Kad viņš kā uzvarētājs atgriezās no savas ekspedicijas un parādīja trīs simti kronu, feldkurats, kas tikmēr bija pārģērbies un nomazgājies, bija ļoti pārsteigts.
— Es pie vienas reizes apstaigāju visus, — Sveiks pavēstīja, —; lai mums rīt vai parīt atkal nebūtu jāraizējas par naudu. Visur gāja tīri gludi, tikai kapteiņa Šnābela priekšā man vajadzēja mesties ceļos. īsts nezvērs! Bet kad es paskaidroju, ka mums jāmaksā alimenti . . .
— Alimenti?! — feldkurats šausmās atkārtoja.
— Nūja, ka alimenti, feldkurata kungs, atkāpšanās nauda skuķiem. Jūs taču pats teicāt, lai es ko izdomāju, un man cits nekas neiešāvās prātā. Mūsu pusē kāds kurpnieks maksāja alimentus pieciem skuķiem uzreiz. Viņš bija gluži izmisis un arī aizņēmās naudu, un katrs saprata, kas tas par kļūmīgu stāvokli. Visi tautāja, kas tas ir par skuķi, un es teicu, ka ļoti glīta un ka viņai vēl nav piecpadsmit gadu. Adresi arī prasīja.
— Smalku joku jūs esat izstrādājis, Sveik, — feldkurats nopūtās un sāka staigāt pa istabu. — Kauns un negods, — viņš čukstēja, tvarstīdams pieri. — Man tā sāp galva!
— Es viņiem iedevu kādas kurlas vecītes adresi mūsu ielā, — Sveiks paskaidroja. — Es gribēju visu izdarīt, kā nākas, jo pavēle ir pavēle. Es negribēju pieļaut, ka mani noraida, tāpēc vajadzēja ko izdomāt. Jā, priekšistabā gaida uz klavierēm. Es atvedu vīrus, kas tās nogādās uz lombardu, feldkurata kungs. Nemaz nebūs slikti, kad tās klavieres būs projām. Ij vieta atbrīvosies, ij nauda nāks klāt, — vismaz kādu laiku būs miers. Un, ja namsaimnieks prasīs, ko mēs gribam darīt ar klavierēm, tad es pateikšu, ka tām iekšā pārtrūkušas stīgas un mēs sūtām klavieres uz fabriku izlabot. To es jau pateicu sētniecei, lai viņa nebrīnās, kad klavieres nesīs laukā un kraus ratos. Dīvanam arī es dabūju pircēju. Tas ir mans paziņa, viņš uzpērk vecas mēbeles un pienāks pēcpusdienā. Pašlaik ādas dīvāniem laba cena.
— Un vairāk jūs nekā neesat izstrādājis, Sveik? — feldkurats izmisumā jautāja, aizvien vēl spiezdams rokas pie deniņiem.
' — Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka es divu pudeļu vietā atnesu piecas pudeles tā riekstu degvīna, ko pērk kapteinis Snābels, lai mums būtu mazs krājums un allaž dzeramais pie rokas. Vai viņi var nākt pēc klavierēm? Citādi aizslēgs lombardu.
Feldkurats izmisis atmeta ar roku, un pēc mirkļa klavieres jau cēla ratos.
Atgriezies no lambarda, Sveiks atrada feldkuratu sēžam pie vaļējas degvīna pudeles un lamājamies, ka pusdienās viņam pasnieguši labi neizceptu šniceli. Feldkurats bija atkal «ietaisījis dūšu» un sāka stāstīt Sveikam, ka ar rītdienu sākšot jaunu dzīvi, jo alkohola lietošana esot zemisks materiālisms, bet cilvēkam vajagot dzīvot garīgu dzīvi.
Viņš filozofēja kādu pusstundu. Kad attaisīja trešo pudeli, ieradās vecu lietu uzpircējs. Feldkurats par lētu maksu pārdeva viņam dīvānu un centās piedabūt uzpircēju, lai tas paliekot aprunāties. Feldkurats bija ļoti sapīcis, kad uzpircējs atrunājās ar laika trūkumu, jo ejot pirkt naktsgaldiņu.
