— Kas ar jums īsti ir, Šveik? — jautāja auditors Berniss, pievienojis telefonogramu pie aktīm. — Kādu putru jūs esat ievārījis? Vai gribat atzīties vai gaidīt, kamēr par jums būs sastādīta apsūdzība? Tā tas tālāk nevar turpināties. Nedomājiet, ka stāsieties kādas tiesas priekšā, kur jūs pratinās stulbeņi civilisti. Mums ir kara tiesa, K. und K. Militargericht Jūsu vienīgais glābiņš no barga un taisnīga soda var būt tikai vaļsirdīga atzīšanās.
Kad auditors Berniss bija pazaudējis apsūdzības materialus, tad lietoja nopratināšanā «sava paša metodi». Kā redzat, šai metodē nebija nekā sevišķa, tāpēc nav jābrīnās, ka izmeklēšanas rezultāti vienmēr līdzinājās nullei.
Taču auditors Berniss bija par sevi tik labās domās, ka jutās spējīgs noteikt, kāpēc cilvēks ieslodzīts garnizona cietumā, arī bez jebkāda apsūdzības materiala un apvainojumiem, vienīgi novērojot uz nopratināšanu atvestā seju un izturēšanos. Auditora pieredze, gudrība un cilvēku pazīšana bija tik liela, ka viņš kādu čigānu, kas no pulka bija nogādāts cietumā par vairāku duču veļas gabalu zādzību (čigāns bija noliktavas pārziņa palīgs), apvainoja politiskā noziegumā un apgalvoja, ka čigāns kaut kur kroga aģitējis kareivjus, lai dibinot patstāvīgu nacionalu valsti, kurā ietilptu čechu kroņa zemes un Slovākijā ar slovaku tautības ķēniņu priekšgalā.
— Mums ir dokumenti, — viņš sacīja nelaimīgajam čigānam, — jums atliek vienīgi atzīties, kurā krogā jūs to runājāt, no kāda pulka bija tic kareivji, kas klausījās, un kad tas notika.
Nabaga čigāns izdomāja tiklab datumu un krogu, kā pulku, no kura bijuši viņa šķietamie klausītāji, un, atgriezdamies no nopratināšanas, izbēga no garnizona cietuma.
— Vai jūs negribat atzīties nekādā noziegumā? — auditors jautāja, kad Šveiks klusēja kā kaps. — Vai jūs negribat pateikt, kāpēc te atrodaties un par ko jūs ieslodzīja? Vismaz man jūs varētu to pateikt un negaidīt, kamēr es pats jums to pasaku. Es vēlreiz atgādinu, ka jums vaļsirdīgi jāatzīstas. Tas nāks jums par labu, jo atvieglos izmeklēšanu un samazinās sodu. Šai ziņā pie mums viss tāpat kā pie civilistiem.
— Padevīgi ziņoju, — atskanēja Sveika labsirdīgā balss, — ka es te garnizona cietumā atrodos kā atradenis.
— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Padevīgi ziņoju, ka to varu pavisam vienkārši paskaidrot. Mūsu ielā dzīvo ogļu pārdevējs, un viņam ir pavisam nevainīgs divus gadus vecs puisītis, un tas kādu dienu kājām aizgājis no Vinohradiem līdz Libniem, kur viņu policists atrada sēžam uz ietves. Puisīti aizveda uz policijas komisariatu, un tur šo divgadīgo bērnu ieslodzīja. Kā redzat, šis puisītis bija gluži bez vainas un tomēr nokļuva aiz restēm. Un, ja viņš būtu pratis runāt un viņam būtu jautājuši, par ko viņš ieslodzīts, tad viņš arī to nezinātu. Arī ar mani noticis kaut kas tamlīdzīgs. Es tāpat esmu atradenis.
Auditora skatiens pārslīdēja pār Sveika stāvu un atdūrās pret seju. Visa šī būtne, kas stāvēja auditora priekšā, izstaroja tādu bezrūpību un nevainību, ka Berniss sāka nikni skraidīt, pa kanceleju. Ja viņš nebūtu apsolījis feldkuratam, ka nosūtīs tam Sveiku, tad velns vien zina, ar ko viss beigtos.
Viņš apstājās pie galda.
— Klausieties, — viņš sacīja Sveikam, kas vienaldzīgi lūkojās visapkārt, — ja jūs man vēlreiz pagadīsieties acīs, tad jūs to ilgi pieminēsiet… Vediet viņu prom!
