Sveiks tikko bija atgriezies no Dr. Grīnšteina parakstītās dienišķās procedūras un sēdēja gultā. Ap viņu pulcējās izdēdējušu un izbadojušos simulantu bars, kuri vēl līdz šim nebija padevušies un stūrgalvīgi cīnījās ar Dr. Grīnšteina stingro dietu. Būtu kāds viņos noklausījies, tam rastos iespaids, ka viņš iekļuvis starp augstākās pavāru skolas absolventiem vai gastronomijas veikalu pārdevēju kursos.
— Arī liellopu tauku grimšļus var ēst, — patlaban stāstīja kāds, kas te gulēja ar «chronisku kuņģa kataru», — ja tie ir silti. Kad tauki sāk sprēgāt, grimšļi jāizspiež sausi, jāapsāla un jāsapiparo, un es jums saku, ka pat zosu grimšļi nevar tiem līdzināties.
— Lieciet zoss grimšļus mierā, — uzsauca vīrs ar «kuņģa vēzi», — par zoss grimšļiem nekā labāka vairs nav. Kas gan ir cūkas grimšļi, salīdzinot ar tiem? Protams, grimšļi jāsacep pavisam brūni, kā to dara ebreji. Viņi ņem treknu zosi, nokasa tai no ādas taukus un tad izcep tos.
— Manuprāt, par cūku grimšļiem jūs maldāties, — iebilda Sveika kaimiņš. — Pats par sevi saprotams, ka es runāju par pašaudzētu cūku grimšļiem, par tā sauktajiem mājās gatavotajiem grimšļiem. Tie nedrīkst būt ne brūni, ne dzelteni, bet
kaut kas vidējs starp šim abām krāsām. Tādi grimšļi nedrīkst būt ne pārāk mīksti, ne pārāk cieti, un tie nedrīkst čirkstēt zobos, jo tad tie ir piedeguši. Tiem jākūst uz mēles, turklāt nedrīkst rasties sajūta, ka tauki tek pār zodu.
— Kurš no jums ir ēdis zirga tauku grimšļus? — iejaucās kāda balss, kurai tomēr neviens neatbildēja, jo ieskrēja sanitars:
— Visi gultās! Nāk kāda erchercogiene! Lai neviens nebāž savas netīrās kājas ārā no segas!
Pat īsta erchercogiene nebūtu varējusi ienākt cienīgāk par baronesi fon Bocenheimu. Viņai sekoja vesela svila, kurā netrūka pat slimnīcas grāmatveža feldfebeļa, kurš visā šai notikumā saskatīja slepenu revīziju, kas var viņu atraut no treknās aizmugures siles un nogādāt pie frontes dzeloņstiepļu aizžogojumiem šrapneļiem par barību.
Grāmatvedis bija bāls, bet vēl bālāks bija Dr. Grīnšteins. Viņa acu priekšā rēgojās vecās baroneses vizītkarte ar titulu «Ģeneraļa atraitne» un viss, kas varēja ar to saistīties: sakari, protekcijas, sūdzības, pārcelšana uz fronti un citas briesmas.
— Te nu guļ Sveiks, — viņš sacīja mākslotā mierā, pievedis baronesi pie Sveika gultas, — viņš ir ļoti pacietīgs.
Baronese fon Bocenheima apsēdās uz krēsla, ko piebīdīja pie Sveika gultas, un sacīja:
— Česki zoldat vien faren zoldat, klip zoldat ir lap zol- dat. Man lot mīl česki ēstreicher.
Viņa glāstīja Sveika neskūtos vaigus un turpināja:
— Man viss lasīt iekš avīz, man atnes jums dzert, kost, pīpēt, sūkāt, česki zoldat, faren zoldat. Johann, kommen Sie her! [18]
Kambarsulainis, kas ar savu izspūrušo bārdu atgādināja slepkavu un laupītāju Babinski, atstiepa milzīgu grozu pie gultas, bet vecās baroneses biedrene, liela auguma dāma ar saraudātu seju, apsēdās uz Sveika gultas un apčubināja ap viņu salmu cisas nesatricināmā pārliecībā, ka tā jāizturas pret sirgstošiem varoņiem.
Tikmēr baronese izņēma no groza dāvanas: duci ceptu vistu, kas bija ievīstītas sārtā zīda papīrā un pārsietas ar melndzeltenām zīda lentēm, divas pudeles kāda kara laika
1 Johan, nāciet šurp! {Vāc.)
liķiera ar etiķeti «Gott, strafe England!» Uz etiķetes otras puses bija redzami Francis Jozefs un Vilhelms, saķērušies rokās, it kā gribētu sākt rotaļu: «Zaķis iekrita bedrē no paša rīta, mīļo zaķīt, kas tev kaiš, nāc ar mani dejot!»
Oesterreich, du edles Haus,
Steck deine Fahne aus.
Lass sie im Winde weh'n,
Oesterreich muss ewig steh'n!
ar tulkojumu čechiski:
Austrija, tu dižā valsts,
Lai tavs karogs vējos plīvo,
Tu mums visiem sargs un balsts,
Austrija lai mūžam dzīvo!
Pēdējā dāvana bija balta hiacinte puķu podā.
Kad viss izkravāts gulēja gultā, baronese aizgrābtībā nespēja valdīt asaras. Daži izbadējušies simulanti savukārt nespēja valdīt slienas. Baroneses biedrene balstīja sēdošo Sveiku un arī šņukstēja. Valdīja dziļš klusums kā baznīcā, bet Sveiks to pēkšņi pārtrauca, salikdams rokas:
— Mūsu tēvs debesīs, svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība .„. pardon, cienītā kundze, samelsos, es gribēju teikt: dievs kungs, debesu tēvs, svētī šis dāvanas, ko mēs tavas devības labad baudīsim. Āmen.
Un viņš paņēma no gultas vienu vistu un sāka to ēst, Dr. Grīnšteina izbiedēto skatienu pavadīts.
— Ak, kā tas viņam garšo, šim zaldātiņam, — vecā baronese sajūsmināta čukstēja Dr. Grīnšteinam, — viņš droši vien jau vesels un varēs doties karā. Es ir tik lot lustig, ka vin to iet iekš labum.
Tad viņa apstaigāja visas gultas, izdalot cigaretes un šokolādes konfektes; atgriezusies pie Sveika, viņa noglāstīja tā matus un, pateikusi: «Behiit' euch Gott!» [21] — kopā ar pavadoņiem atstāja telpu.
Iekāms Dr. Grīnšteins, pavadījis baronesi, paspēja atgriezties, Sveiks bija izdalījis vistas un slimnieki tās aprijuši tādā ātrumā, ka vistu vietā rēgojās kaudzīte kaulu, kas bija tā noskrubināti, it kā vistas dzīvas būtu nokļuvušas klijānu nagos un pēc tam viņu kauliņi mēnešiem ilgi cepinājušies saulē.
Tāpat nebija ne vēsts no kara laika liķiera un trim pudelēm vīna. Ari šokolādes plāksnītes un sausiņi bija pagalam Kāds bija pat izdzēris nagu politūras pudelīti, kas atradās ma- nikira kārbā, un nogaršojis zobu pastu.