un kabatas pilnas cigaretēm, ko sarunu biedri bija sadevuši. Kareivis atkārtoja vienā laidā, ka nevarot vairs dzert, bet kāds plikpauris večuks viņu nemitīgi skubināja:
— Dzeriet taču, zaldātiņ, kas zina, vai vēl kādreiz iznāks te sēdēt. Vai negribat, lai kaut ko uzspēlē? Varbūt «Bāra bērnu»?
Tā bija plikpaura iemīļotā dziesma, un, kad pēc mirkļa vijole ar harmonikām sāka gaudot «Bāra bērnu», viņam saskrēja asaras acīs un viņš čērkstošā balsī vilka līdzi:
Līdzko prātiņā pieņēmās, Tik par māmiņu taujājās, Tik par māmiņu taujājās . ..
No otra galda atskanēja:
— Iesāliet to! Brauciet uz balta poda! Pakarieties ar visu savu «Bāra bērnu»!
Un, izspēlējot pēdējo trumpi, naidīgais galds sāka dziedāt:
Ak, šķirties, sirds to jūt, Ak, šķirties ir tik grūt!
— Franta! — viņi sauca ievainoto kareivi, kad beidza «šķiršanos», pārklieguši «Bāra bērnu». — Met viņus pie malas un nāc pie mums! Spļauj viņiem virsū un padod mums kādu cigareti! Pietiek viņiem laiku kavēt, ērms tāds!
Sveiks un viņa pavadoņi vēroja visu ar lielu ziņkāri.
Sveiks, kas te bieži bija pavadījis laiku pirms kara, sāka pārcilāt atmiņas, kā te mēdzis izdarīt kontroli policijas komisārs Drašners, kā ielasmeitas, kaut arī baidījušās no viņa, sacerējušas dziesmiņu un dziedājušas korī:
Drašners visiem drebēt liek, Nikns un bargs pārlieku, Bet Maržena, kad piedzeras, Nebīstas nenieka …
Tieši tobrīd ienācis Drašners ar saviem pavadoņiem, bargs un nepielūdzams. Licies, it kā mednieks iešāvis irbju barā: visi saskrējuši vienā pūlī. Arī Sveiks neizgājis sveikā, jo, kad Drašners prasījis, lai uzrāda dokumentus, atbildējis: «Bet vai jums ir policijas pārvaldes atļauja?» Sveiks atcerējās arī kādu dzejnieku, kas te vienmēr sēdējis zem spoguļa un «Kuklika»
troksnī, harmonikas čīgās un dzērāju klaigās sacerējis dzejoļus un lasījis tos ielasmeitām priekšā.
Protams, Sveika pavadoņiem nekādu tamlīdzīgu atmiņu nebija. Viņiem viss te šķita jauns un sāka tīri labi patikt. Pirmais, kas iejutās šai atmosfērā, bija mazais resnītis, jo šā tipa cilvēkiem bez optimisma piemīt vēl tieksme uz epikureismu. Garais vēl brīdi cīnījās ar sevi, taču, pazaudējis skepsi, pamazām pazaudēja arī apdomību un pēdējās saprāta paliekas.
— Es iešu padejot, — viņš sacīja pēc piektā alus kausa, ieraudzījis, ka pāri sāk dejot «šlapaku»
Resnītis pilnīgi nodevās dzīves priekiem. Viņam blakus bija apsēdusies kāda jaunkundze, kas runāja visādas neķītrības, un viņam acis spīdēja vien.
Sveiks dzēra. Garais beidza dejot un kopā ar savu partneri atsēdās pie galda. Pēc tam viņi dziedāja, dejoja, nemitīgi dzēra un ķerstījās ap savām kaimiņienēm. Un šai pērkamās mīlestības, nikotīna un alkohola atmosfērā visam pāri neredzams lidinājās senais lozungs: «Pēc mums kaut vai grēku plūdi!»
Pēc pusdienām pie viņiem piesēdās kāds kareivis un piedāvājās par piecām kronām pagādāt flegmonu un asins saindēšanos. Viņam esot līdzi injekcijas šļirce, un viņš iešļircinā- šot kājā vai rokā petroleju. Viņi nogulēšot vismaz divus mēnešus, bet, ja brūci slapināšot ar siekalām, tad pat pusgadu, un beidzot viņus pilnīgi atbrīvošot no karaklausības.
Garais, jau pilnīgi zaudējis dvēseles līdzsvaru, iegāja kareivim līdzi atejā, lai iešļircinātu kājā petroleju.
Metās jau vakars, un Sveiks ierosināja doties pie feldkurata, bet mazais resnis, kam mēle vairs lāgā neklausīja, pierunāja Sveiku vēl uzkavēties. Arī garajam likās, ka feldkurats nekur neaizbēgs. Tomēr Sveikam «Kuklikā» bija jau apnicis, un viņš piedraudēja, ka dosies ceļā viens.
Visi izgāja ārā, bet Sveikam vajadzēja apsolīt, ka vēl kaut kur iegriezīsies.
Aiz «Florences» viņi iegāja mazā kafejnīcā, kur resnītis pārdeva savu sudraba pulksteni, lai varētu turpināt uzdzīvi.
No šejienes Sveiks jau veda viņus zem rokas. Tas viņam sagādāja lielas grūtības. Pavadoņiem kājas ļodzījās, bet prāts nesās vēl uz iedzeršanu. Resnītis gandrīz vai pazaudēja feld-
kuratam nododamo aploksni, un Sveikam vajadzēja nest to pašam. Katru reizi, kad pretī nāca virsnieks vai kāda cita priekšniecība, Sveikam vajadzēja brīdināt savus pavadoņus. Ar pārcilvēciskām pūlēm viņš beidzot aizvilka tos līdz Kralo- vas prospektam, kur dzīvoja feldkurats.
Sveiks pats uzsprauda uz pavadoņu šautenēm durkļus un ar dunkām zem ribām piespieda, lai pavadoņi ved viņu, nevis viņš tos.
Pirmajā stāvā, kur vizitkarte pie durvīm vēstīja — «Oto Kacs, feldkurats», viņiem atvēra durvis kāds kareivis. Istabā skanēja balsis, pudeļu un glāžu šķindoņa.
— Wir — melden — gehorsamst… Herr .. . Feldkurat… — garais ar pūlēm izšļupstēja salutēdams, — ein — Paket — und ein Mann gebracht. [35]
— Lieniet iekšā! — kareivis teica. — Kur jūs tā esat piesūkušies? Feldkurata kungs tāpat… — Un kareivis nospļāvās.
Viņš paņēma aploksni un iegāja istabā. Atnācēji ilgi gaidīja, kamēr durvis atvērās un pa tām priekšnamā nevis ienāca, bet ielidoja feldkurats. Viņš bija nometis svārkus un turēja rokā cigāru.
— Ā, jūs esat klāt, — viņš uzrunāja Sveiku, — jūs esat atvests. Vai jums nav sērkociņu?
. — Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka nav.
. — Ē . . . bet kāpēc jums nav sērkociņu? Katram kareivim nepieciešami sērkociņi, lai viņš varētu piedāvāt uguni. Kareivis, kam nav sērkociņu, ir . . . Nu, kas viņš ir?
— Padevīgi ziņoju, ka tas ir kareivis bez sērkociņiem, — Sveiks atbildēja.
— Pilnīgi pareizi, viņš ir bez sērkociņiem un nevar nevienam piedāvāt uguni. Tas nu būtu viens, bet tagad otrs. Vai kājas jums nesmird?