— žēl, ka man nav neviena naktsgaldiņa, — feldkurats sagrauzts noteica, — visu jau cilvēks nevar paredzēt.
Kad uzpircējs bija projām, feldkurats uzsāka draudzīgas sarunas ar Sveiku, izdzerot par abiem nākamo pudeli. Daļa sarunas bija veltīta feldkurata personīgajām attieksmēm pret sievietēm un kārtīm. Viņi sēdēja ilgi. Vakars pārsteidza abus joprojām draudzīgās sarunās.
Taču, naktij tuvojoties, situācijā mainījās. Feldkurats atgriezās vakardienas stāvoklī, noturēja Sveiku par citu personu un sāka viņu brīdināt:
— Projām vien neejiet! Jūs taču vēl atceraties to rudo kadetu no intendanturas?
Šī idile vilkās tik ilgi, līdz Sveiks pateica:
— Nu man pietiek; tagad tu līdīsi gultā un krāksi, vai saproti?
— Lienu, mīļais, lienu… kā lai nelienu, — feldkurats murkšķēja. — Vai atceries, kā kopā mācījāmies piektajā klasē un es tev gatavoju rakstu darbus grieķu valodā? Jums ir vasarnīcā Zbraslavā. Jūs varat braukt ar tvaikoni pa Vltavu. Vai jūs zināt, kas ir Vltava?
Sveiks piespieda viņu noaut kājas un izģērbties. Feldkurats paklausīja, sūdzēdamies neredzamiem klausītājiem.
— Redziet, mani kungi, — viņš uzrunāja skapi un gumij- koku, — kā mani radinieki izturas pret mani!
— Es neatzīstu nekādus radiniekus! — viņš pēkšņi izlēma, likdamies gultā. — Un, ja arī debess un zeme saceltos pret mani, es tomēr atteiktos no viņiem!
Un istabā atskanēja feldkurata krākšana.
4.
Šai pašā laikā Šveiks iegriezās savā dzīvoklī apciemot savu veco kalponi Millera kundzi. Viņš tur sastapa Millera kundzes māsīcu, kas raudādama paziņoja, ka Millera kundze apcietināta tai pašā vakarā pēc Sveika aizvešanas uz ārstu komisiju. Vecīte nodota kara tiesai un, tā kā viņai neko nav varējuši pierādīt, tad aizvesta uz Šteinhofas koncentrācijas nometni. Viņa bija atsūtījusi atklātni. Šveiks paņēma šo ģimenes relikviju un izlasīja:
«Mīļā Anniņ! Mums te klājas ļoti labi, un visi esam veseli. Manai kaimiņienei blakus gultā ir plankumu- ir
ari melnās Citādi viss kārtībā. Ēdiena mums pietiek, un mēs vācam virai kartupeļu Dzirdēju, ka Sveika
kungs jau tad nu tu pamēģini uzzināt, kur viņš atdusas, lai mēs pēc kara varētu apkopt viņa kapa vietiņu. Aizmirsu pateikt, ka bēniņos kaktā pa labi kastītē ir mazs žurku sunītis, kucēniņš. Bet nu jau pagājušas tik daudzas nedēļas, kamēr viņš nekā nav dabūjis ēst — kopš tā laika, kad mani paņēma par Tāpēc es domāju, ka nu jau
par vēlu un šis sunītis arī atdusas klēpī.»
Un pāri visai atklātnei sarkans spiedogs: «Zensuriert K. und K. Konzentrationslager, Steinhof.» 1
— Un sunītis patiešām bija jau pagalam, — šņukstēja Millera kundzes māsīca. — Un savu istabu jūs vairs nepazīsiet. Tur tagad dzīvo šuvējas, un viņas tur ierīkojušas dāmu salonu. Pie sienām visur modes lapas un uz logiem puķes.