Sveiks izgrūda feldkuratu no priekšnama un vilka viņu pa ielu uz mājām.
— Kas tas par lielkungu? — ieinteresējās kāds ziņkārais uz ielas.
—• Tas ir mans brālis,—Sveiks paskaidroja.—Dabūjis atvaļinājumu un atbraucis mani apciemot, bet aiz priekiem sametis pavairāk pa lampu — nebija domājis sastapt mani dzīvu.
Izdzirdējis pēdējos vārdus, feldkurats notrallināja kādu galīgi sagrozītu operetes motivu un uzsauca garāmgājējiem:
— Kas no jums miris, lai trīs dienu laikā ierodas korpusa štābā, ka var iesvaidīt viņa miesas, — un apklusa, pūlēdamies nokrist ar degunu uz ietves.
Sveiks, paķēris feldkuratu zem padusēm, vilka viņu tālāk. Izstiepis galvu uz priekšu un šļūkādams kājas kā kaķis ar pārlauztu mugurkaulu, feldkurats murmināja zem duguna:
—■ Dominus vobiscum, et cum spiritu tuo. Dominus vo- biscum … 2
Pie ormaņu piestātnes Sveiks atsēdināja feldkuratu uz ietves, bet pats aizgāja pie ormaņiem, lai nolīgtu par braukšanu. Kāds ormanis paziņoja, ka ļoti labi pazīstot šo kungu, jo esot viņu jau vienreiz vedis un otrreiz nedomājot to darīt.
— Pievēma man visus ratus, — viņš skaidri un gaiši pateica, — un vēl nesamaksāja par vedumu. Es viņu vadāju divas stundas, kamēr viņš atrada savas mājas. Tikai pēc nedēļas, kad biju sagājis pie viņa jau trīs reizes, dabūju par visu piecas kronas.
Beidzot pēc ilgas tielēšanās kāds ormanis uzņēmās aizvest feldkuratu uz mājām.
Sveiks atgriezās pie aizmigušā feldkurata, kuram kāds bija noņēmis no galvas un aiznesis melno katliņu (feldkurats parasti staigāja privātās drēbēs). Sveiks uzmodināja viņu un ar ormaņa palīdzību iedabūja slēgtajos ratos. Feldkurats iegrima galīgā stulbumā. Viņš noturēja Šveiku par 75. kājnieku pulka pulkvedi Justu un vairākas reizes atkārtoja:
— Nedusmojies, draugs, ka uzrunāju tevi ar «tu». Es esmu cūka.
1 Restorāns Prāgā.
2 Dievs lai ir ar jums un ar tavu garu (lat.).
Brīdi likās, ka no ratu kratīšanās uz bruģa viņam sāk ataust saprāts. Viņš nosēdās taisni un sāka dziedāt kādu nepazīstamu dziesmu. Iespējams, ka viņš pats to bija sacerējis.
Man mūžam prātā tie zelta laiki,
Kad mani klēpī auklēja.
Tad mitām mēs tais jaukās dienās
Pie Domažlices Merklinā.
Tomēr pēc mirkļa viņš atkal neko vairs neaptvēra un, pieliecies Sveikam klāt, aci piemiedzis, jautāja:
— Kā jums šodien klājas, godātā kundze? Vai brauksiet kaut kur uz vasarnīcu?
Viņam acīs viss divkāršojās, un viņš apvaicājās, rādīdams ar pirkstu uz Sveiku:
—■ Vai jums jau ir tik liels dēls?
— Sēdi rāms! — Sveiks uzbrēca, kad feldkurats gribēja nostāties uz sēdekļa ar kājām. — Es tevi pieradināšu pie kārtības!
Feldkurats apklusa un raudzījās apkārt šaurām cūkas ačelēm, nesaprazdams, kas ar viņu notiek. Pēc mirkļa viņam atkal sajuka visi jēdzieni, un viņš žēlā balsī uzrunāja Šveiku:
— Kundze, ielaidiet mani pirmajā klasē! 1 — un mēģināja nolaist bikses.
