— Es nebaidos ne no kā, feldkurata kungs, arī no minis- tranta darba ne.
Feldkuratam bija taisnība, kad viņš sacīja: «Visumā blēņis vien ir.» Viss noritēja pavisam gludi.
Feldkurata runa bija ļoti īsa:
— Karavīri! Mēs šeit esam sapulcējušies, lai pirms došanās uz kaujas lauku pievērstu savas sirdis dievam. Lai viņš dod mums uzvaru un uztur mūs pie veselības! Es jus ilgi neaizkavēšu un novēlu jums visu labāko.
— Ruht! — nokomandēja vecais pulkvedis kreisajā flangā.
Šādu dievkalpojumu sauc par karalauka dievkalpojumu tāpēc, ka tas ir pakļauts tiem pašiem likumiem, kādiem pakļauta kara taktika kaujas laukā. Ilgajās karapulku gaitās trīsdesmit gadu karā arī karalauka dievkalpojumi vilkās varen ilgi. Modernās taktikas laikā, kad karaspēka pārvietošanās norisinās ātri un strauji, arī karalauka dievkalpojuma gaitai jābūt ātrai un straujai.
Dievkalpojums ilga taisni desmit minūtes, un tie, kas atradās tuvāk, nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc feldkurats dievkalpojuma laikā svilpj.
Šveiks ātri uztvēra signālus, parādījās te labajā, te kreisajā pusē altarim un nekā cita neteica kā vien: «Et cum spiritu tuo.»
Viss ceremoniāls atgādināja indiāņu deju ap ziedokļa akmeni, bet kopiespaids bija labs un izkliedēja garlaicību, kādu dvesa putekļainais, drūmais apmācības laukums, kam aizmugurē stiepās plūmju gatve un atejvietas, kuru smirdoņa aizstāja gotisko tempļu mistisko vīraka smaržu. Visi bija labā omā. Virsnieki, sastājušies ap pulkvedi, stāstīja anekdotes. Viss ritēja pilnīgā kārtībā. Šur tur starp kareivjiem bija dzirdams: «Dod ievilkt vienu dūmu!» Un kā upura dūmi vietumis pret debesīm stīdza zilganās tabakas dūmu strūkliņas. Sāka smēķēt pat apakšvirsnieki, kad ieraudzīja, ka arī pulkveža kungs aizkūpina smēķi.
Beidzot atskanēja: «Zum Gebet!»1 — laukumā uzvirpuļoja putekļi, un pelēkais formas tērpu četrstūris locīja savus ceļus virsleitnanta Vitingera sporta kausa priekšā, kuru viņš bija ieguvis sacīkšu skrējienā Vīne—Medlinga «Sporta favorīta» kluba vārdā.
Kauss bija pilns līdz malām, un vispārējais spriedums, ko izsacīja rinda pēc rindas, vērojot feldkurata manipulācijās, skanēja:
— Izmeta kā ogu!
Šis dievam patīkamais darbs atkārtojās divas reizes, tad atkal atskanēja komanda: «Uz lūgšanu,» — orķestris laida vaļā, cik jaudas, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», un tam sekoja komanda «stāties» un «doties projām».
— Savāciet tās grabažas, — feldkurats sacīja Sveikam, pamājot uz karalauka altari, — un aizvedīsim visu atpakaļ, ko esam patapinājuši!
Viņi brauca atpakaļ ar to pašu ormani un godīgi atdeva visu, atskaitot baznīcas vīna pudeli.
Un, kad viņi beidzot bija mājās, aizsūtījuši nelaimīgo ormani uz komandantūru pēc atlīdzības par ilgo braucienu, Šveiks sacīja feldkuratam:
— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — vai ministrantam jābūt tās pašas ticības kā garīdzniekam, kuru viņš apkalpo
— Zināms, — feldkurats atbildēja, — citādi dievkalpojums neskaitās derīgs.
1 Uz lūgšanu! (Vac.)
— Tādā gadījumā notikusi liela ķibele, feldkurata kungs,— Šveiks paziņoja, — jo es esmu ārpus visām ticībām. Man gan nekad neveicas.
Feldkurats uzmeta Sveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja:
— Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī.
XII
reliģisks disputs
Dažkārt Šveiks veselām dienām nedabūja redzēt kareivju dvēseļu ganu. Feldkurats sadalīja savu laiku starp amata pienākumiem un uzdzīvi un ieradās mājās gaužām reti, netīrs, nemazgājies, notriepies kā runcis, kad tam uznāk auru laiks un tas dodas dēkās pa jumtiem.
Ja feldkurats pārnācis vēl bija spējīgs parunāt, tad pirms iemigšanas mēdza runāt ar Šveiku par augstiem tematiem — par garīgu degsmi, par domāšanas prieku. Dažreiz viņš pat mēģināja runāt vārsmās un citēt Heini.
Šveiks kopā ar feldkuratu noturēja vēl vienu karalauka dievkalpojumu sapieriem; tur aiz pārpratuma bija pieaicināts
vēl otrs feldkurats, izbijis ticības mācības skolotājs, ārkārtīgi dievbijīgs vīrs, kas ar lielu izbrīnu lūkojās savā koleģī, kad tas viņam piedāvāja malku konjaka no Šveika blašķes, ko Šveiks tādos garīgu ceremoniju gadījumos vienmēr ņēma līdzi.
— Tā ir laba marka, — feldkurats Oto Kacs apgalvoja. —• Iedzeriet un brauciet uz mājām! Es pats ar visu tikšu galā. Šodien man nepieciešams būt svaigā gaisā, nez kāpēc galva sāp.
Dievbijīgais feldkurats aizgāja, galvu grozīdams, bet Kacs kā vienmēr izpildīja savu uzdevumu labi jo labi.
Šoreiz tā kunga asinīs pārvērtās vīns ar konjaka piemaisījumu un svētruna vilkās ilgāk, jo katrs trešais vārds skanēja: «un tā tālāk» vai «visādā ziņā».
— Karavīri! Šodien jūs dodaties uz fronti un tā tālāk. Pievērsiet savas sirdis tam kungam un tā tālāk. Visādā ziņā. Neviens 110 jums nezina, kas ar viņu notiks un tā tālāk, visādā ziņā.
Un tā joprojām no altara dārdēja «un tā tālāk» un «visādā ziņā», mainīdamies ar dievu un dažādu svēto vārdiem. Savā aizrautībā un daiļrunības kvēlē feldkurats ieskaitīja svētajos arī Savojas princi Eiženu, kas aizsargāšot kareivjus, kad viņi celšot tiltus pāri upēm.
Par spīti visam karalauka dievkalpojums beidzās bez jebkādām klizmām, patīkami un jautri. Sapieri dabūja pamatīgi izpriecāties.
Atceļā Sveiku un feldkuratu ar saliekamo altari negribēja ielaist tramvajā, bet Šveiks piedraudēja konduktoram: