— Skaties, ka negāžu tev ar šo svēto pa galvu!
Nokļuvuši beidzot mājās, viņi atklāja, ka ceļā nozaudējuši
hostiju trauku.
— Nav liela nelaime, — Šveiks sacīja, — pirmie kristieši noturēja dievkalpojumus bez kāda hostiju trauka. Ja mēs izsludināsim avīzēs par šo zaudējumu, tad godīgais atradējs var pieprasīt atlīdzību. Ja būtu nozaudēta nauda, tad gan diezin vai patrāpītos kāds godīgs atradējs, kaut gan dažreiz gadās arī tādi ērmi. Pie mums Budejovicē bija pulkā kāds kareivis, tāds lādzīgs ragulops, viņš reiz bija pacēlis uz ielas sešsimt kronu un nodeva tās policijai. Pat avīzēs par viņu rakstīja, kas tas par godīgu atradēju, taču viņš iedzīvojās tikai kaunā un negodā. Neviens negribēja ar viņu runāt, visi viņu bāra: «Ak tu stulbenis, kādas muļķības izstrādājis! To tu nožēlosi līdz kapa malai, ja tev vēl ir kaut mazākās goda jūtas.» Viņam bija meiča, tā ar viņu vairs neielaidās. Kad viņš atvaļinājumā aizbrauca uz mājām, viņa draugi šā paša iemesla dēļ izsvieda viņu krogā no ballītes. Viņš sāka nīkuļot, kļuva grūtsirdīgs un beidzot metās zem vilciena. Reiz atkal mūsu ielā kāds drēbnieks atrada zelta gredzenu. Visi viņu brīdināja, lai neiet uz policiju, bet šim neko nevarēja iestāstīt. Policijā viņu uzņēma ārkārtīgi laipni, jo tur jau atradās pieteikums, ka pazudis zelta gredzens ar briljantu, bet, līdzko paskatījās uz atnesto gredzenu, tā sāka smieties: «Cilvēk mīļais, tas taču ir stikls, nevis briljants. Cik jums par tādu briljantu deva? Tādus godīgus atradējus mēs pazīstam.» Beidzot noskaidrojās, ka vēl kāds pazaudējis zelta gredzenu ar neīstu briljantu, ģimenes piemiņu, bet drēbnieks nosēdēja trīs dienas, jo uztraukumā bija aizskāris policiju. Likumīgo atlīdzību —• desmit procentus — viņš dabūja gan, tur kopā sanāca viena krona un divdesmit helleru, jo tas nieks bija tikai divpadsmit kronu vērts, bet viņš to atlīdzību iesvieda gredzena īpašniekam ģīmi, īpašnieks viņu iesūdzēja par personas aizskaršanu ar darbiem, un drēbniekam piesprieda samaksāt desmit kronas soda naudas. Vēlāk viņš visur stāstīja, ka ikviens tāds godīgs atradējs pelnījis divdesmit pieci, ka to vajag apdauzīt zili melnu, ka to vajag nopērt publiski, lai cilvēki redz un mācās, kā tādos gadījumos jarī- kojas. Manuprāt, mūsu hostiju trauku neviens atpakaļ nenesīs, kaut arī tam otrā pusē ir pulka zīmogs. Ļaudis labprāt negrib' ielaisties ar kroņa mantām. Drīzāk atradējs iemetīs t.o ūdenī, lai neiekultos nepatikšanās. Es vakar traktierī «Pie zelta vainaga» sāku runāties ar kādu laucinieku, viņam jau piecdesmit seši gadi, un viņš gājis uz Jauno Paku, lai iecirkņa komandantūrā noskaidrotu, kāpēc viņam rekvizēti rati. Atceļā, kad viņu jau izsvieduši no komandantūras, viņš apstājies paskatīties uz vezumniekiem, kas nule iebraukuši un novietojušies tirgus laukumā. Kāds jauns puisis, kas vedis armijai konservus, palūdzis viņu pieskatīt uz brītiņu zirgus un vairs nav atgriezies. Kad vezumnieki devušies ceļā, lauciniekam vajadzējis braukt tiem līdzi līdz pašai Ungarijai, bet tur viņš tāpat palūdzis kādu, lai pieskata vezumu, un tikai tā izglābies, citādi viņu būtu aizveduši uz Serbiju. Viņš atgriezies pavisam apdullis un negrib vairs ielaisties nekādās militārās padarīšanās.
Vakarā viņus apciemoja dievbijīgais feldkurats, kas torīt ari bija uzaicināts noturēt dievkalpojumu sapieriem. Viņš bija fanatiķis, kas gribēja katru tuvināt dievam. Būdams ticības mācības skolotājs, viņš bija centies izkopt bērnos reliģiskās jūtas ar pļauku palīdzību, tāpēc laiku pa laikam dažādos laikrakstos par viņu bija publicēti ziņojumi: «Zvērīgs ticības mācības skolotājs», «Skolotājs, kas pļaukā bērnus» utt., taču nekas nespēja satricināt viņa pārliecību, ka katķismu bērni vislabāk apgūst pēc austriešu sistēmas. Viņš mazliet kliboja ar vienu kāju. Tās bija sekas no sastapšanās ar kādu tēvu, kura dēlu viņš bija izpļaukājis par to, ka zēns bija izsacījis zināmas šaubas par svētās trīsvienības esību. Zēns bija saņēmis trīs pļaukas: vienu par dievu tēvu, otru par dievu dēlu, trešo par svēto garu.
Tagad viņš bija ieradies uzvest uz pareizā ceļa savu kolēģi Kacu un ietekmēt viņa dvēseli. Savu misiju viņš iesāka ar šādiem jautājumiem:
— Kāpēc jūsu istabā nav krucifiksa? Es brīnos par to. Kur jūs skaitāt lūgšanas? Kāpēc jūsu istabas sienas nerotā neviens svēto attēls? Kas jums tur virs gultas?
Kacs iesmējās:
— Tā ir «Peldētāja Zuzanna», un tā plikā sieviete zem viņas ir man kāda veca paziņa. Pa labi karājas japaņu akvarelis, kas attēlo seksuālo aktu starp geišu un vecu japaņu samu- raju. Kaut. kas ļoti oriģināls, vai nav tiesa? Lūgšanu grāmata man glabājas virtuvē. Atnesiet to, Sveik, un atšķiriet trešo lappusi!
Sveiks izgāja ārā, un virtuvē trīs reizes nopaukšķēja vīna pudeļu aizbāžņi.
Dievbijīgo feldkuratu ķēra vai trieka, kad uz galda parādījās trīs pudeles.
— Tas ir viegls baznīcas vīns, kolēģa kungs, — Kacs sacīja. — Ļoti laba šķirne, rislings. Pēc garšas atgādina Mozeles vīnu.
— Es nedzeršu, — dievbijīgais feldkurats tiepās, — es esmu ieradies glābt jūsu dvēseli.
— Jums izkaltis rīkle, kolēģa kungs, — Kacs brīdināja. — Iedzeriet, un es klausīšos. Es esmu ļoti panesīgs cilvēks un varu mierīgi noklausīties ari citu ieskatos.
Dievbijīgais feldkurats mazliet iedzēra un izbolīja acis.
— Velnišķīgi labs vīns, kolēģa kungs, vai nav tiesa?
— Es dzirdu, ka jūs lādaties, — fanatiķis skarbi sacīja.
— Tas ir paradums, — Kacs atbildēja, — dažreiz es sevi pieķeru pat zaimos. Ielejiet, Sveik, feldkurata kungam! Varu jums apgalvot, ka lamājoties mēdzu pieminēt arī dievu to tēvu, dievu to dēlu un dievu to svēto garu. Manuprāt, jūs pie visa tā pieradīsiet, kad būsiet nokalpojis armijā tik ilgi kā es. Tādos lamu vārdos nav nekā nepatīkama, uzspiesta, un mums, garīdzniekiem, tas viss ļoti tuvs: debesis, dievs, krusts, svētais vakarēdiens. Viss skan ļoti skaisti un cieši saistīts ar mūsu profesiju. Dzeriet, kolēģa kungs!