— Nudien, man prātā nebija nekas ļauns vai peļams! Es tikai domāju, ka ar šādu dieva dāvanu palīdzēšu izpušķot māsu nabadzīgo dieva namu Vršovicē.
— Protams, uz kara resora rēķina, — Šveiks skarbi un asi pārtrauca. — Laba dieva dāvana, neko sacīt! Kāds Pivoņka Choteboržā arī domāja, ka tā ir dieva dāvana, kad viņam rokās nokļuva valgs ar svešu govi.
Nabaga veco kungu šādas valodas pilnīgi samulsināja, un viņš pat nedomāja vairs aizstāvēties, tikai centās ātrāk saģērbties, lai varētu drīzāk visu nokārtot.
Vršovices mācītājs vēl gulēja un, kad viņu uzmodināja, sāka lamāties, jo domāja, ka viņu aicina pie mirēja.
— Nekāda miera nav ar to pēdējo svaidījumu! — viņš sirdījās, ar nepatiku ģērbdamies. — Viņiem ienāk prātā mirt taisni tad, kad cilvēkam vislabākais miegs. Un pēc tam sāksies kaulēšanās par maksu.
Priekšistabā abi satikās — dieva tā kunga pārstāvis 110 Vršovices civilajiem katoļiem un dieva tā kunga pārstāvis zemes virsū no kara resora.
Īstenībā tā bija ķilda starp privātu personu un karavīru.
Ja draudzes mācītājs apgalvoja, ka altarim neesot vieta dīvānā, tad feldkurats aizrādīja, ka vēl jo mazāk pamata pārvietot karalauka altari no dīvana tādā baznīcā, ko apmeklē tikai civilas personas.
Šveiks mētājās ar dažādām piezīmēm, piemēram, ka esot ļoti viegli uz kara resora rēķina padarīt bagātu nabaga baznīcu. Vārdu «nabaga» viņš izrunāja pēdiņās.
Beidzot viņi iegāja sakristejā, un mācītājs izsniedza feldkuratam karalauka altari pret šādu kvīti:
«Saņēmu karalauka altari, kas nejauši bija nokļuvis Vršovices baznīcā.
Feldkurats Oto Kacs.»
Daudzināto karalauka altari bija ražojusi ebreju firma «Morics Mālers» Vīnē. Šī firma gatavoja visādus dievkalpojumiem un kultam nepieciešamus priekšmetus, kā rožukroņus, svētos attēlus utt. Altaris sastāvēja no trim daļām un bija pārklāts ar neīstu apzeltijumu tāpat kā visa svētās baznīcas slava.
Kas bija attēlots uz altara, par to bez labas iztēles neviens netiktu gudrs. Skaidrs bija tikai tas, ka šo altari tikpat labi varētu lietot elku dievu pielūdzēji Zambezi vai burjatu un mongoļu šamaņi. Izgleznots brēcošās krāsās, altaris iztālēm atgādināja krāsainu plāksni dzelzceļnieku redzes pārbaudei.
Labi saredzama bija tikai viena figūra. Tas bija pliks vīrs ar mirdzumu ap galvu un zaļganu miesu, kura pēc krāsas atgādināja zoss tūpļa daļu, kas jau iesmakusi un sākusi pūt.
Šim svētajam neviens nekā ļauna nedarīja. Gluži otrādi, no abām pusēm viņu apsargāja divi spārnoti radījumi, kam vajadzēja attēlot eņģeļus, taču skatītājam radās iespaids, ka plikais svētais brēc aiz šausmām, ieraudzījis tuvumā šādu kompāniju, jo eņģeļi atgādināja teiksmainus briesmoņus, kaut ko vidēju starp spārnotu meža kaķi un Parādīšanās grāmatas nezvēru.
