī, ka put vien, un tāpēc mani iesauc karā. Es taču vakar lasīju jums avīzi priekšā, ka pār mūsu dārgo tēviju savelkas tumši mākoņi.
— Bet jūs taču nevarat pakustēties.
— Tas neko nenozīmē, Millera kundze, es aizbraukšu uz turieni ratiņos. Jūs taču pazīstat konditoru uz stūra, tam ir tādi ratiņi. Pirms pāris gadiem viņš tajos vadāja savu klibo mērgļa vectēvu iekampt svaigu gaisu. Tajos jūs mani aizvedīsi et uz pieņemšanas punktu, Millera kundze.
Millera kundzei bira asaras kā pupas:
— Cienītais kungs, vai lai neaizskrienu pēc ārsta?
— Nekur jums nav jāskrien, Millera kundze, es pat ar tādām kājām esmu pilnīgi derīgs lielgabalu gaļai. Kad Austrijai iet greizi, katram kroplim jābūt savā vietā. Vāriet vien mierīgi savu kafiju!
Un, kamēr Millera kundze uztraukusies un noraudājusies kāsa kafiju, krietnais kareivis Sveiks savā gultā dziedāja:
Vindišgrecs un karakungi nāca,
Saulei lecot, niknu karu sāca.
Hop, hop, hop!
Visi piesauca ar lielu sparu:
«Jēzu Krist, nāc talkā nobeigt karu!»
Hop, hop, hop!
Sās drausmīgās kara dziesmas ietekmē Millera kundze aizmirsa kafiju un trīcēdama, šausmu pārņemta, klausījās, kā krietnais kareivis Sveiks, gultā gulēdams, turpināja savu dziesmu:
Ak dievamāt, nāc talkā kaujā bargā!
Jau Pjemonta uz tiltiem izliek sargus.
Hop, hop, hop!
Pulks astoņpadsmitais kad metās cīņā,
Tad zeme dunēja pie Solferino.
Hop, hop, hop!
Tur brašie zēni visus dur uz pīķiem,
Tur asins straumēm plūst, aug kalns no līķiem.
Hop, hop, hop!
Jūs, zēni, cīnieties ar pilnu jaudu,
Jums seko mantzinis un maiss ar naudu.
Hop, hop, hop!
— Cienītais kungs, dieva dēļ, es jūs lūdzu, — virtuvē atskanēja žēla balss, bet Sveiks nodziedāja slaveno kaujas dziesmu līdz galam:
Maiss ar naudu, rati pilni maizes, —
Cērt un dur, par uzturu nav raizes!
Hop, hop, hop!
Millera kundze rikšiem aizlaidās pēc ārsta. Kad pēc stundas viņa atgriezās, Sveiks jau bija iemidzis.
Viņu uzmodināja kāds resns kungs, kas brīdi paturēja roku viņam uz pieres un tad sacīja:
— Nebaidieties, es esmu Dr. Paveks no Vinohradiem. Dodiet man savu roku, termometru ielieciet padusē! Tā. Parādiet, mēli. . . izkariet vēl vairāk ārā! Ar kādu slimību nomira jūsu tēva kungs un māte?
Un tai pašā laikā, kad Vīne cīnījās par to, lai visas Austroungārijas nācijās apliecinātu viskvēlāko uzticību un padevību valdošajam namam, Dr. Paveks izrakstīja Sveikam bromu pret viņa patriotisko sajūsmu un ieteica drošsirdīgajam un krietnajam kareivim pat nedomāt par karu:
— Guliet rāmi un esiet mierīgs, rīt es atkal pienākšu.
Ieradies otrā dienā, ārsts virtuvē apjautājās Millera kundzei, kā slimajam klājoties.
— Aizvien sliktāk, doktora kungs, — viņa patiesi noraizējusies atbildēja. — Naktī, kad viņam uznāca reimatisma lēkme, viņš, ar atļauju sacīt, dziedāja Austrijas himnu.
Pret šo jauno lojalitates izpausmi ārsts nolēma cīnīties ar pastiprinātu broma devu. Trešajā dienā Millera kundze ziņoja, ka Sveikam klājoties vēl bēdīgāk.
— Pēcpusdienā, doktora kungs, viņš lika atnest karalauka karti un naktī murgoja, ka Austrija uzvarēšot.
— Bet vai pulverus viņš dzer, kā es parakstīju?
— Viņš tos vēl nemaz nav licis atnest, doktora kungs.
Apbēris Sveiku pārmetumiem un paziņojis, ka nekad vairs
nenākšot pie slimnieka, kas atsakās no ārstēšanas ar bromu, Dr. Paveks aizgāja.
Palika vēl divas dienas līdz termiņam, kad Sveikam bija jāierodas ārstu komisijā.
Šai laikā Sveiks veica vajadzīgos priekšdarbus: aizsūtīja Millera kundzi nopirkt kareivja cepuri un patapināt no konditora ratiņus, kuros tas bija vadājis uz pastaigu savu klibo vectēvu. Tad Sveikam ienāca prātā, ka nepieciešami arī ķeģi. Par laimi konditors bija saglabājis sava vectēva ķeģus kā ģimenes relikviju.
Trūka vienīgi rekrūša puķu pušķa. Arī te Sveikam izlīdzēja Millera kundze, kas šais dienās bija neparasti novājējusi un raudāja bez mitēšanās.
Un tā kādā ievērojamā dienā Pragas ielas pieredzēja aizgrābjošu lojalitates apliecinājumu.
Veca māmiņa stūma ratiņus, kuros sēdēja vīrs un vicināja ķeģus. Pie viņa kareivja cepures laistījās nospodrināta kokarde, bet svārku pogcaurumā bija iesprausts raibs rekrūša puķu pušķis.
Un šis vīrs, vicinādams ķeģus, kliedza, ka skanēja vien:
— Uz Belgrādu! Uz Belgrādu!