Turpretim par feldkurata Oto Kaca svētrunām visi jau iepriekš jūsmoja. Tas bija svinīgs brīdis, kad sešpadsmito kameru ieveda baznīcā vienās apakšbiksēs, jo apģērbšana bija saistīta ar risku, ka kāds varētu pazust. Divdesmit baltbikšus novietoja zem kanceles kā eņģe|us. Daži no viņiem, kam bija uzsmaidījusi laime, gremoja ceļā uzlasītos cigāru galus, jo viņiem nebija kabatu, kur tos paglabāt. Viņiem visapkārt sastājās pārējie garnizona cietuma iemītnieki un tīksminājās par divdesmit, pāriem apakšbikšu zem kanceles, kurā, piešiem šķindot, uzkāpa feldkurats.
— Ilabtacht! [30] — viņš nokomandēja. — Uz lūgšanu — stāties! Atkārtojiet, ko teikšu! Ei tu tur aizmugurē, nešņauc degunu saujā, tu atrodies dieva templī! Ka nelieku iebāzt tevi karcerī, sasodīts! Nu, jūs plikadīdas, yai neesat aizmirsuši tēvreizi? Pamēģināsim … Es jau zināju, ka nekas prātīgs nepanāks. Vai jums prātā tēvreize, — jā, sagrūst rīklē divas porcijas gaļas ar pupām, pierīties, nolikties uz vēdera gultā, urbināt degunu un nedomāt par dievu to kungu — to jūs protat. Vai nav tiesa?
Viņš paskatījās no kanceles lejup uz divdesmit baUbikšiem, kas lieliski uzjautrinājās tāpat kā pārējie. Aizmugurē spēlēja «aizdošanu»
— Nekas, diezgan interesanti, — Sveiks pačukstēja savam kaimiņam, kas tika turēts aizdomās, ka par trim kronām nocirtis ar cirvi savam biedram visus vienas rokas pirkstus, lai viņš atbrīvotos no karaklausības.
- Pats labākais vēl priekšā, — skanēja atbilde. — Viņš šodien pamatīgi pietempies, tāpēc atkal gvelzīs par ērkšķaino grēka ceļu.
Feldkurats patiešām bija labā omā. Pats nezinādams, kāpēc, viņš nemitīgi liecās lejup pāri kancelei, tik tikko nenovelda- mies zemē.
— Kas ir, puikas, uzdziediet! — viņš sauca. — Vai varbūt gribat, lai es jums iemācu jaunu dziesmu? Tad dziediet man līdz!
Viena šķista meičiņa Man par visām mīļāka. Ne jau viens pie viņas iemu, — Tūkstošiem tur dodas ciemā. Tūkstošiem tai apkārt griežas. Cits pēc cita klāt tai spiežas. Un šī zelta meičiņa — Tā ir svētā Mari ja.
— To jūs nekad neiemācīsieties, jūs slaisti, — leldkurats turpināja. — Es esmu par to, lai jūs visus nošauj, vai saprotat? Es to apgalvoju no šās svētās vietas, jo dievs ir kaut kas tāds, kas no jums nemaz nebaidās un kas jums tā. izģērēs ādu, ka jūs visu mūžu kasīsieties. Jo jūs negribat pievērsties Kristum, bet mīļāk staigājat pa ērkšķaino grēku ceļu . . .
— Nu jau sākas! Viņš ir kārtīgi pietempies, — Sveika kaimiņš priecīgi čukstēja.
Feldkurats nožagojās.
— Neparko nevedīšu, — viņš stūrgalvīgi atkārtoja, — es ne pirksta nepakustināšu jūsu labā, man tas ne prātā nenāk, jo jūs esat nelabojami bezgoži. Tā kunga žēlsirdība jūs nepavadīs jūsu ceļos, dieva mīlestības dvesma jūs neaplidos, jo
mīļajam dievam tādi nelieši bijuši nebijuši. Vai jūs dzirdat, jūs tur tais apakšbiksēs?
Divdesmit baltbikšu paskatījās augšup un kā vienā balsī atsaucās:
— Padevīgi ziņojam, ka dzirdam.
— Ar dzirdēšanu vien vēl nepietiek, —• feldkurats turpināja. — Tai nakts melnajā tumsības zaņķī, kur jūs esat iegrimuši, jūs pleikas, tur neatspīdēs dieva žēlastības stars, jo arī dieva lēnprātībai ir savas robežas. Bet tu, ēzeli, tur aizmugurē nežāksties, ka nesapūdēju tevi karcerī! Un jūs tur apakšā nedomājiet, ka esat krogā! Dieva žēlsirdība ir bezgalīga, bet viņš to piešķir tikai godīgiem ļaudīm, nevis cilvēku sabiedrības atkritumiem, kas neievēro ne viņa likumus, ne karaklausības reglamentu. To es gribēju jums pateikt. Jūs neprotat lūgt dievu, jūs domājat, ka baznīcu apmeklēt ir kaut kas jocīgs, ka te ir teātris vai kinematogrāfs. To es jums izdzīšu no galvas, lai jūs nedomātu, ka esmu ieradies jūs uzjautrināt vai smīdināt. Es jūs visus ieslodzīšu karcerī, to es jums izdarīšu, suņa gabali. Es te šķiežu ar jums laiku un redzu, ka tas ir pilnīgi veltīgi; ja te būtu pats feldmaršals vai archibiskaps, arī tad jūs nelabotos un nepaceltu savas sirdis uz to kungu. Un tomēr kādreiz jūs atcerēsieties mani, ka esmu vēlējis jums tikai labu . . .
Starp divdesmit baltbikšiem atskanēja šņuksti. Sveiks bija sācis raudāt.
Feldkurats pavērās lejup. Tur stāvēja Sveiks un ar dūrēm slaucīja asaras. Pārējie raudzījās viņā līksmi un atzinīgi.
— Sis cilvēks katram jāņem par paraugu, — feldkurats turpināja, norādīdams uz Sveiku. —■ Ko viņš dara? Viņš raud. Neraudi, es tev saku, neraudi! Tu gribi laboties? Tas tev, brāl, tik viegli vis neizdosies. Tagad tu raudi, bet, kad atgriezīsies, savā kamerā, tad būsi tāds pats nelietis kā iepriekš. Tev vēl daudz jādomā par dieva bezgalīgo mīlestību un žēlsirdību, daudz jāpūlas, lai tava grēcīgā dvēsele atrastu to īsto ceļu, kas tai staigājams. Nupat mēs redzējām, ka lej asaras kāds, kas grib atgriezties, bet ko darāt jūs, pārējie? Gluži nekā. Skat, kur viens kaut ko valsta pa muti, it kā viņa vecāki būtu bijuši atgremotāji dzīvnieki, bet cits tā kunga mājvietā meklē kreklā utis. Vai tad jūs nevarat kasīties mājās, vai tas jums jādara dievkalpojuma laikā? Staba profosa kungs, jūs tiešām neprotat uzturēt kārtību. Jūs taču esat karavīri, nevis kādi civili plenči, tāpēc uzvedieties, kā karavīriem pieklājas, kaut arījiīs esat baznīcā. Piķis un zēvele, meklējiet dievu, utis meklēsiet mājās! Ar to es beidzu, jūs padauzas, un prasu, lai dievkalpojuma laikā jūs uzvestos godīgi, nevis tā kā pagājušo reizi, kad aizmugurē daži pret valsts veļu iemainīja maizi un dievgalda laikā to aprija.