— Tūliņ pogā ciet, cūka! — Sveiks uzkliedza. — Tā jau visi ormaņi tevi pazīst no tās apvemšanās reizes, un nu tu vēl tā gribi uzvesties. Nedomā, ka atkal varēsi palikt parādā!
Feldkurats grūtsirdīgi atspieda galvu rokās un sāka dziedāt:
Nevienas sirds^ kas mani mīlē . . .
Tūliņ viņš pārtrauca dziesmu un piebilda:
— Entschuldigen Sie, lieber Kamerad, Sie sind ein Trottel! Ich kann singen, was ich will! [36]
Viņš laikam bija iedomājies uzsvilpot kādu melodiju, bet tās vietā viņam izlauzās tik varens «tprr!», ka zirgs uz vietas apstājās.
Kad pēc Sveika rīkojuma ormanis turpināja ceļu, feldkurats mēģināja aizsmēķēt tukšo iemuti.
— Nevar aizdedzināt, — viņš izmisis gaudās, kad bija izlietojis visu sērkociņu kārbiņu, — jūs man pūšat sērkociņu nost.
Taču viņš tūliņ nozaudēja sarunas pavedienu un sāka smieties:
— Tavu joku, mēs esam vieni paši tramvajā, vai ne, kolēģa kungs?
Viņš sāka pārmeklēt kabatas.
— Es esmu nozaudējis biļeti! — viņš iebrēcās. —Pieturiet, man jāatrod biļete!
Bet tad rezignēti atmeta ar roku:
— Lai brauc vien . . .
Un pēkšņi sāka muldēt:
— Visbiežāk gadās .. . Jā, viss kārtībā . . . Visos gadījumos . . . Jūs maldāties . . . Trešajā stāvā? . . . Tukšas izrunas . . . Nevis par mani, bet par jums, cienītā kundze … Rēķinu . . . Man bija tase melnas kafijas . . .
Laizdamies snaudā, viņš sāka ķildoties ar kādu iedomātu ienaidnieku, kas it kā neļaujot viņam sēdēt restorānā pie loga. Tad viņam ienāca prātā, ka viņš atrodas vilcienā, un, izliecies ārā, viņš kliedza čechiski un vāciski, ka skanēja vien:
— Nimburka, pārsēšanās!
Sveiks ar varu atvilka viņu atpakaļ, un feldkurats, aizmirsis vilcienu, sāka atdarināt visādu dzīvnieku un putnu balsis. Visilgāk viņš atdarināja gaili, un viņa «kikerikī» triumfējoši skanēja no ratiem.
Labu brīdi viņš bija visai rosīgs un nemierīgs: mēģināja izlēkt no ratiem, aizskāra garāmgājējus, saukādams tos par huligāniem, izsvieda uz ielas kabatas lakatu un pieprasīja apturēt zirgu, jo viņš esot pazaudējis bagažu. Tad viņš sāka stāstīt:
— Budejovicē dzīvoja kāds bundzinieks. Viņš apprecējās un pēc gada nomira. — Viņš skaļi iesmējās. — Vai nav laba anekdote?
Visu šo laiku Sveiks izturējās pret feldkuratu ar nesaudzīgu stingrību. Līdzko feldkurats mēģināja izdarīt kādu triku — izlēkt no ratiem vai atlauzt sēdekli, Sveiks grūda viņam ribās dunku pēc dunkas, ar ko feldkurats savā trulumā samierinājās. Tikai reizi viņš mēģināja sadumpoties un izlēkt no ratiem, paziņodams, ka tālāk nebraukšot, jo viņi nebraucot uz Budejovici, bet uz Podmokliem, taču Sveiks mirklī likvidēja dumpi un piespieda feldkuratu atgriezties agrākajā stāvoklī, uzmanīdams, lai viņš neaizmieg. Vispieklājīgākais izteiciens, ko Sveiks šai gadījumā lietoja, skanēja: