Feldkurats, kas tik jauki un oriģināli prata realizēt veco, apnicīgo noteikumu par ieslodzīto apmeklēšanu, iegāja sakristejā, pārģērbās, lika ieliet no appītās pudeles baznīcas vīnu, izdzēra to un ar rudā ministranta palīdzību uzsēdās jājamzirgā, kas stāvēja piesiets pagalmā, bet tad atcerējās Sveiku, nolēca zemē un devās pie auditora Bernisa.
Kara auditors Berniss bija vispirms sabiedrisks cilvēks, lielisks dejotājs un uzdzīvotāja kas te drausmīgi garlaikojās un rakstīja savā piezīmju grāmatiņā vācu pantiņus, lai tie vienmēr būtu pie rokas. Viņš bija vissvarīgākais loceklis kara tiesas aparatā, jo viņa rokās bija tāds milzums protokolu un galīgi sajauktu aktu, ka viņš iedvesa cieņu pat visai karalauka tiesai Hradčanos. Viņš vienmēr mēdza nozaudēt apsūdzības materialus un bija spiests izdomāt jaunus; viņš samainīja apsūdzēto vārdus, nozaudēja apsūdzības pavedienus un šķetināja jaunus, kādi vien ienāca prātā; dezertierus viņš sodīja par zagšanu, zagļus par dezertēšanu; viņš rīkoja politiskas prāvas, ķerdams materialus no zila gaisa, izdarīja visvisādus trikus, lai apsūdzētajiem pierādītu noziegumus, kas tiem ne sapņos nebija rādījušies, izdomāja viņa majestates apvainojumus un inkriminēja paša sacerētus izteicienus tiem nelaimīgajiem, kuru apsūdzības bija pagaisušas nebeidzamajā dienesta aktu un visādu oficiālu rakstu jūklī.
— Servus — sacīja feldkurats, sniegdams viņam roku, — kā sviežas?
— Pa vidām, — militarais auditors Berniss atbildēja, — sajaukuši man materialus, un nu pats nelabais netiek tajos gudrs. Vakar uzsūtīju augšā jau apstrādātu materialu par kādu tēviņu, ko apvaino par dumpi, bet šie atsūta man visu atpaka], jo runa neesot par dumpi, bet gan par konservu zādzību. Un es taču pieliku aktam citu numuru! Kā viņi to uzoduši, dievs vien zina.
Auditors nospļāvās.
— Vai kārtis vēl spēlē? — feldkurats ievaicājās.
— Esmu nospēlējies līdz ādai. Pēdējo reizi spēlējām ar to plikpauri pulkvedi makao, tad es sagrūdu visu viņam rīklē. Toties man padomā kāds skuķis. Un ko tu dari, svētais tēv?
— Man vajadzīgs kalpotājs, — feldkurats sacīja. — Pēdējais man bija vecs grāmatvedis, gan bez akadēmiskas izglītības, bet pirmās šķiras draņķis, es tev saku. Činkstēja vienā gabalā un skaitīja pātarus, lai dievs pasargot viņu no posta un bēdām, nu, tad es viņu aizsūtīju ar kaujas bataljonu uz fronti. Stāsta, ka viss tas ešelons esot sapluinīts lupatu lēveros. Tad man atsūtīja kādu tēvaini, kas cita nekā nedarīja, tikai sēdēja traktierī un dzēra uz mana rēķina. Citādi bija tīri ciešams cilvēks, tikai viņam traki svīda kājas. Viņu es arī aizsūtīju ar kaujas bataljonu uz fronti. Šorīt dievkalpojumā es uzdūros uz kādu tipu, kas joka pēc sāka raudāt. Tas man tā kā noderētu. Viņu sauc par Sveiku, un viņš sēž sešpadsmitajā. Labprāt gribētu zināt, par ko viņu iesēdinājuši un vai nevarētu tā nokārtot, ka es varētu dabūt viņu ārā no turienes.
Auditors sāka meklēt pa atvilktnēm papīrus, kas attiecās uz Sveiku, bet, kā parasts, nekā nevarēja sameklēt.
— Tie būs pie kapteiņa Linharta, — viņš, ilgāku laiku izmeklējies, noteica. — Velns viņu zina, kur man paliek visas aktis. Iespējams, ka patiešām esmu nosūtījis Linhartam. Es tūliņ piezvanīšu. Allo, te virsleitnants auditors Berniss, kapteiņa kungs. Gribēju lūgt paskatīties, vai pie jums nav aktis par kādu Sveiku . . . Jūs sakāt, ka aktīm jābūt pie manis? Tas man brīnums … Es esot tās paņēmis no jums? Tas mani patiešām pārsteidz… Viņš sēž sešpadsmitajā… Es zinu, kapteiņa kungs, ka sešpadsmitā kamera pakļauta man, bet es domāju, ka Sveika papīri kaut kur mētājas pie jums. Kā, jūs izlūdzaties, lai es tā nerunāju ar jums? Pie jums nekas nemētājas? . . . Allo, allo . . .
Auditors Berniss apsēdās pie galda un sarūgtināts sāka sodīties par nekārtībām izmeklēšanas procesā. Starp viņu un kapteini Linhartu jau sen pastāvēja naids, kurā abi bija ļoti konsekventi. Ja Bernisa rokās nonāca kāds Linhartam piederīgs papīrs, tad Berniss to tā prata noslēpt, ka neviens to vairs nevarēja atrast. Protams, ka Linharts darīja to pašu ar papīriem, ko vajadzēja nodot Bernisam. Tādā pašā kārtā mēdza nozust arī pielikumi pie lietām. [34]
(Sveika lietu atrada karalauka tiesas arehivā tikai pēc apvērsuma ar šādu atzīmi: «Viņš bija nolēmis nomest liekulības masku un atklāti uzstāties pret mūsu valdnieka personu un mūsu valsti.» Sveika lieta bija ielikta aktīs par kādu Jozefu Kudelu. Uz vāka bija krustiņš, zem tā «Izpildīts» un datums.)
— Tātad Sveiks man ir pazudis, — auditors Berniss noteica. — Likšu viņu atvest šurp un, ja viņš nekādā noziegumā neatzīsies, palaidīšu uz brīvām kājām un aizsūtīšu pie tevis, un tu to nokārto pulkā.
Kad feldkurats bija aizgājis, auditors pavēlēja atvest Sveiku un lika tam gaidīt pie durvīm jo pats tai brīdī pieņēma policijas pārvaldes telefonogramu, ka pieprasīto materialu pie apsūdzības akta Nr. 7267 par kājnieku Maiksneru saņēmis pret parakstu kapteinis Linharts 1. kancelejā.
Tikmēr Sveiks aplūkoja auditora kanceleju.
Nevarētu sacīt, ka tās iekārta labvēlīgi ietekmētu apmeklētāju, sevišķi fotogrāfijās, kas karājās pie sienām un attēloja armijas eksekūcijas Galicijā un Serbijā. Tās bija mākslinieciski izpildītas fotogrāfijās, kas rādīja nodegušas būdas un kokus, kuru zari slīga lejup aiz pakārto smaguma. Sevišķi jauks bija kāds uzņēmums Serbijā, kurš rādīja veselu pakārto ģimeni — mazu zēnu, tēvu un māti. Divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem apsargāja koku ar pakārtajiem, bet priekšplānā stāvēja kāds virsnieks uzvarētāja pozā un smēķēja cigareti. Aizmugurē bija redzama karalauka virtuve, kas strādāja pilnā sparā.