Kad Sveiku aizveda atpakaļ uz sešpadsmito, auditors lika atsaukt profosu Slaviku.
— Līdz turpmākam lēmumam Sveiks nodots feldkurata Kaca kunga rīcībā, — viņš strupi noteica. — Izrakstīt atbrīvošanas papīrus un diviem vīriem aizvest Sveiku pie feldkurata kunga!
— Vai vedot uzlikt viņam dzelžus, virsleitnanta kungs?
Auditors trieca dūri uz galda.
— Ēzelis tāds! Es taču skaidri un gaiši sacīju: izrakstīt atbrīvošanas papīrus!
Un viss, kas šai dienā bija sakrājies auditora sirdī — kapteinis Linharts, Sveiks — viss kā kalnu strauts gāzās virsū profosam un nobeidzās ar vārdiem:
— Vai nu jus apjēdzat, ka esat kronēts ezelis?
Tā nu gan varētu godināt tikai ķēniņus un ķeizarus, taču pat vienkāršs cietuma uzraugs, nekronēta galva, nebija aitādu uzrunu apmierināts un, iedams ārā, iespēra arestantam, kas mazgāja gaiteni. Sveiku profoss nolēma atstāt vēl uz vienu nakti garnizona cietumā, lai viņš labi iepazīstas ar tā jaukumiem.
Garnizona cietumā pavadītā nakts vienmēr pieskaitāma patīkamām atmiņām.
Blakus sešpadsmitajai atradās viennīca, baismīgs caurums, kur tonakt gaudoja kāds kareivis, kam par kādu disciplināru pārkāpumu feldfebelis Ržepa pēc štaba profosa Slavika pavēles lauza ribas.
Kad brēcieni apklusa, sešpadsmitajā varēja dzirdēt, kā knakšķ utis, kas nokļuvušas arestantiem pirkstos, pārlūkojot kreklus.
Sienas iedobumā virs durvīm stiepļu režģiem segta petrolejas lampa izplatīja bālu gaismu un kūpēja. Petrolejas smaka jaucās kopā ar nemazgātu cilvēku ķermeņu izgarojumiem un ar naktstrauka smaku, kad tam pēc katras lietošanas nolīgojās līmenis, ielaižot kamerā jaunu smirdoņas vilni.
Vājais uzturs apgrūtināja gremošanu, un vairums arestantu sirga ar gāzēm, ko tie laida laukā nakts klusumā, saņemot atbildes signālus, ko pavadīja visādas asprātības.
Gaitenī skanēja sargu vienmērīgie soļi, lāgu lāgiem durvīs pavērās «actiņa», pa kuru paglūnēja uzraugs.
Vidējā gultā kāds klusā balsī stāstīja:
— Mani te atveda pēc bēgšanas mēģinājuma. Agrāk es sēdēju divpadsmitajā. Tur sēž tādi ar vieglākām apsūdzībām. Reiz pie mums ieveda kādu laucinieku. Viņam bija iegriezuši divas nedēļas par to, ka ļāvis savās mājās pārgulēt zaldātiem. Sākumā domāja, ka tā ir politiska sazvērestība, bet vēlāk noskaidrojās, ka viņš darījis to pret samaksu. Viņu vajadzēja ielikt pie pašiem sīkākajiem zaglēniem, bet tur viss bija pilns, un tā viņš iekļuva pie mums. Pasaulīt, ko viņš bija saņēmies līdzi un ko viņam sūtīja no mājām! Nez kāpēc viņam bija atļauts pašam gādāt sev uzturu un uzlabot stāvokli, pat pīpol viņš drīkstēja. Viņš iestiepa kamerā divus šķiņķus, pamatīgu klaipu maizes, olas, sviestu, cigaretes, tabaku — īsi sakot, viņa divās mugursomās bija viss, par ko vien cilvēks var sapņot. Un šis dēlietis domāja, ka aprīs to viens pats. Sākumā mēs tīri godīgi palūdzām viņam kādu nieku, ja jau pašam neienāk prātā, ka vajadzētu dalīties, kā to darīja visi, kad kaut ko saņēma. Bet šis skopulis ne un ne: viņam te divas nedēļas atsēžamas, viņš te kuņģi samaitašot ar tiem kāpostiem un sapu- vušajiem kartupeļiem, ko mums dodot. Viņš uzdāvājot mums savu porciju un kroņa maizi, pret to viņam neesot iebildumu, ka mēs to dalot savā starpā vai ēdot pa kārtai … Es jums saku, viņš bija tik smalks vīrs, ka pat uz kopējā trauka nesēdās, bet atlika savas vajadzības līdz otrai dienai, lai pastaigas laikā izdarītos pagalma atejā. Tik izlepis viņš bija, ka pat klozetpapīru bija paņēmis līdzi. Mēs viņam pateicām, ka uzspļaujam viņa porcijai, un cietāmies — vienu dienu, divas, trīs. Tēvainis rij šķiņķi, triepj sviestu uz maizes, loba olas, vārdu sakot, dzīvo, cepuri kuldams. Pīpo cigaretes un mums pat ne dūmu nedod ievilkt. Mēs taču nedrīkstot pīpot, un, kad ieraudzīšot, ka viņš mums dod smēķi, tad viņu pašu ietupināšot karcerī. Vārdu sakot, trīs dienas mēs cietāmies. Ceturtās dienas naktī pienāca atmaksas brīdis. Viņš agri no rīta pamostas . . . Jā, es jums aizmirsu pateikt, ka viņš vienmēr skaitīja lūgšanas, pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām, ilgi jo ilgi pātaroja pirms pierīšanās. Torīt viņš arī noskaita savas lūgšanas un tad lien pagultē pēc maišeliem. Jā, turpat tie ir, tikai pavisam plāni, sarāvušies kā žāvētas plūmes. Viņš sāk brēkt, ka apzagts, ka mugursomās palicis tikai klozetpa- pīrs, bet tad minūtes piecas padomā, nospriež, ka mēs gribam viņu izjokot un esam viņa krājumus noglabājuši. Viņš tīri jautri saka: «Ak jūs blēži, tas gan jums labi izdevās! Dodiet ni$ man visu atpakaļ!» Mums tur bija kāds no Libniem, tas saka: «Zināt ko, uzvelciet segu uz galvas un skaitiet līdz desmit! Pēc tam varat aplūkot savus maisus.» Un ko jūs domājat, — viņš apsedzas kā paklausīgs puika un skaita: «Viens, divi, trīs . . .» Bet tas no Libniem aizrāda: «Tik ātri nevajag, skaitiet lēnāk!» Viņš zem segas sāk no jauna: «Viens… divi . . . trīs . . .» Saskaita līdz desmit, pielec kājās un klāt pie saviem maišeļiem. «Jēzus Marija!» viņš brēc. «Tukši, kā bijuši!» Būtu jūs redzējuši viņa stulbo ģīmi — tur varēja vai plīst no smiekliem! Bet Libnu puisis saka: «Pamēģiniet vēlreiz!» Ticiet vai ne, bet tas tēvainis bija tā apstulbis, ka mēģināja vēlreiz skaitīt un, kad nu tomēr maisos nekā cita nebija kā tikai klozetpapīrs, tad sāka velēt pa durvīm un brēkt: «Apzaguši! Mani apzaguši! Veriet vaļā! Palīdziet Kristus dēļ!» Zināms, sargi tūliņ atsauc profosu un feldfebeli Ržepu. Mēs visi kā viens apgalvojam, ka viņš jucis prātā, jo vakar līdz vēlai naktij rijis, kamēr visu notiesājis. Bet viņš tik raud un daudzina: «Kaut kur taču vajag būt drupatiņām.» Protams, ka drupatiņas nekur neatrada, — mēs jau arī nebijām no muļķu mājām. Ko paši nevarējām pieveikt, to nosūtījām ar «gaisa pastu» otrajam stāvam. Mums nekā nevarēja pierādīt, kaut gan tas aitasgalva vienā laidā činkstēja: «Kaut kur taču jābūt drupatiņām.» Visu dienu viņš nekā neēda un tikai glūnēja, vai citi ko negrauž vai nesmēķē. Otrā dienā viņš pusdienās vēl neķērās klāt savai porcijai, bet vakarā viņam tie sapu- vušie kartupeļi un kāposti jau varen gaja pie sirds, tikai dievu viņš gan tā vairs nepiesauca kā tad, kad cirta iekšā šķiņķi un olas. Vēlāk kāds no mums nez kā iedzīvojās tabakā, tad viņš sāka ar mums runāties, lai dodot kādu dūmu, bet lika pagaidīt!