— Padevīgi ziņoju, ka nesmird.
— Tā. Tas būtu otrais. Un nu trešais. Vai degvīnu dzerat?
— Padevīgi ziņoju, ka degvīnu nedzeru, dzeru tikai rumu.
v — Labi. Un nu paskatieties uz šo kareivi! Es viņu patapināju uz šo dienu 110 virsleitnanta Feldhubera, tas ir viņa kalpotājs. Viņš nedzer neko, viņš ir at-at-turībnieks un tāpēc dosies ar kaujas rotu uz fronti. Tā-tāpēc, ka tādu cilvēku es nevaru lietot. Tas nav kalpotājs, tas ir teļš. Tas arī dzer tikai ūdeni un mauro kā vērsis.
— Tu-tu atturībnieks! — viņš uzrunāja kareivi. — K-kā tev nav kauna, plenci! Dabūsi pa purnu!
Tad feldkurats pamanīja kareivjus, kas bija atveduši Šveiku un, kaut gan visiem spēkiem pūlējās turēties taisni, tomēr līgojās, velti balstīdamies uz šautenēm.
— Jūs esat p-piedzērušies, — feldkurats sacīja, — piedzērušies, pildot dienesta pienākumus, tāpēc es likšu jūs iespundēt. Šveik, atņemiet viņiem šautenes, ievediet virtuvē un ap- sargiet tik ilgi, kamēr es sazvanīšos ar kazarmām, lai sūta pēc viņiem patruļu!
Tā pilnīgi piepildījās Napoleona vārdi, ka «karā situācijā mainās ik mirkli»: no rīta abi kareivji veda Šveiku, piesprauduši durkļus, un baidījās, ka. tikai viņš neaizbēg, bet tagad Sveiks aizveda viņus uz paredzēto vietu un pats dabūja viņus apsargāt. Sākumā viņi lāgā nespēja, aptvert notikušo pārmaiņu un atjēdzās tikai tad, kad sēdēja virtuvē un Sveiks nostājās pie durvīm ar šauteni un uzspraustu durkli.
— Es gribētu kaut ko iedzert, — nopūtās mazais optimists.
Garajam uzbruka skepses lēkme. Viņš izsacījās, ka tas viss
esot zemiska nodevība, un skaļi apvainoja Šveiku, kas viņus novedis tādā stāvoklī. Viņš pārmeta Sveikam, ka tas esot stāstījis, it kā to rīt pakāršot, bet nu izrādoties, ka tiklab pakāršana, kā grēksūdze esot viena vienīga krāpšana.
— Mēs bijām ēzeļi! — garais brēca.
Noklausījies apvainojumus, Sveiks beidzot noteica:
— Tagad jūs vismaz redzat, ka karš nav nekāds medus pods. Es pildu savu pienākumu. Es iekritu gluži tāpat kā jūs, bet man, kā mēdz teikt, šoreiz uzsmaidīja laime.
— Es gribētu kaut ko iedzert, — optimists izmisis atkārtoja.
Garais piecēlās un grīļodamies tuvojās durvīm.
— Laid mūs uz mājām! — viņš sacīja Sveikam. — Nedzen velnu, draugs!
— Vācies prom, — Sveiks atbildēja, — man vajag jūs apsargāt. Tagad mēs neesam pazīstami.
Durvīs parādījās feldkurats:
— Es-es nevaru sazvanīt tās sasodītās kazarmas. Ejiet uz mājām un liec-ciet aiz auss, ka, p-pildot dienesta pienākumus, pietempties ne-nedrīkst. Marš!
Feldkurata kungam par godu jāteic, ka viņš nemaz nebija zvanījis uz kazarmām, jo viņa dzīvoklī nebija tālruņa, viņš bija runājis elektriskajā galda spuldzē.
2.
Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurata Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmicha kalpotājs un uzaicināja Sveiku pievākt feldkuratu.
Ceļā kalpotājs pastāstīja Sveikam, ka feldkurats sastrīdējies ar virsleitnantu Helmichu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurats esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmichs arī esot piedzēries, izsviedis feldkuratu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.
Kad Sveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkuratu. Tas nodīcās un atvēra acis. Sveiks salutēja un sacīja:
— Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurata kungs!
— Kas . . . jums te . . . vajadzīgs?
— Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurata kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.
— Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?
— Uz jūsu dzīvokli, feldkurata kungs.
— Un kāpēc man jāiet uz dzīvokli — vai tad es neesmu savā dzīvoklī?
Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka jūs atrodaties uz kāpnēm svešā mājā.
— Un kā — kā es te esmu nokļuvis?
— Padevīgi ziņoju, ka jūs bijāt viesos.
— Vie-viesos . .. Vie-viesos es-es neb-biju. Tur jūs . . . m-maldāties .. .
Sveiks nostatīja feldkuratu uz kājām un pieslēja viņu pie sienas. Feldkurats svārstījās no vienas puses uz otru, zvēlās virsū Sveikam un daudzināja, muļķīgi smīnot:
— Es kritīšu.
Beidzot Sveikam izdevās piespiest feldkuratu pie sienas, bet tas šai jaunajā stāvoklī sāka atkal snaust.
Sveiks viņu pamodināja.
— Ko jūs vēlaties? — feldkurats jautāja, veltīgi mēģinādams nošļūkt zemē gar sienu un nosēsties uz grīdas. — Kas jūs tāds esat?
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka esmu jūsu kalpotājs, — Sveiks atbildēja, atkal piesliedams feldkuratu pie sienas.
— Nav man nekādu kalpotāju, — feldkurats ar pūlēm izrunāja., atkal mēģinādams uzzvelties Sveikam virsū, — un es neesmu nekāds feldkurats. Es esmu cūka, — viņš piebilda dzērāja vaļsirdībā. — Laidiet mani vaļā, kungs, es jūs nepazīstu!
īsā cīņa beidzās ar pilnīgu Sveika uzvaru, ko viņš izmantoja tā, ka novilka feldkuratu pa kāpnēm zemē priekšnamā; tur feldkurats tomēr sāka izrādīt pretestību, nevēlēdamies, lai viņu izmet uz ielas.
— Es jūs nepazīstu, kungs, — viņš atkārtoja, lauzdamies ar Sveiku. — Vai jūs pazīstat Oto Kacu? Tas esmu es.
— Es esmu apmeklējis arebibiskapu! — viņš klaigāja, tvarstīdamies gar priekšnama durvīm. — Pats Vatikans par mani interesējas. Vai jūs saprotat?!
Sveiks atmeta visus «padevīgi ziņoju» un sāka runāt ar feldkuratu pavisam familiari.
— Laid vaļā rokas, — viņš sacīja, — citādi likšu pa bildi. Iesim mājās — un miers. Muti ciet!
Feldkurats palaida durvis vaļā un uzgāzās virsū Sveikam:
— Tad iesim kaut kur, bet pie «Suchiem» 1 gan ne, tur es esmu ietaisījis parādus.