— Es tā vien baidījos, ka jūs viņam būsiet devuši to dūmu, — Sveiks piezīmēja. — Ar to jūs sabojātu visu stāstu. Tāda augstsirdība sastopama tikai romānos, bet garnizona cietumā tādos apstākļos tā būtu tīrā muļķība.
— Bet vai «bankas» viņam neuzlikāt? — kāds ievaicājās.
— To mēs piemirsām.
Sākās klusas debates, vai pēc visa tā «bankas» bija vajadzīgas. Vairākums izsacījās «par».
Saruna pamazām apklusa. Arestanti laidās miegā, kasīdami paduses, krūtis un vēderu, kur veļā visvairāk uzturas utis. Viņi iemiga, pārvilkuši pāri galvām utainās segas, lai viņus netraucētu petrolejas lampas gaisma . . .
No rīta pulksten astoņos Sveiku izsauca un lika iet uz kanceleju.
— Pa kreisi no kancelejas durvīm ir spļaujamtrauks, tur pagadās pa smēķa galam, — kāds arestants pamācīļa Sveiku. — Pirmajā stāvā tu arī iesi vienam garām. Kāpnes slauka deviņos, tā ka tur kaut kas vēl būs.
Taču Sveiks neattaisnoja viņu cerības un neatgriezās vairs sešpadsmitajā. Deviņpadsmit apakšbikšaiņi visādi izprātojās par to.
Kāds mūsains zemessargs, kam bija sevišķi spilgta fanta- zija, stāstīja, ka Sveiks šāvis uz savu rotas komandieri un šodien viņu aizveduši uz Motolas apmācības laukumu, lai nolaistu no kājas.
X
Šveiks kalpo feldkuratam .
Šveika odiseja atkal atsākās durkļotas goda sardzes pavadībā, kurai vajadzēja viņu novest pie feldkurata.
Viņa pavadoņi savstarpēji papildināja viens otru: cik viens bija garš un izdilis, tik otrs zems un resns. Garais kliboja ar labo kāju, resnais ar kreiso. Abi kalpoja aizmugures dienestā, jo pirms kara bija pilnīgi atbrīvoti no karaklausības.