— Neguli, sprāgoņa!
Feldkuratam uzbruka grūtsirdības lēkme, un viņš, liedams asaras, taujāja, vai Sveikam arī bijusi māte.
— Ļautiņi mīļie, es esmu gluži viens šai pasaulē! — feldkurats vaimanāja. — Nepametiet mani postā!
— Nedari man kaunu, — Sveiks viņu bāra, — rimsties, citādi visi domās, ka tu esi pieklūgājies.
— Es nekā neesmu dzēris, draugs, — feldkurats apgalvoja, — es esmu pavisam skaidrā prātā.
Pēkšņi viņš piecēlās ratos un salutēja:
— Ich melde gehorsamst, Herr Oberst, ich bin besoffen! 1 Es esmu sivēns, — viņš atkārtoja reizes desmit izmisīgā, bezcerīgā vaļsirdībā.
Un, pievērsies Sveikam, diedelēja:
— Metiet mani ārā no automobiļa! Kāpēc jūs vedat mani līdz?
Beidzot viņš atkal apsēdās un sāka murmināt:
— Skat, loki ap mēnesi rodas.. . Vai jūs ticat dvēseles nemirstībai, kapteiņa kungs? . . . Vai zirgs var nokļūt debesu valstībā?
Viņš sāka skaļi smieties, bet tad sadrūma un, apatiski raudzīdamies Sveikā, ierunājās:
— Atļaujiet, mans kungs, es jūs kaut kur esmu redzējis. Vai tas nebija Vīnē? Es jūs atceros no seminārā laikiem.
Brīdi viņš izklaidējās, deklamējot latiņu vārsmas:
— Aurea prima sata est aetas, que vindice nullo …2
— Tālāk nekas nesanāk, — viņš sacīja. — Metiet mani laukā! Kāpēc jūs negribat mest mani laukā? Man nekas nenotiks. — Un apņēmīgi paziņoja: — Es gribu nokrist uz deguna.
— Kungs, — viņš atkal turpināja lūdzēja balsī, — dārgais draugs, cērtiet man kādu pliķi!
— Vienu vai vairākus? — Sveiks apvaicājās.
— Divus.
— Lai notiek!
Feldkurats skaļi skaitīja pliķus un rādīja svētlaimīgu seju.
1 Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka esmu piedzēries! (Vāc.)
2 Citāts no Ovidija «Metamorfozēm»: «Zelta laikmets bija pirmais, kas iesēts . ..»
— Tas nāk par labu, — viņš sacīja, — tas palīdz gremošanai. Tagad cērtiet man vienu pliķi pa ģīmi! Sirsnīgs paldies, — viņš noteica, kad Sveiks steigšus izpildīja viņa vēlēšanos, — es esmu pilnīgi apmierināts. Un nu, lūdzu, pārplēsiet man vesti!
Viņš izsacīja visdažādākās vēlēšanās. Viņam gribējās, lai Sveiks viņam izmežģī kāju, mazliet pažņaudz, apgriež nagus, izrauj priekšzobus. Tad viņā pamodās ilgas pēc moceklības, un viņš lūdzās, lai Sveiks noraujot viņam galvu, iebāžot maisā un iemetot Vltavā.
— Man labi piestāvētu zvaigznītes ap galvu, — vismaz kādas desmit,[37] — viņš jūsmīgi sacīja.
Tad viņš sāka runāt par zirgu sacīkstēm, drīz vien pievērsās baletam, bet arī pie tā ilgi nekavējās.
— Vai jūs dejojat čardašu? — viņš jautāja Sveikam. — Varbūt «lāču deju»? Šitā te . . .
Viņš gribēja palēkties, bet uzkrita virsū Sveikam, kas viņu iedunkāja un apsēdināja.
— Es kaut ko gribu! — feldkurats brēca. — Es tikai pats nezinu, ko. Vai jūs nezināt?
Viņš nokāra galvu dziļā rezignācijā.
— Kas man par daļu, ko es gribu? — viņš pēkšņi nopietni ieteicās. — Un arī jums, mans kungs, nav par to nekādas daļas. Es jūs nepazīstu. Kā jūs iedrošināties tā skatīties uz mani? Vai jūs protat paukoties?
Viņam uznāca cīņas kāre, un viņš mēģināja nogrūst Sveiku no sēdekļa. Kad Sveiks bija viņu savaldījis, bez kautrēšanās likdams sajust savu fizisko pārākumu, feldkurats jautāja:
— Kas šodien ir: pirmdiena vai piektdiena?
Tāpat viņu interesēja, vai tagad ir decembris vai jūnijs, un vispār viņš parādīja lielas spējas visdažādāko jautājumu uzdošanā:
— Vai jūs esat precējies? Vai jums garšo gorgonzola[38]? Vai jums mājās ir blaktis? Kā jums klājas? Vai jūsu sunim ir bijis suņu mēris?
Vaļsirdības lēkmē viņš sāka stāstīt, ka esot parādā par jā- jamzābakiem, pātagu un segliem un ka pirms dažiem gadiem saslimis ar triperi, ko ārstējis ar kalija hipermanganatu.
— Nekam citam neatlika laika un arī prātā nenāca, — viņš turpināja žagodamies. — Varbūt jums tas liksies rūgts piedzīvojums, bet — ik! — sakiet, ko man darīt? Ik! To jums vajadzēs man piedot. Par termosiem, — viņš runāja tālāk, aizmirsis, ko nupat sacījis, — sauc traukus, kas saglabā ēdienus un dzērienus to sākotnējā temperatūrā, Kā jūs domājat, kolēģi, kura kāršu spēle godīgāka: «acīte» vai «divdesmit viens»? Nudien, es tevi esmu kaut kur redzējis! —viņš izsaucās, apkampdams Sveiku un cenzdamies nosiekalotām lūpām noskūpstīt viņa vaigu. — Mēs esam reizē gājuši skolā. Tu manu labo zēn! — viņš maigi uzrunāja savu kāju un glāstīja to. — Kā tu esi izaudzis pa to laiku, kamēr neesam redzējušies! Šis sastapšanās prieks atsver visas pārlaistās ciešanas.
Viņu pārņēma dzejisks noskaņojums, un viņš sāka runāt par laimīgu radījumu un kvēlu siržu atgriešanos saules spožumā. Tad viņš nometās ceļos un sāka skaitīt: «Svētā dievmāte, priecājies!» — turklāt smiedamies pilnā kaklā.
Kad viņi apstājās, feldkuratu nekādi nedabūja laukā no ratiem.
— Mēs vēl neesam īstajā vietā! — viņš kliedza. — Palīgā! Mani grib nolaupīt! Man jābrauc tālāk!
Viņu vajadzēja vārda tiešā nozīmē izkacēt no ratiem kā vārītu gliemezi no vākiem. Uz mirkli pat šķita, ka viņu pārplēsīs uz pusēm, jo viņš bija aizķēries ar kājām aiz sēdekļa. Turklāt viņš skaļi smējās, ka apvedis visus ap stūri.
— Jūs mani pārplēsīsiet, kungi!