Выбрать главу

Viņu ar pūlēm uzvilka pa kāpnēm dzīvoklī un tur kā maisu nometa uz dīvana. Feldkurats paziņoja, ka nemaksāšot par automobili, jo neesot to pasūtījis, un pagāja vismaz stundas ceturksnis, kamēr viņam ieskaidroja, ka tie bijuši rati. Taču arī tad viņš atsacījās maksāt, apgalvodams, ka braucot tikai karietē.

—   Jūs gribat mani piešmaukt, — viņš zīmīgi meta ar acīm Sveikam un ormanim, — mēs taču nācām kājām.

Pēkšņi augstsirdības uzplūdos viņš pasvieda ormanim savu maku:

—   Ņem visu! Ich kann bezahlen! [39] Lieks kreiceris man neko nenozīmē.

Pareizāk būtu sacīt, ka trīsdesmit seši kreiceri viņam neko nenozīmē, jo makā vairāk naudas nebija. Par laimi ormanis ķērās pie pamatīgas izkratīšanas, jau pieminēdams par pļaukām.

— Krauj vien! — feldkurats viņu skubināja. — Vai tu domā, ka es neizturēšu? Piecas pļaukas izturēšu katrā laikā.

Feldkurata vestē ormanis atrada piecnieku. Viņš aizgāja, lādēdams savu likteni un feldkuratu, kas viņu par tik mazu maksu tik ilgi aizkavējis.

Feldkurats laidās miegā gausi, jo viņam nedeva miera vis­visādi plāni. Viņam gribējās ķerties pie visādiem darbiem: spēlēt klavieres, apmeklēt dejas stundas un beidzot uzcept kādu zivtiņu.

Tad feldkurats apsolīja ieprecināt Sveikam savu māsu, kaut gan viņam tādas nemaz nebija. Beidzot viņš izsacīja vēlēšanos, lai viņu aiznesot uz gultu, un iemiga, paziņodams, ka viņam gribētos, lai viņu atzītu par cilvēku, proti, par tādu radījumu, kam vienāda vērtība ar cūku.

3.

Kad Sveiks no rīta iegāja feldkurata istabā, viņš atrada to guļam uz dīvana un sasprindzināti pārdomājam, kā viņu varē­juši tā apliet, ka viņa bikses pielipušas pie ādas dīvana.

—          Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Sveiks sacīja, — ka jūs nakti . ..

Viņš dažos vārdos paskaidroja feldkuratam, cik dziļi tas maldās, domādams, ka to kāds cits aplējis. Feldkurats bija pa­modies ar neparasti smagu galvu un jutās nelabā omā.

—          Nevaru atcerēties, kā no gultas esmu nokļuvis uz dī­vana, — viņš sacīja.

—          Gultā jūs nemaz nebijāt. Tiklīdz pārbraucām, tā es jūs noguldīju uz dīvana, jo tālāk aizvilkt nebija iespējams.

—          Un ko es esmu ievārījis? Vai vispār neesmu neko ievā­rījis? Vai nebiju piedzēries?

—   Bet kā lūks, — Sveiks atbildēja. — Jūs bijāt pilns kā zeķe, feldkurata kungs, jums jau bija uznācis tāds neliels de­līrijs. Es domāju, ka jūs jutīsieties labāk, ja pārģērbsieties un nomazgāsieties.

Man tā šķiet, ka es būtu piekauts, — feldkurats sūdzē­jās, — un man traki slāpst. Vai es vakar netiku kāvies?

—   Tik ļauni gluži vēl nebija, feldkurata kungs. Un tās slā­pes ir vakardienas slāpju sekas. No slāpēm tik drīz vaļā vis netiek. Es pazinu kādu galdnieku, tas pirmo reizi piedzērās vecgada vakarā 1910. gadā, un pirmā janvara rītā viņam bija tādas slāpes un tik nelaba dūša, ka viņš nopirka siļķi un sāka dzert no jauna, un tā viņš dara tagad katru dienu jau četrus gadus no vietas, un neviens viņam nevar līdzēt, jo viņš jau sestdien nopērk siļķes visai nedēļai. Tas ir īsts karuselis, kā teica kāds vecs feldfebelis 91. pulkā.