Altara pretējā pusē bija glezna, kam vajadzēja attēlot svēto trīsvienību. Balodi māksliniekam visumā nebija izdevies pārāk daudz izķēmot. Viņš bija uzgleznojis putnu, kas tikpat labi varēja būt balodis kā baltā pērļuvista. Toties dievs tas tēvs izskatījās pēc laupītāja no mežonīgajiem rietumiem, ko publikai rāda dažādās aizrautīgās, asiņainās filmās. Dieva dēls turpretim bija omulīgs jauns cilvēks ar tīri glītu vēderiņu, ko sedza kaut kas peldbiksītēm līdzīgs. Visumā viņš atgādināja sportistu un krustu turēja rokā tik eleganti kā tenisa raketi.
No tālienes skatoties, visa trīsvienība saplūda raibā jūklī un šķita, ka tur attēlots vilciens, kas iebrauc stacijā.
Ko attēloja trešā glezna, neviens nevarēja uzminēt.
Kareivji dievkalpojuma laikā pastāvīgi strīdējās, cenzdamies atrisināt šo mīklu, zem kuras bija paraksts: «Heilige Maria, Mutter Gottes, erbarme Dich unser!» [40]
Šveiks laimīgi novietoja karalauka altari ratos, pats apsēdās blakus ormanim uz bukas, bet feldkurats ratos ērti uzlika kājas uz svētās trīsvienības.
Šveiks sarunājās ar ormani par karu. Ormanis izrādījās dumpīgi noskaņots un izteica dažādas piezīmes sakarā ar Aus-
trijās ieroču neuzvaramību, piemēram: «Serbijā jums atkal sadevuši pa biksēm,» — un tamlīdzīgi. Kad viņi piebrauca pie produktu pārbaudes aizkārtnes, sargs jautāja, ko viņi vedot, un Šveiks atbildēja:
— Svēto trīsvienību un jaunavu Mariju ar feldkuratu.
Tikmēr kaujas rotas viņus nepacietīgi gaidīja apmācības
laukumā. Tām nācās gaidīt ilgi. Šveiks ar feldkuratu vispirms aizbrauca pie virsleitnanta Vitingera pēc sporta kausa, tad uz Brževnovas klosteri pēc monstrances, hostijas trauka un citiem dievkalpojuma piederumiem, kā arī pēc pudeles mišu vīna. No tā redzams, ka noturēt karalauka dievkalpojumu patiešām nav tik vienkārši.
— Kuļamies kā pliki pa nātrēm, — Šveiks sacīja ormanim, un tā bija taisnība.
Kad viņi ieradās apmācības laukumā un uzgāja uz paaugstinājuma ar koka barjeru un galdu, uz kura bija jāstāv karalauka altarim, tad izrādījās, ka feldkurats aizmirsis ministrantu. Agrāk tā pienākumus bija izpildījis kāds kājnieks, kas nupat bija iedomājies kļūt par telefonistu un aizbraucis uz fronti.
— Tas nekas, feldkurata kungs, — Šveiks sacīja, — es varu viņu atvietot.
— Bet vai jūs zināt, kas ministram jādara?
— Nekad neesmu ar to nodarbojies, — Šveiks atbildēja, — bet pamēģināt var. Tagad taču karš, un karā cilvēki izdara daudz ko tādu, kas viņiem agrāk nav pat sapņos rādījies. Vai nu es nepratīšu šādu tādu dumu «et cum spiritu tuo» piepīt pie jūsu «dominus vobiscum»! Galu galā nav taču nemaz tik grūti staigāt jums apkārt kā kaķim ap karstu putru. Tāpat mazgāt jums rokas un liet no kannām vīnu . ..
— Labi, — feldkurats attrauca. — Tikai ūdeni gan man kausā nelejiet. Labāk jau tūliņ ielejiet arī otrā kausā vīnu. Vajadzības gadījumā es vienmēr došu zīmi, vai jums jāiet pa labi vai pa kreisi. Ja es paklusām iesvilpšos vienu reizi, tad nāciet no labās puses, divas reizes — no kreisās. Ar mišu grāmatu daudz nestaipieties. Visumā blēņas vien ir. Bail jums nav?