Tu mums to soliji, bet Dievam patika,
Ka debess svētība uz tava paura krita
Un slapjums vien tik pāri palika.
2.
Šveiks pagatavoja tik lielisku groku, ka tas pārspēja visus veco jūrnieku virumus. Šādu groku ar baudu būtu dzēruši pat astoņpadsmitā gadsimta pirāti.
Feldkurats Oto Kacs bija sajūsmināts.
— Kur jūs iemācījāties gatavot tik varenu dzērienu? — viņš jautāja.
— Toreiz, kad klaiņoju pa pasauli, — Šveiks atbildēja, — man Bremenē to iemācīja kāds nodzēries matrozis. Viņš mēdza sacīt, ka grokam jābūt tik stipram, lai tas, kas sadzēries iekrīt jūrā, varētu pārpeldēt Lamanšas kanalu. Sadzēries vāju groku, cilvēks noslīks kā kucēns.
— Pēc tāda groka, Šveik, noturēt dievkalpojumu būs tīrais nieks, — feldkurats prātoja. — Man laikam vajadzēs pirms dievkalpojuma pateikt dažus atvadu vārdus. Karalauka dievkalpojums nav nekāds joks. Tas nav tik vienkārši kā nolasīt svētrunu garnizona cietumā tiem plukatām. Te cilvēkam jāsaņem kopā visi pieci prāti. Karalauka altaris mums jau ir, saliekams, tā sakot, kabatas formātā.
— Jēzus Marija, Sveik, — viņš pēkšņi saķēra galvu, — mēs taču esam ēzeļi! Vai jūs zināt, kur man glabājās šis saliekamais altaris! Dīvānā, ko mēs pārdevām!
— Tad nu gan ir ķeza, feldkurata kungs, — Šveiks atsaucās. — Šo vecu lietu uzpircēju es pazīstu, bet aizvakar satiku viņa sievu. Viņš ietupināts par kādu zagtu skapi, un mūsu dīvāns atrodoties Vršovicē pie kāda skolotāja. Jā, ar altari mēs esam nepatīkami iekrituši. Manuprāt, vajadzētu izdzert groku un iet to meklēt, jo bez altara diezin vai iespējams noturēt dievkalpojumu.
— Tikai altara vien mums trūkst, — feldkurats noraizējies sacīja. — Pārējais uz apmācības laukuma jau kārtībā. Namdari paaugstinājumu uzcēluši. Monstranci mums aizdos Brževnovā. Kauss man tā kā būtu pašam savs, tikai nezinu, kur tas ir . . .
Viņš iegrima domās.
— Pieņemsim, ka esmu to nozaudējis. Nekas, tad mēs dabūsim sporta kausu no 75. pulka virsleitnanta Vitingera. Viņš pirms vairākiem gadiem piedalījās skriešanās sacīkstēs no kluba «Sporta favorits» un laimēja šo kausu. Varens skrējējs bija. Četrdesmit kilometrus no Vīnes līdz Medlingai noskrēja vienā stundā un četrdesmit astoņās minūtēs, kā pats mūžīgi lielās. Es jau vakar ar viņu norunāju par kausu. Esmu gan es ragulops, ka visu atlieku uz pēdējo bridi! Un kāpēc es, dulbu- ris, neieskatījos dīvānā!
Pēc žūpas matroža receptes gatavotais groks viņu tā ietekmēja, ka viņš sāka lamāt sevi ar pēdējiem vārdiem un lika saprast ar visspēcīgākajiem izteicieniem, kam viņš pielīdzināms.
— Iesim taču meklēt to karalauka altari! —aicināja Šveiks.
Rīts jau klāt. Man tikai jāuzvelk formas tērps un jāiedzer
vēl viens groks.
Beidzot abi izgāja uz ielas. Ceļā pie vecu lietu uzpircēja sievas feldkurats stāstīja Sveikam, ka vakar «ar dieva svētību» iespēlējis daudz naudas un, ja uz priekšu tikpat labi iešot, tad varēšot izpirkt klavieres no lombarda.
Tas bija kaut kas līdzīgs pagānu solījumam nest upuri savam elku dievam.
Samiegojusies uzpircēja sieva pateica viņiem dīvana jaunā īpašnieka adresi Vršovicē. Feldkurats izturējās neparasti galanti: ieknieba viņai vaigā un pakutināja zem zoda.
Uz Vršovici viņi devās kājām, jo feldkurats paskaidroja, ka viņam nepieciešama pastaiga svaigā gaisā, lai padarītu galvu skaidrāku.
Vršovicē veca, dievbijīga skolotāja dzīvoklī viņus gaidīja, nepatīkams pārsteigums. Atradis dīvānā saliekamo altari, vecais kungs bija uztvēris to kā kādu dieva zīmi un iedāvinājis- vietējai Vršovices baznīcai ar noteikumu, ka altara otrā pusē jābūt uzrakstam: «Dievam tam tēvam par godu un slavu. Dāvinājis pensionēts skolotājs Kolaržiks. Tā kunga 1914. gadā.»-
Skolotājs, ko viņi pārsteidza vienā apakšveļā, bija ļoti samulsis. Sarunā ar viņu noskaidrojās, ka viņš uzskatījis atradumu par brīnumu un dieva pirkstu. Kad viņš nopircis dīvānu, kāda iekšēja balss viņam sacījusi: «Paskaties, kas atrodas dīvana atvilktnē.» Jā, viņš sapnī redzējis pat eņģeli, kas viņam pavēlējis: «Attaisi dīvana atvilktni!» Viņš paklausījis un, kad nu dīvānā atradis miniaturu saliekamu trīsdaļīgu altari ar iedobumu svētā sakramenta glabāšanai, tad nokritis dīvana priekšā ceļos un no sirds piesaucis dievu, teikdams to un slavēdams, un uzskatījis visu notikušo par dieva mājienu izrotāt ar šo altari Vršovices baznīcu.
— Tas viss mūs maz interesē, — feldkurats paziņoja. — Tādu mantu, kas jums nepieder, jums vajadzēja nodot policijai, nevis kādai sasodītai baznīcas sakristejai.
— Pielūkojiet, ka neiekuļaties nepatikšanās ar tādu brīnumu! — brīdināja Šveiks. — Jūs nopirkāt dīvānu, nevis altari, kas ir kara resora īpašums. Tāds dieva pirksts jums var dārgi maksāt. Nevajadzēja klausīties uz visādiem eņģeļiem. Kādam vīram Zhoršā gadījās izart tīrumā kausu, kuru kāds bija izzadzis no baznīcas un noglabājis, kamēr pienāks labāki laiki un zādzība piemirsīsies. Kausa atradējs arī domājis, ka. tas ir dieva pirksts, un nav vis atrasto mantu izkausējis, bet aiznesis mācītājam kā ziedojumu baznīcai. Mācītājs nodomājis, ka šo svētuma apgānītāju sākuši mocīt sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc aizsūtījis pēc stārasta, stārasts pēc žandarmiem, un nabaga vīru nevainīgu notiesājuši par baznīcas apzagšanu, jo viņš tiesā visu laiku melsis sazin par kādiem brīnumiem. Gribēdams attaisnoties, tāpat stāstījis par eņģeļiem, piepinis vēl pašu dievmāti klāt un beidzot dabūjis desmit gadus. Jūs darītu, prātīgāk, ja nāktu mums līdzi pie šejienes mācītāja un palīdzētu atdabūt valsts mantu. Karalauka altaris nav kaķis vai zeķe, ko var atdāvināt, kam vien iegribas.
Vecais kungs ģērbdamies trīcēja pie visām miesām. Zobi viņam klabēja.