Abi svarīgi soļoja pa ielu un lāgu lāgiem pašķielēja uz Sveiku, kas gāja vidū un laiku pa laikam salutēja. Sveika privātās drēbes bija pagaisušas garnizona cietuma noliktavā kopā
ar kareivja cepuri, ar ko viņš bija ieradies iesaukšanas punkta. Izlaižot no cietuma, viņam izsniedza vecu formas tērpu, kas acīm redzot agrāk bija piederējis kādam plecīgam lielvēde- rim, galvas tiesu garākam par Sveiku.
Biksēs, kurās Sveiks bija iekāpis, ērti ietilptu vēl trīs tādi Sveiki. Neskaitāmās krokas no kāju pēdām un vēl pāri krūtīm, līdz kurienei bikses sniedzās, neviļus saistīja garāmgājēju uzmanību. Novazātais un notrieptais milzīgais virskrekls ar salāpītiem elkoņiem plandījās ap Sveiku it kā uzvilkts uz putnubiedēkļa. Bikses nokarājās lejup kā cirka klaunam. Kareivja cepure, arī samainīta garnizona cietumā, slīdēja pāri ausīm.
Sveiks atbildēja uz garāmgājēju smīniem ar maigu smaidu un savu labsirdīgo acu silto, laipno skatienu.
Tā viņi devās uz Karlinu, kur feldkurats dzīvoja.
Pirmais Sveiku uzrunāja mazais resnītis. Viņi patlaban iegriezās Malostranā zem galerijas.
— No kurienes tu esi? — resnītis jautāja.
— No Pragas.
— Vai tu nešmauksi prom no mums?
Sarunā iejaucās garais šķeista. Tā ir dīvaina parādība, ka mazie un resnie parasti mēdz būt labsirdīgi optimisti, kamēr kalsnie un izģindušie lielāko tiesu ir skeptiķi.
Tā arī šoreiz garais sacīja resnītim:
— Ja varētu, skaidrs, ka šmauktu.
— Par ko viņam jāšmauc? — mazais atsaucās. — Viņš jau tā uz brīvām kājām, ārā no cietuma. Tāpēc jau es nesu aploksni.
— Un kas tur ir tai aploksnē feldkuratam?
— To es nezinu. ,
—< Re nu, nekā nezini, bet runā.
Karela tiltam viņi pārgāja pāri, nerunādami ne vārda. Taču Karela ielā resnītis atkal uzrunāja Sveiku:
— Vai tu nezini, kāpēc mēs tevi vedam pie feldkurata?
— Uz grēksūdzi, — Sveiks nevērīgi atteica. — Rīt mani pakārs. Tad vienmēr ved pie mācītāja, un to sauc par garīgo iepriecinājumu.
— Un par ko tad tevi, kā saka . . .? — piesardzīgi iejautājās garais, kamēr resnītis līdzcietīgi vērās Sveikā.
Abi bija lauku amatnieki, ģimenes tēvi.
— Es nezinu, — Sveiks ar labsirdīgu smaidu atbildēja.
— Es nekā nezinu. Laikam tāds mans liktenis.
— Tu būsi dzimis zem nelaimīgas zvaigznes, — resnītis lietpratīgi un līdzjūtīgi piebilda. — Mūsu pusē, Jaseņā pie Jozefovas, arī tā kādu pakāra prūšu kara laikā. Atnāca pakaļ, nekā neteica, bet ņēma un Jozefovā pakāra.
— Es gan domāju, — skeptiski ierunājās garais, — ka gluži par neko nevienu vis nekar. Kaut kādam iemeslam jābūt, lai tā rīkotos.
— Ja kara nav, tad kāds iemesls noteikti vajadzīgs, — Sveiks piekrita, — bet kara laikā viens cilvēks bijis nebijis. Vai nu viņš krīt frontē, vai tiek pakārts mājās — tie paši vēži vien ir.
