Feldkurats nokāpa no kanceles un iegāja sakristejā, kur viņam sekoja profoss. Pēc brīža profoss iznāca no turienes, devās tieši pie Sveika, izvilka viņu no apakšbiksaiņu grupas un ieveda sakristejā.
Feldkurats ērti sēdēja uz galda un tina cigareti.
Kad ienāca Sveiks, viņš uzrunāja:
— Tātad te jūs esat. Es jau esmu visu apsvēris un domāju, ka būšu jūs pareizi novērtējis, vai saproti, blēdi? Tas ir pirmais gadījums, kad baznīcā kāds sāk raudāt.
Viņš nolēca no galda, nostājās zem Fransuā de Sala [33] me- lancholiskā portreta un, raustīdams Sveiku aiz pleciem, sauca:
— Atzīsties, nekrietneli, ka tu raudāji joka pēc!
Arī Fransuā de Sals jautājoši vērās no svētbildes lejup Sveikā. No otras puses Sveikā mulsi raudzījās kāds moceklis. Viņam pakaļā bija iecirsti zāģa zobi, un kādi nezināmi romiešu algotņi cītīgi vilka zāģi. Mocekļa sejā nebija saskatāmas ne ciešanas, ne apskaidrība, ne svētlaime. Viņš tikai izskatījās izbrīnījies, it kā gribētu jautāt: «Kā es nokļuvu tādā stāvoklī? Kungi, ko jūs darāt ar ntani?»
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Sveiks, likdams visu uz vienas kārts, nopietni atbildēja, — es atzīstos visuvarenajam dievam un jums, cienījamais tēv, kas jūs esat dieva vietā, ka patiešām raudāju joka pēc. Es redzēju, ka jūsu runai trūkst atgriezta grēcinieka un ka jūs veltīgi gaidāt to. Tāpēc es gribēju sagādat jums prieku, lai jūs nedomātu, ka pasaulē nav vairs godīgu cilvēku, un gribēju arī pats sevi iepriecināt, lai man kļūtu vieglāk ap sirdi.
Feldkurats pētīdams lūkojās Sveika vientiesīgajā sejā. Saules stars sāka rotāties uz Fransuā de Sala drūmā attēla un silti apspīdēja samulsušo mocekli pie pretējās sienas.
— Jūs sākat man patikt, — feldkurats sacīja, atkal apsēzdamies uz galda. — Kādā pulkā esat ieskaitīts?
Viņš sāka žagoties.
Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka esmu un arī neesmu ieskaitīts 91. pulkā un vispār nezinu, kas īsti ar mani notiek.
— Un kāpēc jūs te atrodaties? — feldkurats jautāja, joprojām žagodamies.
No baznīciņas plūda šurp harmonija skaņas, jo ērģeļu nebija. Kāds par dezertēšanu ieslodzīts skolotājs spēlēja visgaudīgākās baznīcas meldijas. Kopā ar feldkurata žagām šīs skaņas saplūda kādā līdz šim nepazīstamā doriešu toņkārtā.
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka patiešām nezinu, kāpēc te atrodos, un arī nesūdzos par to. Man vispār neveicas. Es vienmēr gribu tikai labu, bet vienmēr iznāk kaut kas traks, gluži tāpat kā tam moceklim tur tai bildē.
Feldkurats pavērās svētbildē, iesmējās un teica:
— Nudien, jūs man patīkat, būs jāparunā ar auditoru, bet nu ilgāk ar jums vis netērzēšu. Ak, kaut man tā .miša būtu no kakla nost! Kehrt euch! Abtreten!
Kad Sveiks atgriezās baltbikšu grupā pie kanceles un tie jautāja, ko feldkurats īsti gribējis, viņš dzestri un strupi atbildēja:
— Viņš ir pilnā.
Nākamajam programas numuram, svētajai mišai, visi sekoja ar lielu uzmanību un neslēptām simpātijām. Viens zem kanceles pat derēja, ka feldkuratam izkritīšot no rokām svētais sakraments. Viņš lika visu savu maizes devu pret divām pļaukām un laimēja.
Tas, kas pildīja visiem sirdis, vērojot feldkurata rīcību, nebija ne ticīgo misticisms, ne īsta katoļu dievbijība. Tās bija tādas ļūtas kā teātrī, kad lugas saturs nav zināms, bet darbība sarežģās un visi ziņkāri gaida, kāds būs atrisinājums. Visus saistīja aina, ko feldkurata kungs lielā pašaizliedzībā tēloja altarī.
Visi ļāvās estētiskajai baudai, kādu tiem sagādāja feldkurata kunga ačgārni uzvilktais, greznais amata tērps, un neliekuļotā ziņkārē un dedzībā vēroja visu, kas notiek pie altara.
Rudais ministrants, no baznīcas aprindām nācis dezertieris, 28. pulka speciālists sīkās zādzībās, godīgi centās atcerēties svētās mišas kārtību, techniku un tekstu. Viņš bija reizē ministrants un suflieris feldkuratam, kas gan pēdējam netraucēja sajaukt veselus teikumus. Beidzot vēl feldkurats atšķīra mišu grāmatu nepareizā vietā un sāka publikai par lielu uzjautrinājumu dziedāt adventes dziesmas. Viņam nebija ne balss, ne muzikālās dzirdes, un zem baznīcas velvēm atskanēja kviecieni un rēcieni kā cūku kūtī.
— Tas nu gan šodien pietempies, — klausītāji runāja ar gandarījumu. — Tas nu gan vienreiz pilnā! Droši vien apdzēries kaut kur pie meitām.
Jau kādu trešo reizi pie altara skanēja «Ite, missa est», kas atgādināja indiāņu kaujas aurus, un logu rūtis dārdēja vien. Tad feldkurats vēl iemeta skatienu kausā, vai tur nav palikusi kāda lāsīte vīna, saviebās un uzrunāja klausītājus:
— Nu varat iet mājās, diedelnieki. Beigas. Redzu, ka jūs neizrādāt to īsto dievbijību, kāda jājūt, atrodoties baznīcā pie altara. Huligāni! Stāvēdami dieva tā kunga vaiga priekšā, jūs nekaunaties skaļi smieties, kāsēt un ņirgāties, šļūkāt ar kājām, un tas viss notiek manā klātbūtnē, kaut es te pārstāvu Jēzu Kristu, svēto Mariju un dievu to tēvu, jūs muļķadesas! Ja tā būs arī turpmāk, tad es jūs pārmācīšu tā, kā piederas, lai jūs zinātu, ka nepastāv tikai tā elle vien, par ko jums priekšpēdējā reizē stāstīju, bet arī elle zemes virsū! Varbūt no pirmās jūs paglābsieties, bet otrā jums secen nepaies… abtreten!