Millera kundzes māsīca nekādi nespēja nomierināties. Šņukstēdama un gauzdamās viņa beidzot izsacīja bažas, vai tikai Šveiks neesot aizbēdzis no karadienesta un tagad negribot iegrūst postā un nelaimē arī viņu. Beidzot viņa sāka runāt ar Sveiku kā ar rūdītu blēdi.
— Varen jocīgi! — Šveiks noteica. — Tas man trakoti patīk. Zināt, Keirža kundze, jums tiešām taisnība, es esmu izšmaucis no karadienesta, bet pirms tam man vajadzēja apsist piecpadsmit vachtmistru un feldfebeļu. Tikai nestāstiet to nevienam !
Un Šveiks atstāja savu neviesmīlīgo dzīvokli, nodevis šādus rīkojumus:
— Keirža kundze, kumodē man ir vairākas apkaklītes un krūtežas, tās paglabājiet, lai vēlāk, kad pārnākšu no kara., man būtu ko pieģērbt. pie privātām drēbēm. Tāpat pieskatiet, lai drēbju skapī manos uzvalkos neiemetas kodes! Un pasveiciniet tās jaunkundzes, kas guļ manā gultā!
Tad Šveiks iegriezās traktierī «Pie kausa». Paliveca kundze, ieraudzījusi viņu, paziņoja, ka nedošot viņam alu, jo viņš droši vien esot dezertējis.
— Mans vīrs, — viņa atkal atsāka veco gvelšanu, — bija tik piesardzīgs un tomēr sēž, nabadziņš, ne par šo, ne par to, bet šitādi te staigā uz brīvām kā jām un šmauc no karadienesta. Pagājušā nedēļā jūs te atkal meklēja. Mēs esam piesardzīgāki nekā jūs un tomēr iedzīvojāmies ķezā. Visiem nav tāda laime, — viņa nobeidza savu runu.
' Cenzēts Šteinhofas ķ. vin ķ. koncentrācijas nometnē (vāc.).
Šo sarunu noklausījās kāds pusmūža vīrs, atslēdznieks no Smichovas. Viņš pienāca pie Šveika un sacīja:
— Pagaidiet mani ārā, kungs, es jums ko pateikšu.
Uz ielas viņš sāka runāt ar Sveiku, kuru, noticēdams trak- tiernieces Palivecas vārdiem, uzskatīja par dezertieri. Atslēdznieks pastāstīja, ka viņam arī esot dēls, kas dezertējis un uzturoties pie vecmāmiņas Jaseņā, netālu no Jozefovas. Neklausīdamies Šveika apgalvojumos, ka tas neesot dezertieris, atslēdznieks iespieda viņam rokā desmitnieku.
— Sākumam noderēs, — viņš sacīja, ievilkdams Sveiku pirmajā dzertuvē aiz stūra. — Es jūs saprotu, no manis jums nav ko baidīties.
Šveiks atgriezās vēlu naktī. Feldkurata vēl nebija mājās. Viņš pārnāca agri no rīta, uzmodināja Sveiku un teica:
—■ Rīt brauksim noturēt karalauka dievkalpojumu. Uzvāriet melnu kafiju ar rumu! Vai vēl labāk — groku.
XI
šveiks un feldkurats brauc noturēt karalauka dievkalpojumu
1.
Gatavošanās cilvēku slepkavošanai vienmēr notikusi dieva vai kādas citas cilvēku fantazijā radītas un izdomātas augstākas būtnes vārdā.
Senie feniķieši, pirms pārgrieza gūsteknim rīkli, tāpat noturēja svinīgu dievkalpojumu, kā to tagad, pēc vairākiem gadu tūkstošiem, dara mūsdienu paaudze, dodamās karā, lai ar uguni un zobenu iznīcinātu savus ienaidniekus.
Gviņējas un Polinezijas cilvēkēdāji savus gūstekņus vai
visādus nederīgus radījumus, kā misionārus, ceļotājus, dažādu tirdzniecības firmu pārstāvjus vai vienkārši ziņkārīgos, svinīgi apēd tikai pēc tam, kad nesuši upurus saviem dieviem un izdarījuši visādas reliģiskas ceremonijas. Tā kā baznīctērpu kul- tura pie viņiem vēl nav ieviesusies, viņi izrotā savus gurnus ar vainagiem no raibām meža putnu spalvām.
Tāpat svētā inkvizīcija, iekāms sadedzināja savu upuri, vispirms noturēja jo svinīgu dievkalpojumu, lielu svēto mišu ar dziesmām.
Noziedznieku sodīšanā vienmēr piedalās garīdznieki, apgrūtinot ar savu klātbūtni notiesātos.
Prūsijā pastors pavadīja nelaimīgo notiesāto līdz bendes cirvim, Austrijā katoļu ksendzs — līdz karātavām, Francijā — līdz giljotinai, Amerikā — līdz elektriskajam krēslam, Spānijā — līdz sēdeklim ar sarežģītu nožņaugšanas ierīci, Krievijā bārdains pops vadīja uz soda vietu revolucionārus utt. Un visur garīdznieki izdarīja dažādas manipulācijās ar krustā sistā tēlu, it kā gribētu teikt notiesātajam: «Tev tikai nocirtīs galvu, pakārs tevi, nožņaugs vai izlaidīs tev cauri piecpadsmit tūkstošu voltu, bet kas gan viņam nebija jāizcieš!»
Arī pasaules kara lielais kaujamais sols neiztika bez garīdznieku svētības. Visu armiju mācītāji turēja dievkalpojumus un aizlūdza par tās puses uzvaru, kuras maizi viņi ēda.
Garīdznieks ieradās tur, kur apkāva sacēlušos kareivjus Austrijas armijā, garīdznieks bija redzams tur, kur apšāva če- chu leģionārus.
Nekas nav mainījies kopš tiem laikiem, kad laupītājs Voj- techs, ko vēlāk nosauca par «svēto», ar zobenu vienā un krustu otrā. rokā iznīcināja Baltijas slāvus.
Visā Eiropā cilvēki devās kā kustoņi uz kaujamo solu, kur tos veda miesnieki — ķeizari, ķēniņi un citi varasvīri un karavadoņi, un visu ticību garīdznieki, svētīdami tos un spiezdami nepatiesi zvērēt, ka «zemes virsū, gaisā un uz jūras» utt.
Karalauka dievkalpojumu noturēja divas reizes: kad karaspēka dala devās uz fronti un pašā frontē pirms asiņainajiem kautiņiem un slepkavošanas. Reiz šāda dievkalpojuma laikā ienaidnieka lidmašīna uzmeta bumbu tieši uz karalauka altara, un no mūsu feldkurata palika pāri tikai asiņainas skrandas. Vēlāk avīzes aprakstīja viņu kā mocekli, un mūsu lidmašīnas centās tādā pašā kārtā padarīt slavenus ienaidnieka feldkuratus.
Mums šis gadījums sagādāja vielu dzēlīgām asprātībām, un uz pagaidu krusta, zem kura atdusējās tas, kas bija palicis pāri no feldkurata, otrā rītā parādījās šāds kapa uzraksts:
Kas varēja ķert mūs, tas tevi sitis.