Dr. Grīnšteins atkal nostājās kareivīgā pozā un teica garu runu. Viņam kā akmens novēlās no sirds, kad apmeklējums bija aiz muguras. Apgrauzto kaulu kaudze apstiprināja viņa domas, ka visi pacienti ir nelabojami simulanti.
— Kareivji, — viņš laida vaļā, — ja jums būtu kaut drusku prāta, tad jūs pirksta nekam nebūtu dūruši klāt, jo būtu domājuši: «Virsārsta kungs neticēs, ka mēs esam grūti slimi, ja visu to aprīsim.» Bet ar šo rīcību jūs apliecinājāt, ka necienāt manu labo sirdi. Es jums skaloju kuņģus, dodu jums klistirus, cenšos panākt, lai jūs ieturētu stingru dietu, un jūs tā pārslo- gāt kuņģus! Vai gribat dabūt kuņģa kataru? Jūs maldāties! Jūsu kuņģis vēl nebūs sācis gremot, kad es to izskalošu tik tīru, ka jūs to atcerēsieties līdz nāves stundiņai un vēl bērniem stāstīsiet, kā reiz sarijāties vistas cepeti un citas gardas mantas, bet tās nepaguva uzturēties jūsu kuņģī ne stundas ceturksni, jo tika savlaicīgi izskalotas ārā. Un nu cits pēc cita man pakaļ! Es neesmu tāds tītars kā jūs, bet mazliet gudrāks nekā jūs visi kopā. Turklāt paziņoju, ka rīt uzlaidīšu jums virsū komisiju. Pārāk ilgi jūs te vāļājaties, un nekas jums nekaiš, ja varējāt piecās minūtēs tā piecūkot kuņģus. Uz priekšu, marš!
Kad pienāca Sveika kārta, Dr. Grīnšteins paskatījās viņā un, atcerējies šodienas mīklaino vizīti, jautāja:
— Vai jūs pazīstat baroneses kundzi?
— Es esmu viņas ārlaulības dēls, — Sveiks mierīgi atbildēja. — Viņa mani gluži maziņu bija izlikusi uz ielas un tagad atrada . ..
Dr. Grīnšteins strupi noteica:
— Dodiet tad Sveikam vēl vienu klistiru!
Vakarā visi drūmi gulēja gultās. Vēl pirms dažām stundām visiem kuņģos atradās labas un gardas mantas, bet nu tur skalojās plāna tēja ar šķēlīti maizes.
Divdesmit pirmais numurs pie loga ierunājās:
— Zināt, biedri, sutināta vista man garšo labāk nekā cepta.
Kāds norūca:
■— Sadodiet viņam pa kaklu!
Taču pēc bēdīgā mielasta visi bija tik vārgi, ka nevienam negribējās kustēties.
Dr. Grīnšteins turēja vārdu. Otrā dienā ieradās daži kara ārsti no daudzinātās komisijas.
Viņi svinīgi soļoja gar gultu rindām un atkārtoja divus vārdus:
— Parādiet mēli!
Sveiks izkāra mēli tik tālu, ka viņa seja saviebās muļķīgā 'grimasē un acis aizvērās ciet.
— Padevīgi ziņoju, štaba ārsta kungs, ka vairāk mēli izkārt es nevaru.
Nu sākās interesants strīds starp Sveiku un komisiju. Sveiks apgalvoja, ka augšminēto paskaidrojumu sniedzis tāpēc, lai ārsti nedomātu, ka viņš grib slēpt savu mēli.
Komisijas locekļu domas par Sveiku krasi dalījās. Pusei likās, ka Sveiks esot «ein bloder Kerl» \ bet otra puse apgal-
voja, ka viņš esot rūdīts blēdis, kas ņirgājoties par karadienestu.
— Zibeņi un pērkoni! — komisijas priekšsēdētājs uzbrēca Sveikam. — Gan mēs tiksim ar jums galā!
Sveiks lūkojās komisijā ar nevainīga bērna dievišķīgo mieru.
Staba virsārsts pienāca Sveikam cieši klāt.
— Es gribētu gan zināt, par ko jūs domājat, jūs jūras cūka!
— Padevīgi ziņoju, ka es neko nedomāju.
—■ Velns un elle! — brēca kāds komisijas loceklis, šķindinādams zobenu. —- Tātad viņš nemaz nedomā! Kāpēc tad jūs nedomājat, Siamas ziloni?
— Padevīgi ziņoju, tāpēc, ka karadienestā kareivjiem aizliegts domāt. Kad es pirms dažiem gadiem kalpoju 91. pulkā, tad mūsu kapteinis vienmēr mums piekodināja: «Kareivis nedrīkst domāt, viņa vietā domā priekšniecība. Līdzko kareivis sāk domāt, tā viņš vairs nav kareivis, bet kāds nožēlojams, utains civilists. Domāšana nekad . . .»
— Muti ciet! — komisijas priekšsēdētājs pārskaities viņu pārtrauca. — Mums jau ir ziņas par jums. Der Kerl meint, man wird glauben, er sei ein wirklicber Idiot [22] Jūs neesat nekāds idiots, Šveik, jūs esat slīpēts un rūdīts blēdis, jūs esat nelietis, vazaņķis, diedelnieks! Vai saprotat?
— Padevīgi ziņoju, ka saprotu.
— Es jums teicu: muti ciet! Vai nedzirdējāt?
— Padevīgi ziņoju, es dzirdēju, ka man jātur mute ciet.
— Himmelherrgott. [23], tad arī turiet muti ciet, ja es jums tā esmu teicis! Jūs taču labi zināt, ka nedrīkstat tad ne pīkstēt.
— Padevīgi ziņoju, es zinu, ka nedrīkstu pīkstēt.
Kara kungi saskatījās un pasauca feldfebeli.
— Novediet šo subjektu lejā uz kanceleju un gaidiet mūsu lēmumu un ziņojumu! Garnizona cietumā viņam šo muldēšanu izdzīs no galvas. Vīrs vesels kā zirgs, simulē, turklāt palaiž muti un ņirgājas par savu priekšniecību. Viņš domā, ka mēs esam atnākuši pakavēt viņam laiku, ka karš ir joku dzīšana un blēņošanās. Pagaidiet, Šveik, gan jums garnizona cietumā -parādīs, ka karš nav vis nekādi kumēdiņi.
Sveiks feldfebeļa pavadība devas uz kanceleju un ceļa dungoja:
Pats nezinu, kalabad Es reiz tā domāju, Ka karš ir tīrie joki Un ilgs tik nedēļu . . .
Un, kamēr kancelejā dežūrējošais virsnieks brēca uz Sveiku, ka tādi tēviņi esot nošaujami, augšā, slimnīcas telpās, komisija likvidēja simulantus. No septiņdesmit pacientiem paglābās tikai divi: viens, kam granata bija norāvusi kāju, un otrs, kam patiešām bija gangrena.
Tie vienīgie nedzirdēja vārda «tauglich», bet visus pārējos, ieskaitot arī trīs mirstošos diloņslimniekus, atzina par derīgiem karadienestam, un staba virsārsts izmantoja izdevību teikt runu.
Viņa runa bija saturā īsa, toties izpušķota ar visdažādākajiem lamu vārdiem. Visi esot ragulopi un utizēdas, un tikai tādā gadījumā, ja viņi drošsirdīgi cīnīšoties par kungu un ķeizaru, viņi varēšot atgriezties cilvēku sabiedrībā un viņiem tikšot piedots, ka gribējuši izvairīties no karaklausības un simulējuši visādas kaites. Viņš, ārsts, gan tam neticot un domājot, ka visus simulantus gaidot karātavas.