Kāds jauns kara ārsts, pagaidām vēl tīra un nesamaitāta dvēsele, lūdza štaba virsārstam atļauju teikt dažus vārdus. Viņa runa atšķīrās no priekšnieka runas ar optimismu un naivumu. Viņš runāja vāciski.
Viņš ilgi skaidroja, ka ikvienam no tiem, kas tagad atstājot slimnīcu, lai pievienotos saviem pulkiem frontē, esot jābūt uzvarētājam un bruņiniekam. Viņš esot pārliecināts, ka bijušie slimnieki veikli rīkošoties ar ieročiem kaujas laukā un būšot godīgi cilvēki tiklab karadienestā, kā privātā dzīvē, ka viņi būšot neuzveicami karotāji un, atcerēdamies Radecka un Savo- jas Eižena [24] slavu, ar savām asinīm padarīšot auglīgus monar- chijas plašos slavas laukus un būšot cienīgi veikt vēstures uzticēto uzdevumu. Ar vislielāko drosmi, netaupot savas dzīvības, viņiem esot jādodas uz priekšu zem savu pulku sašautajiem karogiem pretī jaunai slavai, jaunām uzvarām.
Velak gaitenī štaba virsārsts sacīja šim naivajam jauneklim:
— Kolēģa kungs, varu jums apgalvot, ka jūs pūlējāties veltīgi. No šiem plukatām neiztaisīs karavīrus ne Radeckis, ne tas jūsu Savojas princis Eižens. Jūs varat runāt velnu vai eņģeļu mēlēs, tas viss vienalga. Viņi visi viena banda.
XI
Šveiks garnizona cietumā
Pēdējais patvērums tiem, kas negribēja iet karā, bija garnizona cietums. Es pazinu kādu ārštata skolotāju, kuram kā matematiķim vajadzēja nokļūt artileristos un šaut ar lielgabalu, bet viņš nozaga kādam virsleitnantam pulksteni, lai tādā kārtā iekļūtu garnizona cietumā. To viņš izdarīja pilnīgi apzinīgi. Karš viņam neimponēja un nevilināja viņu. Šaut uz ienaidnieku un nogalināt ar šrapneļiem un granatām otrpus frontes tādus pašus nelaimīgus ārštata matematikas skolotājus — to viņš uzskatīja par nejēdzību.
— Es negribu, lai mani ienīstu par varmācību, — viņš sacīja pats sev un mierīgā garā nozaga pulksteni. Vispirms pārbaudīja viņa gara spējas un, kad viņš paskaidroja, ka zadzis iedzīvošanās nolūkos, viņu aizsūtīja uz garnizona cietumu. Cietumā daudzi sēdēja par zādzībām vai blēdībām, tur bija ideālisti un neidealisti, cilvēki, kas karu uzskatīja par ienākumu avotu, — dažādi intendanturas apakšvirsnieki aizmugurē un frontē, kas blēdījās kā ar uzturu, tā ar algām, tāpat arī mazie zagļi, kas bija tūkstoškārt godīgāki par tiem tēviņiem, kuri. viņus sūtīja uz šejieni. Garnizona cietumā atradās arī kareivji par dažādiem tīri militāriem noziegumiem: disciplīnas pārkāpumiem, sacelšanās mēģinājumiem, dezertēšanu. Pavisam īpatnēja grupa bija politiķi: astoņdesmit procenti no viņiem bija pilnīgi nevainīgi, bet deviņdesmit deviņus procentus no šiem nevainīgajiem tomēr notiesāja.
Militāri juridiskais aparats bija lielisks. Tāds tiesas aparats ir katrai valstij pirms vispārēja politiska, saimnieciska un morālā sabrukuma. Bijušās varenības un slavas spožumu uztur tiesas, policija, žandarmi un pērkamo denunciantu banda.
Katrā armijas daļā Austrijai bija spiegi, kuri nodeva savus biedrus, kas gulēja ar viņiem vienā gultā un kara gaitās dalījās maizes kumosā.
Garnizona cietumam piegādāja svaigu materialu arī valsts policija — tādi kungi kā Klima, Slavičeks [25] un Co. Militārā cenzūra uzmanīja korespondenci starp fronti un izmisušajiem mājiniekiem un gādāja šurp korespondences autorus. Žandarmi vilka šurp pat vecus sirmgalvjus, kas sūtīja vēstules uz fronti, un par izteikto mierinājumu vai mājas posta aprakstiem kara tiesa piesprieda viņiem pa divpadsmit gadiem.
No Hradčanu garnizona cietuma, pāri Brževnovai, veda ceļš uz Motolas apmācības laukumu. Pa priekšu kareivju pavadībā soļoja vīrs ar dzelžos saslēgtām rokām, viņam sekoja rati ar šķirstu. Motolas apmācības laukumā atskanēja īsa pavēle: «Anl Feuer!» - Un visos pulkos un bataljonos nolasīja pulka pavēli, ka atkal kāds jauniesauktais nošauts par sacelšanās mēģinājumu, jo uzbrucis kapteiņa kungam, kad tas iesitis ar zobenu viņa sievai, kas nespējusi pietiekami ātri atvadīties no sava vīra.
Bet garnizona cietumā svētā trīsvienība — staba profoss :!
Slaviks, kapteinis Linharts un feldfebelis Ržepa, kuru sauca ari par «bendi», lieliski veica savu darbu. Cik daudzus viņi piekāva līdz nāvei! Iespējams, ka kapteinis Linharts arī tagad, republikas laikos, ir kapteinis. Būtu tikai jāvēlas, lai viņam ieskaita stāžā arī garnizona cietumā nokalpotos gadus. Slaviče- kam un Klimam valsts policija jau apstiprinājusi viņu stāžu. Ržepa izstājies no dienesta un strādā atkal par mūrniekmeis- taru. Droši vien viņš republikā ir visādu patriotisku pulciņu biedrs.
Staba profoss Slaviks republikas laikā kļuvis par zagli un sēž cietumā. Nabadziņš nav pratis tik labi pielāgoties republikai kā citi militārie džentlmeņi.
Bija pilnīgi dabiski, ka štaba profoss Slaviks, pieņemdams Sveiku, uzmeta viņam mēmu, pārmetumu pilnu skatienu:
«Ja |au te esi iekļuvis, tad tev grēku diezgan. Nekas, draudziņ, mēs saldinām dzīvi visiem, kas krituši mūsu rokās, un mūsu rokas nav nekādas dāmu rociņas!»
Un, lai padarītu savu skatienu ietekmīgāku, viņš pabāza Sveikam zem deguna savu lielo, stiegraino dūri un teica:
— Paoa, tu plukata!
Sveiks paoda un piezīmēja:
— Ar to es negribētu dabūt pa degunu, tai ir kapsētas smaka.
Mierīgā, nosvērtā valoda profosam bija pa prātam.
— Tie, — viņš sacīja, iegrūzdams Sveikam dūri vēderā,
stāvi taisni! Kas tev kabatās? Cigaretes vari paturēt, bet
naudu dod mums, lai tev to nenozog. Vairāk tev nav? Patiešām nav? Nemelo, par meliem soda.
— Kur lai viņu liekam? — jautāja feldfebelis Ržepa.