— Paklau, vai tik tu neesi politiskais? —iejautājās šķeista. Viņa balss noskaņa rādīja, ka viņš sāk lūkoties labvēlīgāk uz Sveiku.
— Pat drusku par daudz politisks, — Sveiks pasmīnēja.
— Varbūt tu esi tautas sociālists x ?
Nu savukārt resnītis kļuva piesardzīgs un iejaucās sarunā.
— Kas mums tur par daļu? — viņš sacīja. — Un paskat, cik visur pilns ļaužu, un visi skatās uz mums. Varbūt mēs varētu kaut kur šķērsielā noņemt durkļus, lai tā neduras acīs. Tu taču nelaidīsies lapās? Zini, ka mums tad var iznākt nepatikšanas. Vai ne, Tonik? — viņš uzrunāja garo.
Tas klusu sacīja:
— Durkļus mēs varētu gan noņemt. Kā nekā taču mūsu pašu cilvēks.
Viņš bija pazaudējis savu skepsi, un viņa dvēselē modās līdzcietība pret Sveiku. Viņi uzmeklēja piemērotu pavārti, kur noņēma, durkļus, un resnītis uzaicināja Sveiku soļot blakus.
— Droši vien tev gribas uzsmēķēt, vai ne? — viņš jautāja.
— Diezin vai . . .
Viņš gribēja sacīt: «Diezin vai tev dos uzsmēķēt pirms pakāršanas,» — taču aprāvās, saprazdams, ka tas ir netaktiski.
Visi aizsmēķēja, un Sveika pavadoņi sāka viņam stāstīt par savām ģimenēm Kralovobradecas apvidū, par sievām, bērniem, stūrīti zemes, vienīgo govi.
— Man slāpst, — Sveiks ierunājās.
Garais un resnītis saskatījās.
— Viens kraukšķis noderētu gan, — mazais sacīja, nojau- tis, ka garajam nav iebildumu, — bet tikai tādā vietā, kur uz mums pārāk nebolītu acis.
— Iesim uz «Kukliku», — Sveiks ieteica, — tur šautenes var nolikt virtuvē. Traktiernieks Serabona ir sokols, no tā nav ko baidīties. Tur spēlē vijoli un harmonikas, tur iegriežas ielas skuķi un cita godīga publika, ko nelaiž iekšā «repre- zentjakā»
Garais ar resnīti vēlreiz saskatījās, un tad garais noteica:
— Labi, iegriezīsimies, līdz Karlinam vēl tālu.
Pa ceļam Sveiks stāstīja dažādas anekdotes, un «Kuklikā» viņi ieradās jautrā omā. Šautenes atstāja virtuvē, kā Sveiks bija ieteicis, un paši iegāja zālē, kur vijole un harmonikas piepildīja visu telpu ar iecienītās dziesmas skaņām:
Pankracā, tur kalna galā, Slaidu liepu alejā . ,.
Daudz pieredzējušam jauneklim ar nevainojamu matu šķirtni sēdēja klēpī jaunkundze un dziedāja iesmakušā balsī:
Bij meitiņa man sarunāta, Bet tagad cits pie sāniem tai …
Pie kāda galda snauda piedzēries sardīņu pārdevējs. Laiku pa laikam viņš pamodās, uzsita ar dūri pa galdu, nomurmināja: «Nekas nebūs!» —un snauda tālāk. Aiz biljarda pie spoguļa sēdēja trīs daiļavas un nedeva miera kādam dzelzceļa konduktoram, saukdamas:
— Jaunskungs, pacienājiet ar vermutu!
Blakus muzikantiem divi vīrieši strīdējās par kādu Mar- ženku. Viens sacījās redzējis pats savām acīm, ka viņu vakar notvērusi patruļa, bet otrs apgalvoja, ka viņa aizgājusi ar kādu kareivi izgulēties uz «Valša» hoteli.
Pie pašām durvīm privāto pūlītī sēdēja kāds kareivis un stāstīja, kā viņu Serbijā ievainojuši. Viņam bija pārsieta roka