Feldkuratu mocīja drausmīgas paģiras, 'tāpēc viņš bija no­māktā garastāvoklī. Kas šobrīd dzirdētu viņa prātojumus, tas nemaz nešaubītos, ka nokļuvis Dr. Aleksandra Batjeka priekš­lasījumā: «Pieteiksim karu uz dzīvību un nāvi alkohola dēmo­nam, kas noslepkavo mūsu krietnākos vīrus» vai lasa viņa grāmatu «Simts ētisku dzirksteļu», tiesa, ar maziem grozīju­miem.

—    Es vēl saprastu, ja cilvēks dzertu smalkus dzērienus, — feldkurats pukojās, — teiksim, araku, maraskino vai konjaku, bet es taču vakar dzēru kadiķogu degvīnu. Taisni brīnums, kā es to dabūju iekšā! Tik riebīga garša! Bijis vismaz ķiršu deg­vīns! Izdomā gan cilvēki visādas žurgas un dzer kā ūdeni. Tā­dam kadiķogu degvīnam nav ne krāsas, ne garšas, tas tik cērt rīklē. Un ja vēl būtu īsts kadiķogu destilats, kādu reiz dzēru Moravijā, bet tam vakarējam bija klāt koka spirts vai koka eļļa. Jūs taču dzirdat, kāds man aizsmakums. Degvīns ir inde, — viņš nolēma. — Degvīnam jābūt dabiskam, īstam, ne­vis kādai aukstā veidā gatavotai suslai, kā to taisa ebreji. Tas ir tāpat kā ar rumu. Labs rums ir retums. Būtu nu vēl pie ro­kas īstais riekstu degvīns, — viņš nopūtās, — tas man izdzie­dinātu iekšas. Tāds riekstu degvīns kā kapteinim Šnābela kun­gam Bruskā.

Viņš sāka pārmeklēt kabatas un ieskatījās naudas makā.

—   Man ir tikai trīsdesmit seši kreiceri. Bet ja nu es pārdotu dīvānu? — viņš prātoja. — Kā jūs domājat? Vai gadīsies kāds pircējs? Saimniekam mēs pateiktu, ka aizdevām to kādam vai kāds mums to nozadzis. Nē, dīvāns lai paliek. Labak aizejiet pie kapteiņa Šnābela, lai viņš aizdod man simts kronu! Viņam vakar laimējās kāršu spēlē. Ja jums tur nekas neiznāks, tad ejiet uz Vršovices kazarmām pie virsleitnanta Mālera. Ja arī tur neizdodas, tad uz Hradčaniem pie kapteiņa Fišera. Sakiet visur, ka man jāpērk zirgam uzturs, bet naudu esmu nodzēris. Un, ja nu visi gali trūkst, tad ieķīlāsim klavieres, lai notiek kas notikdams. Es katram uzrakstīšu dažas rindiņas. Neļaujie­ties noraidīties! Sakiet visiem, ka man briesmīgi vajag, ka esmu gluži tukšā. Izdomājiet, ko gribat, tikai nenāciet atpakaļ tukšām rokām, tad es jūs aizsūtīšu uz fronti. Pavaicājiet kap­teinim Snābelam, kur viņš pērk riekstu degvīnu, un paņemiet pāris pudeļu.

Sveiks izpildīja savu uzdevumu lieliski. Viņa vientiesība un godīgā seja nodrošināja viņa vārdiem pilnīgu uzticību Sveiks uzskatīja par izdevīgāku nestāstīt ne kapteinim Šnā­belam, ne kapteinim Fišeram, ne virsleitnantam Māleram, ka feldkuratam jāmaksā par zirga uzturu, bet atbalstīja feldkurata lūgumu ar paskaidrojumu, ka feldkuratam jāmaksā alimenti Naudu viņš saņēma visur.